"Dzīvespriekam": No vērotājiem par darītājiem

2010. gada 22. decembris 11:30

1441

"Dzīvespriekam": No vērotājiem par darītājiem

Vindsērfings pirms pārdesmit gadiem rīdziniekus Uldzi un Ričardu Liepiņus atvedis uz jūras krastu. Tagad uzņēmējs un ainavu arhitekte mīt ar vienu kāju Rīgā, ar otru - Pāvilostā.

Liepiņu mājas terasē, kur risinās mūsu saruna, vējš ik pa brīdim pieliec priedīšu galotnes, skatam atklājot ņirbošu jūras klaju. Ričards stāsta, kā pamazām viņi iesaistījušies mazpilsētas dzīvē. Uldze pa brīdim teiktajam pieliek savu domu. Meitas Nata un Līva steidz apglabāt pret loga rūti nositušos zīlīti, bet labradora kucēns saimniekam citu pēc cita pienes zālē sabirušos ābolus.

- Kas jūs saista Pāvilostā?
Ričards: Kopš deviņdesmito gadu sākumā strādāju savā uzņēmumā, kas, pateicoties lieliskam partnerim, darbojas joprojām. Pēdējos piecus gadus pirms krīzes biju gluži vai korporatīva izmēra biznesā kokapstrādē. Pārdevām detaļas, krēslus, beigās arī pašu rūpnīcu. Daudz naudas apgrozījām. Vai kādam no tūkstoš darbiniekiem no visas tās ņemšanās uzlabojās dzīves kvalitāte? Neesmu drošs. Toties esmu secinājis, ka jēgpilna ir tikai tāda darbošanās, kas dod tiešu, nepastarpinātu un pozitīvu atdevi, kā tas ir te, kopā ar domubiedriem Pāvilostā. Pozitīva ir arī ziemas vindsērfinga dēļu ražošana, ar ko nodarbojos jau četras sezonas. Rīgā arī ir mājas, tomēr tagad grūti pateikt - kuras ir «otrās». Te dzīve ir daudz ciešākā saskaņā ar dabu, un darbus plānoju, ciktāl sniedzas laika prognoze. Protams, patīk iespēja tepat strādāt un nodarboties ar hobijiem - vindsērfingu un paraglaidingu. Komunikācija šeit ir citāda nekā lielpilsētas burzmā. Sarunas un attiecības veidojas labāk. Pāvilosta gan man, gan ģimenei visu dzīvi ir pagriezusi daudz pozitīvākā un kvalitatīvākā virzienā.

Uldze: Sākām te braukt pirms kādiem divdesmit gadiem. Tā bija vesela kustība, kad parādījās mazie jūras vindsērfinga dēļi un aktīvisti meklēja vēja vietas, kur izmēģināt, salīdzināt un apspriest sērfošanas lietas. Mans tēvs tur bija iekšā, kad viņi atklāja Pāvilostu, un turpmāk brauca uz šejieni vismaz reizi gadā. Kā toreiz mēs gaidījām šo reizi, tā arī tagad sērfotāji gaida kārtējo Pāvilostas semināru. Es un mana mamma izjūtas joprojām baudām no krasta. Tēvs, brālis un māsa gan ir ļoti aktīvi sērfotāji.

- Cik noprotu, jūs te arī sabiedriski rosāties?

Ričards: Pēdējā laikā arvien vairāk iesaistāmies Pāvilostas sabiedriskajās aktivitātēs. Laikam kļūstam vecāki un atbildīgāki, jo arvien grūtāk ir noskatīties, kā pilsētiņa, par spīti visām savām priekšrocībām, kļūst aizvien tukšāka. Vēl pirms gadiem trim četriem nopietni domāju par sava jaunā uzņēmuma pārcelšanu uz Pāvilostu, bet patlaban tas būtu grūti izdarāms. Brīvā laika pavadīšanas un sabiedriskās dzīves iespējas, kas citur arvien paplašinās, te iet mazumā. Ja tas nemainīsies, tad ne es, ne arī cits darba devējs nevarēs būt drošs, vai darbinieki neaizmuks uz Liepāju vai Rīgu.

