Ģimenei ir jābūt kopīgiem mērķiem

2016. gada 3. maijs 00:00

3808

Birznieku ģimene savu ģimenes ligzdu vij Ozolkalnā

Ivanda un Arturs abi ir gulbenieši, dzimuši, auguši un mācījušies šeit. Arturs pēc pamatskolas absolvēšanas Gulbenē devās mācīties uz Cēsu arodskolu, kur ieguva vidējo profesionālo izglītību kā namdaris. Pēc tam trīs gadus strādājis ugunsdzēsējos par autovadītāju, līdz nolēmis doties uz Rīgu, lai iegūtu augstāko izglītību.
“Tagad esmu ugunsdrošības un civilās aizsardzības inženieris. Esmu Gulbenes daļas vada komandieris un glābšanas darbu vadītājs notikumos Gulbenes novadā. Tiesa, arī namdara amats netiek aizmirsts, jo mūsu ģimenei ir kopējs uzņēmums, kas nodarbojas ar dažādiem būvniecības un galdniecības darbiem – SIA “Ravibo”. Īstenojam dažādus pasūtījumus, darbojamies arī ārpus Latvijas,” stāsta Arturs. Ivanda ir absolvējusi Gulbenes ģimnāziju un pēc tam uzsākusi studēt Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē, kur pēc sešiem cītīgu studiju gadiem ieguvusi maģistra grādu.
“Apprecējāmies, kad es pabeidzu 3.kursu. Pēc tam jau kā precēts pāris trīs gadus braukājām kopā uz Rīgu: Arturs studēja Ugunsdzēsības koledžā, es universitātē. Abi vienā gadā beidzām studijas,” stāsta Ivanda. Pēc tam Arturs gan vēl studējis Rīgas Tehniskajā universitātē. Šajā laikā Ivanda jau bijusi Beatrises gaidībās. Arturs mācījās klātienē, taču vakara grupā, un katru dienu atprasījās no darba, lai brauktu uz Rīgu uz lekcijām, naktī atgriezās mājās, no rīta atkal devās uz darbu un pēcpusdienā - atkal uz Rīgu. Tā aizritējis vēl pusotrs gads.

Pazīstami kopš skolas laikiem
Ivanda izvēlējusies studēt ģeogrāfos, jo viņu šī zinātne interesējusi, izdevās izturēt konkursu un iegūt iespēju studēt budžeta grupā. “Vairākus gadus biju pirmā vērtējuma ziņā, jo studijas tajā laikā var teikt, ka bija arī mans darbs. Es studēju un saņēmu gan valsts stipendiju, gan arī Vītolu fonda stipendiju,” stāsta Ivanda. Arturs atzīst, ka viņš tik kārtīgs un centīgs students neesot bijis. Pēc arodskolas viņš bija iestājies Latvijas Lauksaimniecības universitātē, bet, tā kā bijis daudz jāmācās, viņš sapratis, ka studijas traucē darbam, tādēļ tobrīd tās pametis.
Ivanda un Arturs pazīstami ir jau kopš skolas laikiem. Arturs saka – kopš 6.klases, Ivanda gan piebilst, ka viņa tos laikus neatceras. Abi sākotnēji mācījušies vienā skolā – Gulbenes vidusskolā, pēc tam gan Ivanda aizgājusi mācīties uz ģimnāziju. “Nopietnāk sākām draudzēties, kad es biju beigusi 11.klasi. Es turpināju mācības 12.klasē, bet Arturs sāka mācīties Cēsīs, tikāmies pa nedēļas nogalēm. Pēc tam savukārt man sākās studijas Rīgā un atkal varējām tikties tikai pa nedēļas nogalēm. Tā turpinājās trīs gadus, līdz apprecējāmies un braucām uz Rīgu kopā mācīties,” stāsta Ivanda. “Patiesību sakot, sieva mani nedaudz pamudināja uz mācībām, jo viņai bija atlikuši trīs studiju gadi un Ugunsdzēsības koledžā arī bija jāmācās trīs gadi. Interese bija par studijām, tā arī nolēmu pievienoties,” piebilst Arturs.

Kāzas – maģiskā datumā
Kāzas Ivanda un Arturs svinējuši 2008.gada 8.augustā. Par to, ka kāzu dienai izvēlēts maģiskais datums, sapratuši tikai tad, kad sākuši meklēt viesu namus kāzu norisei. Ivanda un Arturs it nemaz nebija domājuši par šo tā saucamo maģisko datumu – 08.08.08, datums izvēlēts, lai tas iekristu starp Artura maiņām ugunsdzēsējos un būtu nedēļas nogalē. Šogad apritēs jau astoņi gadi, kopš viņi ir precējušies. “Man šķiet, ka pats svarīgākais, kas satur kopā ģimeni, ir kopīgs mērķis, vīzija, kādu abi redz nākotni, un abi uz to arī virzās. Kaut kur lasīju, ka kādam vecam pārim reiz jautāts, kas viņus ir tik ilgi saturējis kopā, un viņi atbildējuši, ka ir divi iemesli: viens, ka ir šis viens mērķis, un otrs, ka nekad nav gribēts vienlaikus izšķirties. To skaidroju ar prasmi pārvarēt ikdienas grūtības. Katram gadās dažādi kašķi un strīdi, bet, ja ir šī spēja saprast, reizēm varbūt paciest, uzklausīt, būt pacietīgam un cienīt vienam otru, tad viss ir kārtībā. To daudzi jauni pāri neņem vērā un bieži vien pie pirmajām grūtībām izšķiras,” spriež Ivanda. Arturs atklāj, ka, izvēloties savu otro pusīti, viņam bijis svarīgi, lai ar šo meiteni ir, par ko parunāt. “Protams, ne jau vienmēr arī mums viedokļi visās lietās sakrīt, bet kompromiss vienmēr tiek atrasts. Un jāpiekrīt sievai, ka tiešām svarīgi ir, lai ir šis kopējais virziens,” saka Arturs.

