Ir jābūt citādākiem

2016. gada 27. maijs 00:00

3313

Zane Cinglere Kraukle rada savu apģērbu līniju mazuļiem

Zane Cinglere Kraukle nāk no Litenes, bet šobrīd viņas dzīve rīt Rīgā. Zane ar lielu aizrautību vienmēr ir darījusi savu darbu. Šobrīd viņa Rīgā ir izveidojusi savu veikaliņu, kurā piedāvā skaistas, kvalitatīvas un īpašas preces bērniem un zīdainīšiem.
Uz Rīgu Zane pārcēlās, kad pēc vidusskolas uzsāka studijas Latvijas Universitātē. “Tas bija laiks, kad mana dzīve pilnībā mainījās. Mācījos, pati arī pelnīju naudu, jo nespēju vecākiem lūgt arī iztikas līdzekļus, vecāki jau maksāja par manām studijām. Tad arī ļoti ātri pieteicās mans lielais puika Kristers, un tas bija man vēl lielāks pārbaudījums, jo abi ar dēla tēti bijām ļoti jauni, dulli un nolēmām apprecēties. Lai turpinātu studijas, ļoti palīdzēja mūsu abu vecāki,” atceras Zane. Pēc tam gan viņi devušies dzīvot atpakaļ uz Rīgu, abi ar dēla tēvu strādājuši, audzinājuši puiku, taču kādā brīdī nolēmuši iet katrs savu ceļu. “Mums joprojām ir ļoti labas attiecības gan ar Kristera tēti, gan arī vecvecākiem. Viņi vienmēr Kristeru atbalsta,” saka Zane. Bija laiks, kad viņa dzīvojusi viena - strādājusi un audzinājusi dēlu. “Strādāju par pārdevēju lielā apģērbu veikalu tīklā, tad mani paaugstināja par veikala vadītājas palīgu, bet pēc tam tika piedāvāts darbs citā uzņēmumā par menedžeri. Arī tas bija laiks, kad mana dzīve sagriezās par 180 grādiem. Amats bija labs, daudz ceļoju darba dēļ, bet visus šos piecus gadus nejutos novērtēta un laimīga. Protams, braucu ar luksusa automašīnām, bet tās nebija manas, un, braucot arī tādos auto, cilvēki raud... Šajā periodā piedzima mana lielākā meita - Virdžīnija. Ar Virdžīnijas tēvu gan kopā dzīvojām ļoti īsu laiku,” stāsta Zane. Kādu laiku viņa abus bērnus audzināja viena. Šajā laikā liels atbalsts bija Zanes mamma un tētis. “Viņi deva iespēju man atkal atsperties un sākt beidzot dzīvot, tas nekas, ka ar diviem bērniem. Pēc kāda laika satiku savu tagadējo vīru. Manā dzīvē gan bija vēl viens sāpīgs periods, kad uzzināju par melanomu - ļaundabīgu audzēju, bet esam tam tikuši pāri, veselība ir uzlabojusies. Esam tikuši arī pie mazas, čirkainas meitiņas, savas mājas ar dārzu un arī pie maza veikaliņa.”

