Ceļa putekļu smarža

2016. gada 3. maijs 00:00

- Viņš nenāks augšā, - nogrozīja galvu vīrietis, kuru ļoti sen nebiju redzējusi. Tomēr ne tik sen kā to, kurš „nenāks”.
Acumirklī gan neaptvēru, par ko ir runa, bet pēc īsa komentāra mana atmiņa „viņam” piešķīra vārdu un seju. Būtībā nekas jau nekur nebija pazudis – cilvēki, kas savulaik dzīvē daudz nozīmējuši, atmiņā paliek vienmēr, atliek tikai pieskarties kādai stīgai.
- Kāpēc gan? – izbrīnīta jautāju.
- Viņš kautrējas, - vīrietis zīmīgi pasmīnēja un pagriezās promiešanai.
- Kas gan te ko kautrēties?- jautāju pati sev un aizejošā vīrieša mugurai. – Uz bibliotēku taču var nākt ikviens.
Brīdi vēlāk sapratu, ka domas novērsušās no darba un cenšas atcerēties, cik sen tas bija – kad kautrējos es, bet tas, kurš „nenāks”, jutās drošs un pārliecināts.
Tobrīd šķita – ļoti sen. Kopš tā laika vecās dārza ābeles sen krāsnī izkurinātas, mūsu ezera krasts meldriem aizaudzis un ceļš uz vietām, kas reiz šķita tik īpaši tuvas, kļuvis neizbraucams. Varētu jau pacensties saskaitīt gadus, kas šķir no tā laika, bet – vai gan no tā kaut kas izmainīsies? Katrs esam savu ceļu gājuši, savas izvēles izdarījuši.
Vēlā vakara stundā, kad domas atbrīvojās no darbiem un pienākumiem, atcerējos īso sarunu un viņu, kurš „nenāks”, un apjautu – kaut kas kopējs mums tomēr ir palicis. Atmiņas par mūsu kopīgo laiku.
Pavisam negaidot tuvumā uzvirmoja pazīstamā smarža – ceļa putekļu smārds. Tāds piesātināts un spīvs, kādu spēj saglabāt ik dienas lietots biezs motociklista džemperis. Raupjš, silts, mātes adīts. Tik raupjš, ka, ilgi turot vaigu piespiestu motociklista mugurai, pēc kāda laika uz ādas var saskatīt valdziņu rakstu. Tik silts, ka nesalst rokas ne pašam, ne līdzbraucējai. Tik sargājošs, ka izstrāvotais maigums spēj pārvērsties līdz šim neizjustā mīļumā.
Centos aizgainīt šīs uzmācīgās izjūtas, lai dotu vietu citām atmiņu epizodēm, bet – cik savādi... Atskārtu, ka mūsu senā stāsta detaļas daudzviet izbālējušas. Saglabājušās šīs spilgtās izjūtas. Interesanti, vai tā vienmēr notiek ar pirmo mīlestību?
Silts un trakulīgs vējš matos, kas, spēcīgi plandīdamies, drīz vien pārvēršas pakulās. Mežmalas simfonijas krēslainā mūzika. Ezermalas caurspīdīgais klusums un spāres lidojuma pieskāriens. Siltas un sargājošas plaukstas. Satraukti sirdspuksti. Vēja aprautu, sausu lūpu pieskāriens vaigam. Siltums, kas kņudinoši apņem lūpu kaktiņus. Sajūtas, kas paceļ virs zemes...
Tomēr – nē! Mūsu stāsta sākums meklējams daudz senāk, krietni pirms putekļu smārda biezajā motociklista džemperī. Lai gan – ko nu kurš uzskata par sākumu... Atmiņu sietā vētījot pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu skolas laika notikumus, saprotu – daudz kas izbiris cauri. No tā, kas tur aizķēries, tagad varu izaudzēt stāstu, piemirstos robus saudzīgi aizdrīvējot ar medainu vasku.

* * *
Sākums... Tava un mana stāsta sākums.
