“Pēteru” sākums – govs, cūka, vistas

2016. gada 28. aprīlis 00:00

1210

Velga un Viktors Janoviči: “Darbs piemājas saimniecībā pēc darba skolā mums ir relaksācija.”

Saimniecība ar 27 gadu stāžu
Pirms 27 gadiem, kad izveidota piemājas saimniecība “Pēteri”, Viktors pamazām sācis būvēt saimniecības ēkas. Divus gadus vēlāk viņš iepazinies ar Daukstu pagasta meiteni Velgu un dzertas kāzas. Kopīgi izaudzinātas un izskolotas divas meitas un dēls. “Pamazām sākām attīstīt savu piemājas saimniecību. Tolaik vēl strādāju tepat Adulienā mehāniskajās darbnīcās. Velga mājās audzināja bērnus. Deviņdesmitie gadi bija smagi, jo likvidējās kopsaimniecības. Saņēmu piedāvājumu strādāt Sveķu skolā. Daudz nepelnīju. Pietika, lai samaksātu īri par dzīvokli. Sākām turēt lopus. Sākumā kā visiem bija viena govs, cūka, vistas un truši. Īsta naturālā saimniecība. Šobrīd cenšamies, lai kūtī būtu desmit liellopu vienības. Tiklīdz būs vairāk, nāksies domāt par kūtsmēslu krātuves izbūvi, kas nav lēts pasākums,” stāsta Viktors. Velga piebilst, ka savulaik pienu veduši pārstrādei uz Jaungulbenes pienotavu. Iegādāta arī otra, tad trešā slaucama govs. Pēc Jaungulbenes pienotavas likvidācijas piens nodots Cesvaines pienotavai, tad vests uz Smiltenes pienotavu, bet šobrīd “Pēteri” ir uzticīgi Rankas pienotavai. “Sākumā nebija viegli ievērot visas Eiropas lauksaimniekiem diktētās prasības, bet esam centušies. Biedēja Pārtikas un veterinārā dienesta prasības. Šķita, ka netiksim ar tām galā, bet mums ir ļoti laba veterinārārste Anda Pabērza, kura visu izskaidroja un mierināja, ka būs labi,” stāsta Velga.
Deviņdesmitajos gados Viktoram lietošanā bijusi lauksaimniecībā izmantojamā zeme, bet, sākoties zemes reformai, saimnieki nolēmuši likt lietā sertifikātus un to izpirkt. Piepirkuši arī vēl papildu platības.
“Pēteru” saimnieki cītīgi apmeklē dažādus kursus un seminārus, pārlapo agronomijas grāmatas, dodas pieredzes apmaiņas braucienos, lai nemitīgi papildinātu lauksaimnieciskās zināšanas, tāpēc abi sevi var uzskatīt arī par sertificētiem lauksaimniekiem. Viņi izzinājuši arī visus bioloģisko saimniecību plusus un mīnusus, saprotot, ka savā piemājas saimniecībā strādā gandrīz ar tādām pašām metodēm, tikai lopbarības bietēm un graudaugiem atvēlot nedaudz minerālmēslu.

Traktoru noskata Lietuvā
“Dzīve mūs savulaik ar lauksaimniecības konsultantes Aivijas Krēsliņas palīdzību saveda kopā ar labu palīgu – Mudīti Motivāni, kura iedrošināja rakstīt projektu lauksaimniecības tehnikas iegādei. Savulaik lauksaimniecības tehniskos pakalpojumus pirkām no Jaungulbenes tehniskā centra. Saprotot, ka centrs ilgi nepastāvēs, bija jādomā, kā rīkoties tālāk, ja gribam kaut ko attīstīt. Pirmo traktoru nopirkām par pašu iekrātajiem līdzekļiem, nedaudz pārdodot arī kādu kokmateriālu kravu. Iegādājāmies arī rulonu presi, kartupeļu racēju un vēl citus agregātus. Mājās no Lietuvas ir atvests arī jaunais traktors “Belarus”, jo ar projektu startējām Eiropas fondu atbalsta programmā,” stāsta Velga. Viktora nopūta liecina, ka nebijis viegli sameklēt traktoru, lai to iegādātos, jo nelielai piemājas saimniecībai pati modernākā tehnika nav nepieciešama. “Gribējām likt sludinājumu, ka vēlamies iegādāties traktoru. No tā nekas nesanāca. Sākām skatīties, kas notiek Eiropā, jo saņemam taču Eiropas fondu naudu. Aizbraucām uz Poliju. Tur – prece pieņemamā cenā. Vienādojot visu zem eiro – Latvijā cena neadekvāti augsta. Pirmo skatu metām uz Igauniju. Nebija piedāvājuma. Sapratām, ka tehnikas iegāde no privātpersonām arī radīs problēmas, jo šim projektam nosacījums bija, ka vispirms jāsameklē prece, tad tikai tiek ieskaitīta nauda. Tad pēc traktora raudzījām Lietuvas firmā. Esam domājuši, kāpēc mūsu “M.T.Z.-Serviss” nevēlas paspert soli pretim vietējiem lauksaimniekiem, piedāvājot tehniku par mazliet zemāku cenu nekā citiem,” piebilst Viktors. Velga, runājot par prasībām, ko Latvijas lauksaimniekiem izvirza Eiropa, domā, ka vajadzētu izvērtēt, vai tās tiešām ir vajadzīgas. “Mēs esam maza valsts, tāpēc mums nav pa spēkam visu ieviest savā darbībā. Mūs nevaram salīdzināt ar Franciju, Spāniju un Vāciju,” viņa saka.