Bērniem māca darīt visu pašiem
Ģimenē šobrīd aug divi bērni. Beatrisei 5.maijā paliks 4 gadi, savukārt Albertam ir 1 gads un 6 mēneši. Abi bērni ir dzimuši 5.datumā, Albertam dzimšanas diena ir 5.oktobrī. Arturs smejas - vajadzētu jau vismaz trīs bērnus: viens par mammu, viens par tēti un viens - Latvijai. Savu dzīvi viņi ir nolēmuši saistīt ar Gulbeni. “Man arī studiju laikā nevienu mirkli nebija domas palikt Rīgā vai doties uz citu pilsētu. Ģimene ir šeit, arī vīrs ir gulbenietis, mums abiem šeit ir ģimenes,” saka Ivanda. “Mums gribas arī savu vietu, plašumu, lai, izejot ārā pa durvīm, turpat blakus nav kaimiņi. Tas bija mūsu kopējs lēmums iegādāties īpašumu ārpus pilsētas. Mēs, protams, šeit vismaz pagaidām nedomājam veidot saimniecību, turēt lopus, taču darām visus nepieciešamos saimniecības darbus
“Man tiešām ir prieks, ka arī bērni kopā ar mums dara dažādus darbiņus. Viņiem tas patīk, un mēs arī ļaujam viņiem diezgan daudz darīt. Pat Alberts liek krāsnī malku, arī Beatrise palīdz krāsns kurināšanā,” stāsta Ivanda. “Lai viņi darbojas, kamēr ir šī interese! Mūsdienās bērni diemžēl vairs neprot nekādus darbus. Mums ir mazliet citādāka pieeja - lai arī varbūt kādreiz bērns uzsitīs ar āmuru pa pirkstu vai iegriezīs ar nazi pirkstā, taču viņš zinās, kas un kā notiek,” uzsver Arturs. Ivanda atklāj, ka noteikti veidos arī mazdārziņu un ļaus bērniem darboties līdzi.
Birznieku ģimenē nav tā, ka viens vecāks ir stingrāks un otrs – pielaidīgāks. “Arī mamma savu reizi mēdz būt stingra. Ir jābūt mīļam, bet ir jāzina arī robežas un ir jābūt stingrībai. Uzskatām, ka ar bērniem ir daudz jāsarunājas, jāskaidro. Jo ātrāk bērnam visu izskaidro, jo ātrāk viņš sāk pareizi uztvert pasauli,” ir pārliecināti abi vecāki.

Jāprot atrast laiks ģimenei
Ivandai un Arturam abiem ir dažādas aizraušanās. Arturu, piemēram, aizrauj autosports, taču tam šobrīd vairs neatliek laika un līdzekļu. Vēl viņš kolekcionē sērkociņu kastītes. “Man ir kādas 400 dažādas kastītes. Vectēvs sāka kolekcionēt un pēc tam atdeva kolekciju man. Viņam bija jau vairāk nekā 100 dažādu Latvijas ražojuma kastīšu. Pārsvarā man tiešām ir Latvijas ražojuma sērkociņu kastītes, ārzemēs nepērku, ja nu vienīgi kāds uzdāvina,” saka Arturs. Ivandai savukārt patīk sievišķīgas lietas, piemēram, gatavošana, rokdarbi. Ēst gatavošanā viņai lieli palīgi ir arī abi mazie ķipari. “Pašreiz es tiešām vairāk esmu mājsaimniece, kas vīram mazliet palīdz uzņēmējdarbībā. Domāju arī par mājas apkārtnes labiekārtošanu, iekārtojot mazdārziņu, puķu dobes, lai radītu tādu vidi, kur pašiem ir prieks sirdij un dvēselei.”
“Kamēr vēl bijām divatā, mums patika vismaz reizi gadā izbraukt kaut kur ārpus Latvijas. Ar divriteņiem ceļojām pa Norvēģiju, ar vieglo automašīnu paši aizbraucām uz Moldovu, esam bijuši Maltā, šur tur paceļojuši arī pa Latviju. Kamēr bērni ir mazi, ceļojumi ir mazliet jāatliek, taču nelielās ekskursijās tepat pa Latviju gan dodamies,” stāsta Arturs. Lai arī ikdiena ir strauja un Arturs ir aizņemts darbos, savukārt Ivanda rūpējas par mājas soli, abi ir pārliecināti, ka ir jāprot atrast arī laiks ģimenei, bērniem un vienam priekš otra.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ģimenei ir jābūt kopīgiem mērķiem

Kategorijas