Ar vīrišķīgu šarmu

2016. gada 6. maijs 00:00

1479

Imants Kublačovs izveidoja pašvaldības policiju Gulbenē

Imants Kublačovs pirms diviem gadiem tika uzaicināts Gulbenē veidot pašvaldības policiju un joprojām strādā tajā kā vecākais inspektors. Kā profesionāli I.Kublačovu jau ir bijusi iespēja vērtēt tiem, kuriem ar viņu iznākusi saskare. Viņš atstāj tādas amatpersonas iespaidu, kas vispirms jebkuru konfliktu mēģina risināt sarunu ceļā. Šī intervija ar piecdesmitgadnieka vecumu sasniegušo I.Kublačovu ir mēģinājums ielūkoties viņa privātajā zonā.
- Abi ar sievu Aelitu esat atgriezušies sākuma punktā – Gulbenē, kur savulaik sākāt kopīgo dzīves ceļu!
- Pirms trīs gadiem nosvinējām Sudraba kāzas. Mūsu laulību datums ir 14.maijs. Aelita vienmēr ir sekojusi man, lai mēs būtu kopā. Mēs abi jau kādu laiku bijām sākuši no Rīgas skatīties atpakaļ Gulbenes virzienā. Bērni jau ir izauguši. Jaunākā meita Arta šogad ASV pabeigs studēt uzņēmējdarbību, vienlaikus spēlējot basketbolu studentu līgā. Vecākā meita Krista ir pabeigusi studijas gan Dānijā, gan Latvijā, tagad dzīvo un strādā Rīgā un pavisam drīz sola parūpēties par to, lai mēs ar Aelitu tiktu pie mazbērna. Kad Gulbenē viena palika Aelitas mamma Lūcija, bija skaidrs, ka ir pienācis laiks pārmaiņām. Mums Gulbenē ir liela ģimenes māja, par kuru arī ir jārūpējas. Un tad viss liktenīgi sakrita. Zīmīgi, ka darba piedāvājumus mēs abi ar sievu Aelitu Gulbenē saņēmām vienā dienā. Viņa man steidzās pavēstīt, ka tiek aicināta uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Gulbenes klientu apkalpošanas centru. Tajā brīdī es pārsteidzu Aelitu ar vārdiem, ka esmu aicināts veidot Gulbenē pašvaldības policiju. Kad iznāk atkal būt Rīgā, man pat sirds neietrīcas. Jūtos īsts gulbenietis. Arī mūsu ģimenes mīlule – šarpejs Šērlija – dzīvo Gulbenē un sirsnīgi sargā māju kopā ar savu meitu Šarloti.
- Pirms tam bijāt rīdzinieks?
- Precīzi 20 gadus! Par rīdzinieku kļuvu nejauši. Starp citu, dzimis es esmu Smiltenē, vienā no Latvijas skaistākajām un latviskākajām pilsētām. Uz dzīvi Gulbenes novadā vecāki pārcēlās, kad man bija četri gadi. Visa mana jaunība ir pagājusi Daukstu pagasta Staros. Pa vidu bija dienests armijā. Atgriezos Staros un tur dzīvoju līdz pat 28 gadu vecumam. Un tad ciemos atbrauca draugs, kurš uzaicināja doties uz Rīgu un pieteikties darbam specvienībā, jo biju fiziski spēcīgs, kas nav mazsvarīgi. Izturēju visa veida testus, kas nebija viegli, un sāku strādāt Latvijas centrālās bankas apsardzē, ar laiku kļuvu miesassargs. Pēc tam mani uzaicināja vadīt drošības daļu Tirdzniecības bankā, kur biju arī darba aizsardzības speciālists. Sākās rutīna, un atkal gribējās pārmaiņas. Vēlreiz kļuvu par miesassargu kompānijā ar pasaules vārdu, bet pēc tam turpat arī par administratīvo direktoru. Bija interesanti. Daudz komandējumu.
- Vai taisnība, ka tieši Nikolajs Stepanovs bija tas, kurš jūs paaicināja uz Gulbeni?
- Nē, tas bija cits cilvēks. Viņš man sarunāja tikšanos ar N.Stepanovu, kuram es izklāstīju savu redzējumu, kādai vajadzētu būt novada pašvaldības policijai. Pēc tam tikāmies vēl ne reizi vien, lai runātu. Bija arī tikšanās ar novada deputātiem. Brīdināju, ka zināma sabiedrības daļa būs noskaņota skeptiski. Sacīju arī, ka nesaskatu mērķi darbībai ar drakoniskām metodēm. Uzsvars ir jāliek uz profilaktisko darbu. Tikai tad, ja mutiskais brīdinājums nepalīdz sasniegt vēlamo efektu, ir jāsāk rakstīt administratīvos protokolus. Katrā ziņā ir jāpanāk, lai cilvēki respektētu savu pašvaldības policiju un izprastu mūsu funkcijas, kas atšķiras no Valsts policijas funkcijām.