Uldze: Šovasar taisījām projektu bērniem «Pāvila steķis». Iesaistījās Vides filmu studija, bija radošās darbnīcas bērniem, arī jogas pamati. Apkopoju biedrības «Pāvilostas Kultūrvēsturiskais vides centrs» savāktās anketas, kurās noskaidrojām pāvilostnieku un atpūtnieku viedokli par vidi un iespējām, ko tā viņiem dod.

Ričards: Rīkojām vietējo produktu tirdziņu, lai pāvilostnieki un novada iedzīvotāji, kam nav viesu mājas, arī var kādu latu no tūrisma nopelnīt. Rīkoju arī ikgadējo Pāvilostas sērfsemināru. Kopā ar Uldzi organizējām pirmo Pāvilostas plānošanas plenēru. Daudzas perspektīvas aktivitātes ir izpētītas, sagatavotas un gaida savu kārtu vai iespēju.

- Esat ideju ģenerators?

Ričards: Pāvilostā ir daudz cilvēku ar savām idejām, kas domubiedru grupās tiek apmainītas, papildinātas. Mans mērķis ir veicināt apstākļus, lai aktīvi cilvēki te varētu izpausties projektos, paaugstinot dzīves kvalitāti sev un citiem.

- Kas ir tie vēlamie apstākļi?

Ričards: Manuprāt, būtu tikai loģiski, ka šīm aktivitātēm atvēlētu arī daļu no domes pārvaldītajiem resursiem, diemžēl tā ne vienmēr notiek. Piemēram, kopš augusta risinās diskusijas par kultūras centra izveidi Vecajā skolā Šneidera laukumā. Ar radošām darbnīcām, mūzikas klubu, ierakstu studiju nākotnē. Centra izveidei vajag īrēt māju, un jautājums tika rūpīgi pētīts. Dome nozīmēja trīs deputātu komisiju, iepazinās ar situāciju un piedāvājumu. Lai lieta būtu pavisam droša, ieteica uzrunāt mūzikas un mākslas skolu, keramiķus un citus aktīvos pilsētniekus. Visi aptaujātie ne tikai izteica atbalstu klubam, bet jau sāka domāt, ko un kā darīs, kad sāks. Projekta papildu ieguvumi - būtu saglabāta vecā māja, iespējas piesaistīt ES fondu līdzekļus, rīkot vietējo un vasarnieku kopīgus pasākumus un talkas. Septembra beigās dome lēma māju pārdot izsolē. Lielākie iebildumi bija tiem deputātiem, kuri ar projektu nebija iepzinušies.

- Ko atbraucēji te gribētu redzēt citādu?

Ričards: Kā nu kurš. Droši vien tas tomēr nav pilsētas standarta piedāvājums ar smalku restorānu vai skaļu diseni. Neesam nekādi «vidējie rīdzinieki«, kā daudzi te domā. Mūkam no pilsētas jezgas, kaut arī tīri labi mākam tajā dzīvot ikdienā. Mūsu «rīdzinieku« draugu lokā Pāvilostā gandrīz nevienam nav televizora. Izvēlamies grāmatas. Derētu grāmatu apmaiņas galds, kāda neformāla tikšanās vieta bez televizora stūrī, bet ar demokrātiskām cenām, lai arī vietējiem būtu pa kabatai.

Uldze: Ja par nopietnākām lietām - par Valdorfa pedagoģiju varētu domāt. Pat Rīgā ir tikai divas valdorfskolas, bet daudziem šejienes rīdziniekiem bērni tajās mācās vai grib mācīties. Arī mūsu meitenes - otrajā un trešajā klasē. Tur ir pavisam cita filozofija un metodes, arī uzskati - daudz tuvāki mūsu ģimenē valdošajiem. Viens no šīs pedagoģijas postulātiem ir nevis gatavot pilsoņus dzīvei mūsu izveidotajā sabiedrībā, bet spējīgus veidot tādu nākotni, kāda būs vajadzīga viņiem.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

"Dzīvespriekam": No vērotājiem par darītājiem

Kategorijas