Dzirkstele.lv ARHĪVS

Logo

Ar Gruzijas zeltu un Latvijas sudrabu mazliet apbirusi

Ligita Zvaigznekalne, Druvienas vecās skolas – muzeja vadītāja
Laikraksta arhīvs

2016. gada 19. maijs 00:00

1393
Ar Gruzijas zeltu un Latvijas sudrabu mazliet apbirusi

Agrā pavasara rītā ielidojam Tbilisi. Lidostā mūs sagaida Edītes Silķēnas un Sandras Dikmanes draugi. Sasveicināmies. Tad uzrodas bariņš melnīgsnēju un skaļu vīriešu. Lielās ceļasomas viņi viegli, bet noteikti izņem mums no rokām – un nu jau mēs esam busiņā, kas neprātīgā ātrumā traucas pa pilsētu. Busiņā ir tumšs, mazliet vēsi. Tad kāds no vīriešiem maisiņā sameklē ābolus un pacienā mūs, āboli ir lieli un smaržīgi. Ābolu smarža nomierina. Un atkal iečabas maisiņš un manās plaukstās kāds saudzīgi ieliek puķu pušķīti. Rokas joprojām mazliet salst, bet tāds savāds maigums uzkāpj uz augšu un ielīst acīs.
Vīrieši savā starpā sāk skaļāk sarunāties, žestikulē. Cik var saprast, uztraucas, ka Latvijas meitenēm ir aukstas rokas. Meitenēm salst. Atkal kaut kas nočab, nezin no kurienes tiek uzburtas glāzes ar kaut ko ļoti stipru. Tas sasilda. Aust gaisma. Braucam ārā no pilsētas. Un tad es ieraugu – kalni! Kalni! Rīta migliņā zilās cepures mazliet izplūdušas, citviet virsotnes iesniedzas mākoņos, vēl dažas ar baltiem sniegiem klātas.

Mīļā meitene Nino
Bolnisi – pilsētiņa kalnu pakājē. Bolnisi kultūras centrā ir tikšanās ar teātra ļaudīm, kuriem draudzība ar Edīti un Sandru nu jau vairākus gadus. Sasveicināšanās pārpilna ar gavilējošu prieku un patiesu interesi – kā tad tur tajā tālajā un skaistajā Latvijā klājas.
Kultūras centrā tiek parakstīts Nodomu protokols par sadarbību kultūras jomā starp Gulbenes un Bolnisi pašvaldībām. Vakarā - teātra izrāde. Tiek rādīta jauna gruzīnu dramaturga Vaso Dzaņikašvili luga “Suļiko”. Gruzīnu valoda ir tik sarežģīta un nesaprotama, bet ļoti dzīva un emocionāla. Tāpat dzīva un izteiksmīga ir viņu ķermeņa valoda – žesti, mīmika. Tas ir tik īsti. Tulkojums nav vajadzīgs. Ir skaidrs - stāsts ir par mīlestību, par uzticību, par nāvi. Pa vidu ir smiekli, asaras, nopūtas. Galvenā doma – sieviete ir radīta, lai mīlētu. Lai viņa mīlētu, lai viņu mīlētu.
Gruzīnu sievietes augumā nelielas. Bet kā viņas sevi nes! Pleci atpakaļ, krūtis uz priekšu, galva lepni atmesta. Īpašas viņas kļūst, kad dzied un izdejo gruzīnu tautas dejas. Tas ir kas pārpasaulīgs, no aizmūžiem, no kalniem nācis. Saglabāts un īpašā reizē godā celts. Tāpat kā viņu vīns – iesārta dzintara krāsā. Reibina, bet neapreibsti.
Nākamajā dienā kopā ar teātra draugiem braucam kalnos. Seni klosteri, pirmā eiropiešu apmetnes vieta Dmanisi. Kalnu ceļi. Nogāzēs sāk ziedēt ķiršu un persiku koki. Neprātīgs skaistums! Dziļi ielejās skrien upes. Skatoties noreibst galva. Mani pie rokas paņem gruzīnu meitene Nino. „Nebaidies,” viņa saka, „es tevi turēšu!” Mīļa meitene Nino! Mūsu pēdējā Bolnisi rītā viņa sarunājusi dzīvesdraugu, lai ar mašīnu uzvestu mūs visas četras augstu, augstu kalnos uz senu klosteri. Tur – tajā neprātīgajā augstumā – Nino iespiež mums saujā gruzīnu monētas – lai metot pār plecu uz atgriešanos.

