Dvēseles kultūras cilvēki

2016. gada 20. maijs 00:00

1967

Neaizmirstamie - Pēteris un Līvija Liepas

Daudzu gulbeniešu paaudžu vienas no vismīļākajām skolotājām Līvijas Liepas jau trešo gadu vairs nav šajā saulē. Viņa atdusas Tirzas Kancēna kapos. Turpat, kur viņas vīrs Pēteris, kuru pazīstam kā Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja dibinātāju. Toreiz gan tas saucās novadpētniecības muzejs. Abi Liepas bija nozīmīgi sabiedriskie darbinieki novada vietējā dzīvē. Taču viņi bija arī skaists laulātais pāris, trīs bērnu vecāki, vecvecāki pulciņam mazbērnu. Un vēl viņi bija cilvēki ar dzīves kāpumiem un kritumiem, domām un emocijām. Cilvēki ar savu likteni.
Tikai mazliet ilgāk par četriem gadiem Līvija vēl bija šeit pēc sava vīra nāves. Pie sava Pētera viņa aizgāja decembrī, kad bija atlikušas vien desmit dienas līdz dzīvesbiedra 92. dzimšanas dienai. Viņa aizgāja klusi, nesūdzoties par fiziskām ciešanām. Daudzi pat nenojauta par pensionētās skolotājas veselības problēmām. Viņa vienkārši nekad nerunāja par slimībām, tikai par kaut ko gaišu, varbūt pat nebūtisku. Viņa bija draudzīga. Kaimiņi Gulbenē, Skolas ielā, Līviju viņas pēdējās gaitās atceras pastaigājamies kopā ar suņuku Duksi, kurš skolotājas mājās bija nonācis no dzīvnieku patversmes.
Šķiet, ka tik nesen vēl Liepu pāris bija tepat, starp mums. Cilvēku atmiņās šis laiks vēl ir ļoti reāls. Taču internetā par Pēteri un Līviju ir maz informācijas. Vēstures un mākslas muzeja mājaslapā viņš nav pat pieminēts, kaut faktiski ir šā muzeja dibinātājs. Pētera vārds vēl pazib “Dzirksteles” portāla arhīvā. Toties Gulbenes novada bibliotēkā glabājas gan seni avīžu raksti par abiem Liepām, gan Līvijas personiskais arhīvs. Tur ir fotogrāfijas no ģimenes albuma, piemiņas lietas. Tas viss ir pieejams ikvienam interesentam!

Ne no šā laika
Pēteris bija pirmais priekšnieks Nacionālo Bruņoto Spēku ģenerālmajoram Jurim Zeibārtam, kad tas kā jaunais vēsturnieks atnāca strādāt uz Gulbenes novadpētniecības muzeju pēc augstskolas beigšanas. “Pēteris bija sava veida fanātiķis. Varbūt viņam nepaveicās ar laiku, kurā dzīvoja. Tur neko nevarēja darīt. Laikmeta zīmogs uz viņu spieda. Tas lika būt nervozam,” “Dzirkstelei” saka J.Zeibārts. Lai arī daudzi citi, kuri pazinuši Liepu pāri, Līviju raksturo kā Pētera pretstatu – ārēji mierīgu, bez dumpinieces iezīmēm, J.Zeibārts domā citādi. “Iekšēji dūša Līvijai varbūt pat bija stiprāka nekā Pēterim. Abi viņi viens otru atbalstīja,” iespaidos dalās J.Zeibārts.
Bijušie kolēģi savās atmiņās Pēteri neidealizē. Kāds, kuru uzrunā “Dzirkstele”, pat atsakās no komentāriem, vien izmet - kā direktors Pēteris neesot bijis īsti savā vietā un viņš vispār nav varējis atrast savu vietu dzīvē. Vai tā? J.Zeibārts nepiekrīt. Viņš saka – Pēteris bijis citas paaudzes cilvēks. Viņa sapnis bija izveidot muzeju! “Viņš mācījās pats veidot muzeju, un mēs viņam mācījāmies līdzi! Mums bija jāsāk no nulles. Mūs šķīra liela gadu starpība. Toreiz noteikti biju noskaņots kritiskāk nekā tagad, kad pats jau esmu gados. Tagad saprotu, ka Pēterim dzīvē nebija viegli gājis. Viņa paša uzskatu dēļ! Pēterim nebija viegli sadzīvot ar tā laika īstenību,” saka J.Zeibārts un lietišķi piebilst, ka tieši no sava direktora Pētera ir smēlies pirmās patiesās zināšanas par Gulbenes novadu bez ideoloģijas piešprices.
“Savā laikā Pēteris ļoti daudz ko izdarīja. Viņam bija patiesa interese par vēsturi,” “Dzirkstelei” saka viņa bijusī kolēģe Sarmīte Dundure, kura tagad ir Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Vidzemes reģionālās nodaļas valsts inspektore. Viņa piebilst, ka Liepu pāris kopīgi uzrakstīja un izveidoja pirmo Gulbenes novada ceļvedi. Tā bija maza, zaļa grāmatiņa ar fotoattēliem. Iespējams, kāds eksemplārs vēl ir atrodams Gulbenes novada bibliotēkā. Savukārt Līvijas bijusī kolēģe Inta Biruta Vilka, Atzinības Krusta Bronzas goda zīmes īpašniece, “Dzirkstelei” saka – Pēteris atstājis aiz sevis vairākas pierakstu klades. Ir cerība, ka reiz tās varētu pārtapt grāmatā. Visas cerības uz Liepu pāra meitu Ligitu. Portālā “www.periodika.lv” ir atrodami seni laikraksta “Padomju Jaunatne” raksti, kuru autore ir viņa, bet tētis – fotogrāfs. Šo rakstu virsraksti ir zīmīgi, tajos ir politisks zemteksts un smalkums: “Vai esat redzējuši, ka pie kazarmām ābeles stāda?” un “Muguru liekt liktenis nav piespiedis”.