Mana pirmā darba diena, atgriežoties uz palikšanu Gulbenē, bija 2014.gada 31.marts. Tagad, atskatoties uz paveikto, varu teikt, ka daudz ko es būtu darījis citādāk. Ir gūta pieredze. Šobrīd pašvaldības policijā esam astoņi cilvēki, strādājam trīs maiņās. Lai mēs spētu strādāt 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā, papildus būtu vajadzīgi vēl divi darbinieki.
- Nav noslēpums, ka pašvaldības policijas dibināšana Gulbenē notika, pārvarot zināmu pretestību.
- Bija ietekmīgi cilvēki, kuri nevēlējās, lai es piedalos Gulbenes pašvaldības policijas veidošanā. Man nebija pašmērķa noteikti būt šā jaunveidojuma priekšgalā. Bija azarts izveidot pašvaldības policiju, ko arī izdevās paveikt. Viss notika pa etapiem, kā jau tas bija izplānots. Trīs mēnešu laikā viss tika paveikts, kā saka, no nulles. Jutu novada domes atbalstu. Jā, bija aizķeršanās ar trafarēto automašīnu un vēl dažas neveiksmīgas situācijas, no kurām izdevās izkļūt ar paceltu galvu. Topošajai Gulbenes pašvaldības policijai netika dotas nekādas atlaides. Brīžiem pat likās, ka kāds speciāli gaida un cer, ka paklupsim. Redzēju, ka ir, kā saka, “spiediens no malas”. Kad Iekšlietu ministrijā mani neapstiprināja kā pašvaldības policijas priekšnieku, es nepārdzīvoju. Man nebija grūti paiet nedaudz malā. Nepatīkami vienīgi ir tas, ka tiku bezkaunīgi apmelots... Es to sagremoju un noriju. Esmu līdzsvarots cilvēks.
- Ministrija esot norādījusi pašvaldībai uz iespējamo saistību ar kādreizējo kriminālo autoritāti Nauri Skaru.
- Mēs ar Nauri kopā uzaugām. Viņš bija mans brālēns. Nauris bija septiņus gadus jaunāks par mani. Kā pieauguši cilvēki mēs katrs gājām savu dzīves ceļu. Ar ko nodarbojās Nauris, to viņš man nestāstīja. Es arī nejautāju. Nauris zināja, ka es stāvu likuma pusē. Iespējams, tas viņu atturēja no atklātības. Mēdz teikt, ka par aizgājējiem saka labu vai neko. Bet nav nekādu sliktu personisko atmiņu par Nauri. Mūsu savstarpējās sarunas bija līdz zināmai robežai – tikai radu būšanas un nebūšanas. Nauris tāpat kā es sportoja. Arī viņam tuvs bija velosports, galda teniss un arī lielais teniss. Tāpat kā man viņam nebija vienalga, kas notiek ar mūsu tuviniekiem, mūsu kopīgo vecmammu.
- Ir iespaids, ka profesionālā darbība jums ir sava veida sports! Sportojat visu mūžu?
- Tieši tā! Jau bērnībā biežāk biju treniņos un sporta nometnēs, nevis mājās. Mēs bijām četri bērni ģimenē. Nebijām izlepuši. Agri iemācījāmies atbalstīt cits citu. Vecāki tā mūs audzināja. Mana māsa Māra, kuras vairs nav šajā pasaulē, sevišķi interesējās par manām gaitām sportā, palīdzēja, brauca skatīties, kā es piedalos sacensībās.
Sportot neesmu pārtraucis nekad. Jaunībā aizrāvos ar biatlonu, tas bija reizē ar Māri Čakaru, kurš ir mazliet vecāks par mani, šajā sporta veidā biju Latvijas izlasē. Savulaik nodarbojos arī ar motosportu, galda tenisu, vieglatlētiku, GDA daudzcīņu, spēlēju futbolu, volejbolu, basketbolu. Nekad nesaki nekad! Tagad atkarībā no sezonas un laika apstākļiem es apmeklēju sporta zāli, slēpoju ar skrituļslēpēm, kā arī velosportā pats trenējos un regulāri piedalos sacensībās, un iesaistu šajā sportošanā arī citus. Esmu nodibinājis sporta biedrību “VeloRīts”, kas domāta tiem, kurus interesē kalnu velosipēdi. Man ir velonoma, sava darbnīca, gribu pilnveidot treniņu iespējas gan telpās, gan dabā. Ceru, ka ar laiku Gulbenē izaugs spēcīgi velobraucēji, kuri kļūs par Latvijas elites sportistiem. Informācija par “VeloRītu” jau ir aizgājusi no mutes mutē, cilvēki prasa padomus. Starp citu, arī mana sieva Aelita jaunībā sportoja, bija vieglatlēte, nodarbojās ar orientēšanās sportu. Pašlaik viņai ir citi hobiji.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar vīrišķīgu šarmu

Kategorijas