Kā sniegi kalnu galotnēs
Tbilisi – skaļa, steidzīga, mašīnu un cilvēku pārpilna pilsēta. Pilsēta, kurā ejam tikties ar Jūlija Straumes vārdu. Pilsēta, kurā vārdam “Latvija” ir sens un skaists skanējums. Visu nevar ne uzrakstīt, ne izstāstīt. Un tomēr… Ejam pa pilsētas laukumu, pretī nāk puisis militārā formā ar skaistu suni pie pavadas. Sandra fotografē, mēs priecājamies par skaistu dzīvnieku. Vīrietis dusmīgā balsī pieprasa pārtraukt fotografēšanu. Bargi noprasa: „Jūs no Krievijas?” Atbildam, ka mēs no Latvijas. Vīrieša sejā dusmas izzūd, acis kļūst laipnas, un viņš ar maigumu balsī atkārto: „O, Latvija!” Un tad jau mēs drīkstam noglāstīt suni un Sandra var droši fotografēt. Mūs vēl nelielu gabaliņu pavada puisis armijas formā ar skaisto suni.
Latvija bija ar mums un mūsos. Turēja mūs līdzsvarā, sargāja un iedrošināja. Kā tur, tajā kalnu klosterī: līņā auksts lietus, mēs stāvam pie aizslēgtiem vārtiem, virs mums kalnu virsotnes, smejos - baltas. Un pēkšņi mēs sadodamies rokās un visas reizē sakām tos mūžīgos vārdus: „Kā sniegi kalnu galotnēs lai mūžam balti būtu mēs…”

Jel, mirkli, apstājies!
Latvija un latvietis Jūlijs Straume kā mūžīga vērtība Tbilisi dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā. Tur ekspozīcijās un muzeja krājumā glabājas Meistara pirms 100 gadiem darināti paklāji. Mums kā ciemiņiem no mākslinieka dzimtenes tiek parādīta īpaša uzmanība un uzticēšanās. Un droši vien Laiks un Liktenis nāk palīgā un visu sakārto tā, ka Sandrai jānofotografē tie īpašie Straumes paklāji, kas tikai muzeja krātuvēs glabājas īpašos apstākļos. Tie ir tie, kas 1923.gadā Vispasaules mākslas izstādē Parīzē ieguva zelta medaļu.
Un vajag sakrist tā, ka mums ar Valdu paklāji jāpietur uz tāda īpaša statīva. Un Edīte drīkst piekārtot kādu kroku. Pieskāriens mūžībai…
Mēs pat nesarunājamies, tikai palaikam saskatāmies. Un man šķiet, es pat baidos skaļāk izpūst elpu. Lai mirkli neaizbaidītu. Tikai vēl vienu reizi mūžā esmu tā jutusies. Tas bija sen – muzeja porūzītī, kad stāvēju rokas stiepiena attālumā no Imanta Ziedoņa. Jel, mirkli, apstājies…