Burvīga skolotāja
Par Līviju kā par labestīgu, taisnīgu un talantīgu skolotāju šodien joprojām runā daudzi. Arī S.Dundure, kura bija viņas skolniece Gulbenes 1.vidusskolā. Viņa atceras, ka skolotājai skapī glabājušies dažādi interesanti eksponāti. Bijis pat cilvēka skelets! Reiz mācību stundas laikā skolotājas piedurkne nejauši aizķērusi šo skeletu un tas izkritis no skapja. Visiem bijis liels prieks. Taču pašai skolotājai viņas personības “skapī”, šķiet, skeletus neredzēja un joprojām neredz neviens skolēns. S.Dundure par L.Liepu saka tā: “Viņa bija ļoti skaista.”
Pārlapojot Gulbenes bibliotēkā pieejamo Līvijas personisko arhīvu, ir redzams, ka skolotājai viņas skolēni ir bijis īsts dārgums. Viņa rūpīgi ir glabājusi visus apsveikumus, piemiņas klades, ko savulaik dāvinājuši skolēni. No šā krājuma staro dzīvība. Vienā no šādām piemiņas kladēm 1973.gadā skolnieks Ivars savai klases audzinātājai L.Liepai ir veltījis šādus vārdus: “Skolotāj, jūs stundās nekad nepacēlāt balsi! Un tas man visvairāk patika.” Bet kāds cits puisis, kura vārds nav salasāms, 1971.gadā savai skolotājai gribēja uz mūžu palikt atmiņā ar vīrišķīgu izlēcienu: “Atcerieties, ka es uz skolu atnesu dzīvu čūsku?”
Līvija prata dzīvē dažādos brīžos noteikt atšķirīgas prioritātes – par viņu saka Tautas lietišķās mākslas studijas “Sagša” vadītāja Biruta Akmentiņa. Tieši šā iemesla dēļ atmiņas par šo personību ir tik daudziem ne tikai kā par pedagoģi, bet arī kā par radošu cilvēku, sabiedrisku darbinieci, dzīvnieku mīļotāju un vienkārši labu kaimiņieni.