Pilsētās vien visi nedzīvos
“Pēteros” ne jau visu ražo tikai pārdošanai un iztikai. Savam priekam tiek audzētas arī puķes, ko Viktors uzticējis Velgas pārziņā. “Reizēm sievai saku, ka to puķu ir par daudz, bet klusībā jau pašam arī tās patīk.” Abi saimnieki neslēpj prieku, ka, strādājot valsts darbā un piemājas saimniecībā, spēj apkopt zemi. “Varbūt tas ir tāpēc, ka mēs to pirkām? Varbūt, ja būtu mantota, tā necenstos, bet mums viss ir tik smagi nācis. Apzināti abi esam uz to gājuši. Šobrīd tuvākajā apkārtnē esam tikai divas saimniecības, kurās ir lopi. Agrāk katrā mājā bija gotiņa,” atceras Velga. Viktors mēģina rast atbildi, kāpēc šodien viss tā mainījies. Viņaprāt, cilvēki novecojuši, jaunajiem nepietiek zināšanu lauksaimniecībā, daudzi aizbrauc projām, bērnu dzimst maz. “Bumerangu var aizmest, bet tas atgriežas atpakaļ. Tāpat ir ar laukiem. Visi nevar dzīvot tikai pilsētās. Pienāks laiks, kad cilvēki atgriezīsies laukos,” ir pārliecināta Velga. Abi saimnieki atminas to laiku, kad Adulienā bija savs veikals un pasta nodaļa, feldšeru - vecmāšu punkts, kolhoza iecirknis un 120 sētas. Šodien vienīgā dzīvības artērija ir Sveķu internātpamatskola.

Gatavi atkal jaunām iecerēm
Saimniecībā lopiem tiek izaudzēti gan graudi, gan saknes. Viktors stāsta, ka saimniecībā esot izstrādājuši savu tehnoloģiju, lai biešu ravēšanā nenāktos nodarbināt palīgus. Bietes tiek sētas ar rokas sējmašīnu, ievērojot, lai rindstarpas būtu 45 centimetri. Tās tiek rušinātas ar riteņkapļa palīdzību. Tiek ievērotas arī precīzās izsējas normas.
Velga un Viktors piemājas saimniecībā audzē arī dārzeņus, zemenes, ziemas ķiplokus. Ir izveidots arī ābeļdārzs. Izveidojies jau savs klientu loks, kas labprāt iegādājas “Pēteros” saražoto produkciju. Velta stāsta, ka pamazām tiekot iemīta taciņa arī mājražošanā. Viņa pati sien sieru. Ir plānots iegādāties žāvētavu ogu pārstrādei. Plāni saistās arī ar bumbieru audzēšanu. Tagad tiek rūpīgi izvērtētas dažādas bumbieru šķirnes. Kūtī īd arī pagaidām vienīgā zīdītājgovs Tulpe, kurai atskrējusi telīte Tīna. Tālākā nākotnē ar to saimnieki saista atkal jaunus plānus. “Ja mēs būtu zinājuši, ka paplašināsim saimniecību, jau pašā sākumā būtu lielākas saimniecības ēkas uzbūvējuši,” atzīst Viktors. Velga norāda uz kaudzē saliktajiem būvmateriāliem. Tie sagatavoti, lai būvētu tehnikas novietni. “Ja jūs zinātu, cik skaisti laukos ir vasaras agrie rīti! Viss zaļo, putni dzied. Neviens darbs tad nešķiet par grūtu. Gribas paveikt atkal kaut ko jaunu!” Velga ļaujas priekam.

Fakti

◆ Jaungulbenes pagasta piemājas saimniecība “Pēteri” izveidota 1989.gadā.
◆ Īpašumā ir 23 hektāri zemes. Lauksaimniecībā izmantojamā platība - 11 hektāri.
◆ Saimniecībā audzē lopbarības bietes, graudaugus, ķiplokus, zemenes, dārzeņus, ir augļu dārzs.
◆ Ienākumus gūst no piena lopkopības.

Velga un Viktors
uzskata

◆ Ar laiku cilvēki no pilsētām atgriezīsies laukos.
◆ Tiem, kas izstrādā noteikumus lauksaimniekiem, vajadzētu ņemt vērā Latvijas iespējas.
◆ Mazās saimniecības lauksaimniecībā izmantojamo zemi sagandē mazāk.
◆ Darot visu pakāpeniski, iespējama saimniecības attīstība.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Pēteru” sākums – govs, cūka, vistas

Kategorijas