Strādāja jūsējais – tāds Straume
Tbilisi. Pēdējā diena Gruzijā. Jāpaspēj daudz. Norunājam, ka ņemsim “taksi”. Un atkal piedzīvojam brīnumaino Latvijas klātbūtni.
Taksists, vīrs ap 50 gadiem, lauzītā krievu valodā noprasa, no kurienes tad meitenes ieradušās. Stāstām, ka no Latvijas. „Latvija,” dūšīgais gruzīns ar tādu dziedošu pieskaņu nosaka. Tbilisi ielās satiksme nenormāla, liekas, ka satiksmes noteikumi tur nedarbojas. Visi brauc tādā pašiem vien labi zināmā haotiskā kārtībā.
„Skatieties, tur tā vecā ēka ir kādreizējā Latvijas vēstniecības māja! Tur pirms kādiem 100 gadiem par konsulu strādāja jūsējais – tāds Straume.”  Ir skaidrs, ka kaut kam vērtīgam laiks 100 gadu garumā neko nevar atņemt, neko nevar izdzēst.
Vērtības. Mūžīga vērtība ir Gruzijas latviešu biedrība ar vadītāju Regīnu priekšgalā. Latviešu biedrībā mūs sagaida bagātīgi uzklāts galds, cilvēku viesmīlība un pāri visam – Jūlija Straumes godināšana.
No Latvijas esam aizvedušas ciemkukulim grāmatas, žurnālus, saldumus un suvenīrus. No Druvienas - Straumes dzimtenes – pūpolu saišķīti un “Silmaču” saimnieces cepto maizīti. Regīna sola Latvijas maizi kā apbalvojumu pa gabaliņam dalīt.
Vēl atgriežamies muzejā, kur Valda Vorza muzeja bibliotēkā, kas nosaukta Jūlija Straumes vārdā, paraksta Nodomu protokolu par sadarbību muzejā jomā.

Atved aizmirsto kleitu
Pēdējais vakars Gruzijā. Mums par godu gruzīnu draugi sarīko skaistas vakariņas. Galdā - Gruzijas nacionālie ēdieni. Pie vakariņām daudz tostu, daudz sarunu, daudz vīna, daudz smieklu līdz asarām. Un aizkustinājuma asaras šķiroties. Vēl pēdējā brīdī no Bolinsi Valdai paspēj atvest viesnīcas skapī aizmirsto kleitu. Vēlreiz visi apskaujamies, atsveicināmies. Domās sviežu Nino doto monētiņu. Uz atgriešanos…
Palikušas dažas stundas līdz lidmašīnai. Sakravājam ceļasomas. Miegs nenāk. Visa ir par daudz – piedzīvotā sirsnīguma, mīļuma, smieklu, asaru, vīna… Ejam staigāt pa naksnīgo pilsētu. Nav nekur jāsteidzas, neko nevaram nokavēt. Vienkārši ejam. Pilsēta neguļ. Ir tik labi un droši. Zvaigznes debesīs samirkšķinās ar pilsētas ugunīm kalnu nogāzēs. Un mēs kaut kur pa vidu – starp zvaigznēm un mirdzošo pilsētu.
Pirms nedēļas, ieraugot Tbilisi, tā man likās patumša, auksta un nemīlīga. Jo mana sirds bija sāpēm, bailēm un šaubām pielijusi. Kaut kas labs šajās septiņās dienās ir noticis. Kaut kas ir salicies un sakārtojies sirdī un prātā. Un es saku paldies cilvēkiem, apstākļiem, Laikam un Liktenim – par Gruzijas nedēļu.

Nobeiguma vietā
Gruzijā spridzina kalnus. Arī mūsu kalnu brauciena laikā bija jāapstājas un jānogaida, lai noplok putekļi un smiltis. Prasījām – kāpēc spridzina. Vietējie cilvēki stāstīja, ka kalnos esot atrasts zelts. Liela bagātība.
Bet man šķiet, ka tas īstais zelts, tā lielā bagātība ir kalni, Gruzijas daba. Zelts ir Gruzijas dziesmas un vīns. Un visīstākajā zelta vērtē ir cilvēki Gruzijā.
Tas ir tāpat kā ar Poruku un pērlēm. Tās īstās pērles ir skaidrās cilvēku sirdis.

Kategorijas

Kategorijas