Laikam jau toreiz, kad, piektklasnieku „izturības pārbaudījumā” turēdams līdzi citiem astotās klases puišiem, tu, tāpat kā citi, šaurajā gaitenī mani „aizšūpoji” uz pretējo pusi un – es pakritu. Tolaik, kad skolotājas tuvumā neredzēja, īsajā koridora posmā blakus ēdnīcai bieži stāvēja „lielie”, kas mazākos garāmgājējus grūstīja kā salmu kūlīšus no vienām rokām pret citām.
Savādi, ka atceros tieši tevi, nevis kāda cita gaiteņa stutētāja seju. Varbūt tāpēc, ka ļoti vēlējos, lai tieši tu palīdzi piecelties? Manā bērnišķīgajā iztēlē ap tavu galvu jau sen bija izveidojies varoņa oreols.
Toreiz es kājās pietrausos pati, lai gan kritiens bija sāpīgs un man vēl pāris dienas nācās pieklibot. Es piecēlos klusējot un aizejot neatskatījos, tāpēc arī neredzēju, cik vainīgs tu juties.
No turpmākajiem gadiem atceros tavu skatienu pāri skolas pagalmam – iztālēm, pāri citu puišu pleciem, reizēm tavu plecu satiksmes autobusā tikpat kā blakus. Es joprojām izlikos tevi neredzam. Es ilgi biju dusmīga par tavu nodevību. Tomēr mans skatiens tevi meklēja.
Spilgtā atmiņā palikuši īsi mirkļi manā pamatskolas izlaidumā. Tolaik jau it kā bija pārsāpējis senais pāridarījums un aizvainojums, vien gribējās dzirdēt to – piedod...
Tu savu atvainošanos ieliki ziedos, tomēr mūsu kopējo valsi tā arī nesagaidīju. Ja šajā laikmetā modē būtu bijušas deju kartes, manējā tovakar būtu daudz tukšu vietu – blakus tādiem izciliem dejotājiem kā mans tētis un sporta deju skolotājs citi puiši kļuva atturīgi...
Varbūt mana gaidīšana būtu atmaksājusies vēlāk, pēc tam, kad kādā brīdī, kopā ar draudzenēm skolas pagalma pustumsā atvēsinot sasārtušos vaigus, es izdzirdēju tavu balsi un lakonisku aicinājumu sekot – „panāc”.
Ja vien es nebūtu bijusi tikpat strupa, ja vien es nebūtu atcirtusi nedomājot – „nāc pats”, ja vien es būtu domājusi sievišķīgāk, nevis kā tālaika piecpadsmitgadīgs skuķis, ja vien... Iespējams, arī tagadnē viss būtu izkārtojies citādāk.
Tolaik mēs palikām katrs savā pagalma pusē. Es – ieķērusies elkoņos savām draudzenēm, svinot pamatskolas pēdējo dienu, tu – vienatnē ar neizteiktiem vārdiem.
Tikai krietni vēlāk es sapratu – tovakar tu mani vairs neuztvēri kā „sīko” no mazākajām klasēm. Tu aicināji mani būt tavai meitenei. Es to nesajutu.
Lai arī kā sasprindzinu domas, atmiņās par turpmākajiem gadiem tevi neatrodu. Ir bezgala piesātināts vidusskolas laiks – ar dejošanu, dziedāšanu, rakstīšanu, ar vidusskolas eksāmeniem un nebeidzamiem ikdienišķiem lauku sētas darbiem. Ir skopa informācija par puišiem, kuri iesaukti armijā, starp tiem arī tu. Ir divas tveicīgas vasaras ar deju kolektīvu gatavošanos Dziesmu un deju svētkiem. Ir viss kas, un tā ir tik daudz!
Laikam jau biju tevi pavisam piemirsusi, jo, kādu dienu uz ceļa ieraugot nobriedušu puisi ar armijas rūdījumu kaulos, samulsu ne pa jokam. Tu – tāds pieaudzis, es – pēc pāris nedēļām absolvente.