Elegants pāris
Pedants, perfekcionists – tādu Pēteri savās atmiņās redz Anna Vīgante, viņa bijusī kolēģe pedagoga gaitās, tagad novada pensionāru biedrības “Atspulgs” vadītāja. “Es tiešām viņu respektēju,” “Dzirkstelei” saka A.Vīgante. Tomēr viņa atklāj, ka laika gaitā Pēteris it kā sadega. Dzīves grūtības, nepatikšanas, nepiepildītas cerības padarīja viņu nervozu, prāto A.Vīgante. Šis Pētera iekšējais nervozums lauzās cauri nevainojamajam ārējam veidolam, kas bija klasisks, elegants, ieturēts. Jāņem vērā, ka šis cilvēks bija izgājis Otro pasaules karu, bija spiests karot padomju armijas pusē, kas nebija viņa izvēle. No kara viņš pārnāca kā tīfa slimnieks. Visu turpmāko dzīvi liktenis palaikam lika Pēterim priekšā kāju. Ar daudz ko bija jāsamierinās. A.Vīgante saka: “Līvijas miera lauks, smaids izlīdzināja visu. Viņi mācēja kopā sadzīvot par spīti visām grūtībām dzīvē!”
Elegants pāris – tā par Liepām cilvēki domāja toreiz un domā tagad. Kur tieši ir viņu valdzinājums? Bijusī Līvijas kolēģe Mirdza Kušķe, kura turpina viņas iesākto sabiedrisko darbu, vadot novada pensionāru apvienību, “Dzirkstelei” saka – nav mazsvarīgi arī tas, ka Līvija sekoja līdzi modei. Liepu pāris bija moderni cilvēki! Viņi abi centās visu laiku būt kontaktā ar sabiedrību, centās aizraut cilvēkus, sevišķi jaunatni, ieinteresēt novada vēstures izpētē, rosināja apmeklēt muzeju. Līviju un Pēteri vienoja ne tikai ģimene, bet arī kopīgas intereses par novada pagātni, cilvēkiem, par kultūrvēsturisko mantojumu un tā saglabāšanu, uzsver M.Kušķe. Viņa zina teikt, ka Pētera dzimtā puse ir Tirza. Tieši tāpēc Liepu pāra mūža māju vieta ir tieši tur.

Biogrāfija

◆ Pēteris Liepa (1921. gada 18. decembris – 2009. gada 25. marts) bija kaislīgs vēsturnieks, pētnieks. Pedagoga darbs nebija viņa īstais aicinājums, tomēr P.Liepa mācīja vēsturi Adulienas septiņgadīgajā skolā, Cesvaines vidusskolā, Gulbīša skolā, Gulbenes vidusskolā, pēc tam neilgi bija tālā “Braku” muzeja darbinieks. Viņš ir pieminēts 2014. gadā “Braku” muzeja izdotajā grāmatā “Blaumanis. Braki. Mājas”.
◆ P.Liepam kādu laiku nācās būt arī virpotājam rūpnīcā “Straume”, bet līdztekus viņš visu laiku sabiedriskā kārtā nodevās novadpētniecībai. No vienas ar krājumiem piepildītas istabas pamazām tapa muzejs. Sākotnēji ar 1978.gadu tas oficiāli ieguva Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzeja filiāles statusu. 1982.gadā tika iegūts patstāvīga Gulbenes novadpētniecības muzeja statuss. P.Liepa to vadīja līdz 1984.gadam, kad devās pensijā. Darbojoties muzejā, pēc P.Liepas iniciatīvas darbinieki regulāri rīkoja vasaras ekspedīcijas pa novadu, vākdami mutiskās un rakstiskās liecības par tautas likteņgaitām.

◆ Līvija Liepa (1927. gada 8. februāris – 2013. gada 8. decembris) bija bioloģijas skolotāja 35 gadus. Viņas darba mūžs ir saistīts ar Gulbenes 2. astoņgadīgo skolu, kas vēlāk kļuva par vidusskolu. Darba mūžā
L.Liepa bija klases audzinātāja vairākām skolēnu paaudzēm. Viņa bija bioloģijas skolotāju rajona metodiskās apvienības vadītāja.
◆ Laika gaitā L.Liepai bija vairāki hobiji. Spēka gados tā bija dārza kopšana, viņas veidotais dendrārijs ģimenes īpašumā “Mežameišos” Stāmerienā, darbošanās Tautas lietišķās mākslas studijā “Sagša”.
L.Liepas lielā mīlestība bija aušana, viņa ieguva Tautas daiļamata meistares goda nosaukumu. Vēlāk viņa aptuveni desmit gadus vadīja Gulbenes rajona/novada pensionāru padomi un dziedāja veterānu korī “Atbalss”.
◆ 1997.gadā L.Liepa kļuva par Triju Zvaigžņu ordeņa 2.pakāpes (sudraba) Goda zīmes īpašnieci.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dvēseles kultūras cilvēki

Kategorijas