Neesmu iekšā, bet līdzās
Savulaik Zanes dzīvē diezgan liela nozīme bija arī motokrosam. “Ar motokrosu sirdī esmu jau vairāk nekā 15 gadus. Kādreiz braucu uz krosiem, intervēju sportistus, rakstīju rakstus dažādiem izdevumiem, palīdzēju dažos projektos Salvim Freimanim, kurš tajā laikā organizēja lielākos motokrosa pasākumus.” Kādu laiku arī Zanes dēls Kristers brauca motokrosā, un panākumi viņam bija labi, taču, kā saka Zane - lai kaltu nākotnes plānus par nopietnu karjeru motokrosā, nepieciešamas milzīgas finanses. “Pirms pāris gadiem motokrosa komisija man piedāvāja kļūt pat viņu mājaslapas administratori. Šis darbs man ļoti patika. Āķis bija tik dziļi lūpā, ka gājām arvien tālāk un tālāk, realizējām vienu projektu pēc otra.” No motokrosa vides Zane aizgājusi ģimenes dēļ. “Sezonas laikā mums nebija nevienas brīvdienas - vasarā cilvēki atpūtās pie jūras, brauca ceļojumos, bet es strādāju. Bērni man pārmeta, ka mammas nav. Sapratu, ka man ir ģimene un man par to jārūpējas. Punktu uz “i” pielika ziedojumu kampaņa, kuru veidoju Salvim Freimanim. Vēlējos atbalstīt viņu un viņa ģimeni tik smagā posmā, kad slimība salauza Salvi. Vācām ziedojumus Salvja uzturēšanai speciālā aprūpes centrā un rehabilitācijai, taču atsaucība bija ļoti maza. Rudenī man bija ļoti nopietna saruna ar federācijas prezidentu Dzintaru Jaundžeikeru. Tā lika man pārvērtēt dzīves vērtības un izlemt par labu sev un ģimenei, taču tas nenozīmē, ka esmu no motokrosa tālu. Turpinu sazināties ar sportistiem un motokrosa vides cilvēkiem, braucu uz sacensībām, arī mans brālis Salvis brauc motokrosā, tādēļ īsti bez motokrosa es nevaru. Neesmu tur iekšā, bet esmu līdzās.”
Stāstot, kā aizsākusies viņas darbošanās savā biznesā, Zane atklāj, ka ar zīdaiņu drēbītēm viņa ir saistīta jau vairākus gadus, jo ir Polijas uzņēmuma pārstāve Baltijā “EKO” zīmolam. “Šī uzņēmuma vadītāji - Lukašs un Gabriela šo gadu laikā ir kļuvuši par ģimenes draugiem. Lukašs bija tas, kurš mani iedrošināja sākt kaut ko savu. Lai nepazustu starp milzīgajiem konkurentiem, bija jābūt kam citādākam, ar ko piesaistīt klientus. Nosaukums “ViKrEm” radās, saliekot mūsu visu trīs bērnu vārdu pirmos burtus kopā (Virdžīnija, Kristers, Emīlija), bet, lai būtu citādāki, nolēmu radīt savu apģērbu līniju mazuļiem, skaistas cepurītes, brošiņas, tauriņus - tie bija mūsu pirmie produkti,” stāsta Zane. “Doma par latviskajām precēm radās draugu un radu ietekmē. Daudzi mūsējie ir ārpus Latvijas. Reti kurš nevēlas atpakaļ mājās, bet ar prātu saprot, ka tas nav iespējams. Tā arī kādā dienā iešāvās prātā doma, ka mums katram Latvija ir sirdī. Mans dizainers izveidoja sirsniņu ar tekstiņu. Draugiem “EKO” pajautāju, lai uzšuj, pamēģina, un rezultāts bija lielisks! Tā arī nolēmām šo produkciju attīstīt, piedāvājot dvielīšus, ietinamos autiņus, gultasveļu, lacītes, krekliņus, zābaciņus.” Klientu neesot daudz, bet interese ir liela. Arī idejas nākotnei Zanei ir lielas. “Tā kā “EKO” rūpnīcas galvenie produkti ir adījumi, nākotnē vēlamies šūt un radīt skaistas skolas formas. Viss jau ir gatavs, tikai atlikuši reklāmas un mārketinga jautājumi. Tās ražot iedrošināja paziņas un draugi, jo Latvijā esot vai nu lētas un nekvalitatīvas, vai arī neadekvāti dārgas skolas formas. Mēs būsim vidusceļš un nedaudz “nestandarts”.”

Daudz ideju
Šobrīd “ViKrEm” veikaliņš ir tikai Rīgā. Zane gan, piemēram, nākamgad vēlas apceļot Latvijas novadus, organizējot interaktīvu telti jaunajām māmiņām, vecākiem, vairāk pastāstot par savu pieredzi, audzinot un gaidot trīs bērnus, un piedāvājot savas kolekcijas un preces arī cilvēkiem reģionos, jo ne visiem Rīga ir sasniedzama. “Tas ir nākamais sapnis. Varbūt ziemas mēnešos varētu sadarboties ar kādu viesu namu, viesnīcām, lai organizētu šādas tikšanās ar jaunajām ģimenēm reģionos. Es vēlētos radīt arī kampaņu “Supermamma”, kur katru gadu no katra reģiona tiktu izvirzīta viena “Supermamma”, kuras pēc tam satiktos finālā. Un tās nebūtu tikai mammas ar skaistām acīm, modeles augumu, bet patiesu sirdssiltumu, mīļumu. Varbūt atceļosim ar savu “ViKrEm” arī uz mūsu dzimto pusi - Gulbeni un kādreiz arī kronēsim savu “Supermammu”. Šai nominācijai noteikti izvirzītu gan omīti, gan savu mammīti. Būt mammai un vēl supermammai nav viegli un ne katra to spēj.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ir jābūt citādākiem

Kategorijas