Tāda īsa bija mūsu saruna, un tomēr krietni garāka par to, kas palika skolas pagalma pustumsā. Kāds teikums par gaidāmajiem eksāmeniem, kāds par dienestu, jo – kas gan tur daudz ko stāstīt. Kāds vārds par maniem nākotnes plāniem, kāds par taviem. Pamatos viss skaidrs. Pāris teikumus neveikli pārmijuši, izšķīrāmies, daudz neko viens par otru neuzzinājuši. Tobrīd nedz tu, nedz es nezināju, ka viss vēl tikai sāksies. Vai tu varbūt to nojauti?
Ja es tevi kādreiz satiktu, es tomēr pajautātu: kurš pēc tam pirmais piezvanīja – tu man? Vai tomēr – es tev? Tolaik telefongrāmatās tik viegli bija atrast gandrīz visus tālruņu numurus.
Kurš no mums pirmais uzrakstīja vēstuli? Tā, kā to darīja tolaik - ar pildspalvu uz baltas papīra lapas. Atrada aploksni, uzlīmēja pastmarku un nogādāja pastā.
Varbūt tev vēl ir saglabājusies kāda no vēstulēm? Ko mēs tur rakstījām, ja jau ik dienas tik ilgi sarunājāmies pa telefonu? Kā mēs tam visam atradām laiku?
Kurš no mūsu vārdu burtiem izdomāja to vienu, kas viegli dalās uz pusēm? Vi-Ta. Latīņu valodā - dzīve. Kā mūsu dzīve.
Tā pirmā puse biji tu. Vi – kurš stundām ilgi prata aizņemt telefona līniju. Ta – kura tikpat ilgi prata uzturēt sarunu.
Vi – kurš sacerēja garas un romantiskas vēstules un izpildīja tās akurātā rokrakstā. Ta – kura savās vēstulēs centās valdzināt ar mīļumu.
Vi – kuram patika traukties ar motociklu. Ta – kurai bija tā laime izdzīvot daudzu meiteņu sapni – traukties ar vēju.
Ceļa putekļu smārds biezā vilnas džemperī...
Sīku smilšu vērpetes, vēja svilpošana un ūjināšana. Silta mugura un plati pleci aizvējam. Raupjš adījums piekļāvies vaigam. Kautri apskāvieni. Vēja aprautu, sausu lūpu pieskāriens. Ezermalas koku lapotnēs apskurbušas lakstīgalas. Valsis saulrietā. Mēnesnīca laivā. Ezermalas sonāte. Dejas ritmā savijušies soļi. Kopīgi sapņi. Vi-Ta.
Kur gan tas viss palika? Kā izzuda? Kāpēc apsīka?
Savulaik tiku to jautājusi vakara krēslā grimstošai antonovkai mājas ābeļdārzā – tās zaros bija izveidots ērts sēdeklis, tieši kā radīts skumjām, pārdomām, nožēlai... Tieši tur sēžot tapa liela daļa vēstuļu Vi – vasaras pievakares jaunībā ir tik pārpilnas ar romantiku un iedvesmu!
Tur arī šos bezatbildes jautājumus viegli varēju iečukstēt ausīs vējam, un tas muļķīgi nemierināja - „neraudi” vai „viss pāries”. Patiešām, viss pāriet. Vēlāk šajā vietā es bieži gāju meklēt mieru – kā atbalstu un kā pārliecību.
Gadiem ejot, atmiņa pati ir veikusi inventarizāciju un daudz ko lieku un sāpīgu izmetusi nebūtībā. Ir palicis vērtīgākais. Kā izrādās, cita starpā arī šī ceļa putekļu smarža biezā vilnas džemperī...
Vai mūsdienās kaut ko tādu ir iespējams izjust? Cik zinu, motociklisti tagad tērpjas ādas tērpos. Protams, arī tai ir sava smarža un savi stāsti, tomēr man pieder šis laiks – ar biezu vilnas džemperi, kas tik viegli uzsūca un saglabāja ceļa putekļu smaržu. Es nudien labprāt nopirktu kādu smaržu pudelīti ar šo aromātu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ceļa putekļu smarža

Kategorijas