Slikti ievērojam labus likumus

2016. gada 3. jūnijs 00:00

1636

Dzintars Poļaks: situācija uzņēmējdarbībā raksturo sabiedrību kopumā

Dzintars Poļaks no Stāmerienas Gulbenes novada domes deputāts ir jau otro sasaukumu. Pirmoreiz viņš tika ievēlēts no Latvijas Pirmās partijas, otrreiz no nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-”Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” saraksta. Viņš domē it kā stāv malā no visām politiskajām strāvām, jo starp 17 deputātiem ir vienīgais nacionālās apvienības pārstāvis.
- Vai kandidēsiet nākamgad Gulbenes novada domes vēlēšanās?
- Pašlaik nesaku ne jā, ne nē. Partijas biedrs neesmu. Savulaik esmu bijis vienīgi Latvijas Pirmās partijas biedrs. Citās partijās sastāvējis neesmu un nezinu arī, vai vēl kādreiz būšu.
- Jūs šobrīd esat uzņēmējdarbībā?
- Palīdzu sievai viņai uzņēmumā “Sonāte”, esmu deputāts, esmu ģimenes cilvēks, esmu tētis trim bērniem un man pietiek laika dalībai dažādos pasākumos.
- Zinu, ka aizvadītie trīs gadi šajā sasaukumā jums personiski nav bijuši viegli.
- Ir tāds teiciens: viss, kas nenogalina, tas padara cilvēku stiprāku. Man šis laiks ir bijis smags, taču savā ziņā arī pieredzes bagāts. Esmu zaudējis savu uzņēmumu, ar kuru esmu bijis saistīts 13 gadus. Kāpēc tas notika? Tāpēc, ka Latvijā, ja paliek parādā, tas var novest kādu līdz bankrotam, bet par to nekas nebūs! Manam uzņēmumam “ZDZ” lielas summas 2008.gadā parādā palika viens konkrēts uzņēmums. Kā tā varēja notikt? Mēs laukos esam pieraduši pie godīgām savstarpējām attiecībām. Taču, izejot ārpus sava novada, ir jārēķinās, ka būs jāsastopas ar pavisam citiem spēles noteikumiem. Mēs sadarbības partnerus tikām meklējuši ne tikai Latvijā, bet arī Polijā un Baltkrievijā. Arī Polijā mums nesamaksāja par darbu. Svešā valstī strādāt ir vēl grūtāk nekā savējā. Tur ir citi likumi. Arī Latvijā likumus, kuri visu laiku mainās, pārzināt ir grūti. Uz Poliju mēs bijām aizbraukuši ar visu savu tehniku, pastrādājām, vienreiz mums samaksāja, otrreiz nesamaksāja, un atgriezāmies mājās. Nelīdzēja nekāda komunikācija.
- Vai tas nozīmē, ka uzņēmējdarbībā atkal iet tikpat traki kā atjaunotās brīvvalsts sākumā?
- Skaidrs, ka kopš deviņdesmitajiem gadiem daudz kas ir mainījies. Arī mēs paši, mūsu savstarpējās attiecības ir mainījušās. Faktiski mums derētu kaut uz nelielu brīdi doties ekskursijā uz pagātni. Uz deviņdesmitajiem, varbūt pat uz astoņdesmitajiem gadiem, kad vēl bija jābaidās arī no politiskajām represijām. Tad mēs atcerētos, cik nedroši cilvēki uzņēmējdarbībā jutās tolaik. Es negribētu to piedzīvot vēlreiz. Tagad dzīvot un strādāt ir daudz drošāk. Taču esam zaudējuši cilvēcisko attiecību skaistumu. Cik bieži mēs satiekamies ar draugiem, braucam ciemos cits pie cita, apmeklējam vai sazvanām savus radiniekus, arī pašus tuvākos, ar kuriem ikdienā neesam kopā? Ja arī to darām, tad tikai rutīnas dēļ. Skrienot. Mūs ir pārņēmis materiālisms. Darba ņēmēji pie mums bieži vien uzskata, ka viņi strādā kādam citam, nevis sev. Vai tas nav absurds? Katrs no mums strādā sev, savai valstij un savai ģimenei. Tieši aplamās psiholoģijas dēļ labu darbinieku Latvijā sāk trūkt arvien vairāk. Skaidrs ir viens. Mums valstī ir pieņemti ļoti labi likumi, bet mēs tos slikti ievērojam.
- Kas jums kā deputātam novadā sāp visvairāk?
- Visvairāk sāp, ka cilvēki dodas projām no Gulbenes novada, no Latvijas. Skaidrs, ka nepietiek ar to, ka pie mums ir skaista daba, ekoloģiska vide un brīnišķīga latviskā kultūra. Ģimenēm ar bērniem bieži vien nav citas izejas, kā vien aizbraukt no valsts. Pastrādājuši ārzemēs, daļa mūsu cilvēku grib atgriezties mājās, bet... Latvijā ir ļoti nežēlīga nodokļu politika. Tieši tāpēc daudzi izvairās maksāt. Apmērus šai sērgai apjaust nav viegli. Domāju, ka reālā situācija ir daudz bēdīgāka, nekā ekspertiem šķiet. Viennozīmīgi var sacīt, ka Latvijā liela daļa cilvēku dzīvo tā saucamajā ēnu ekonomikā.
- Ne tikai daudzi uzņēmēji, ne tikai atsevišķi vietējie iedzīvotāji, bet arī amatpersonas - deputāti?
- Deputāti arī ir šīs sabiedrības locekļi. Jebkuras aizdomas ir tikai aizdomas, un no juridiskā viedokļa tas nav nekas vērā ņemams, kamēr nav attiecīga tiesas lēmuma. Man personīgi vislielākā necieņa ir pret tiem, kuri vispār nemaksā nodokļus. Es te nerunāju par nekustamā īpašuma nodokļa parādiem par zemi. Šos nodokļus pašvaldība piedzīs tā kā tā. Trakākā situācija ir tad, ja netiek maksāts uzņēmumu ienākumu nodoklis, iedzīvotāju ienākumu nodoklis, ja netiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tā jau ir nevis pelēkā ekonomiskā zona, bet melnā! Nodokļi netiek maksāti divos gadījumos: ja to ir nulle vai ja nodokļos ir jāsamaksā teju viss un pāri tad nepaliek nekas. Atgādināšu, ka bija laiks, kad Latvijā uzņēmēji nodokļus maksāja bez kurnēšanas un neviens nedomāja par izvairīšanos. Tobrīd Ainārs Šlesers bija valdības sastāvā un tika samazināts uzņēmumu ienākumu nodoklis. Tagad jau ir cita situācija. Faktiski šis nodoklis atkal ir palielināts līdz 25 procentiem, jo ir aplikts ar kapitāla pieaugumu. Tagad arī uzņēmuma darbiniekam nodokļos tiek atņemti 65 procenti no nopelnītā. Tas ir Latvijas paradokss! Mans aicinājums valsts politikas pārstāvjiem ir tāds: samaziniet valstī nodokļus ar noteikumu, ka turpmāk tie būs jāmaksā visiem! Kurš vēl tad nemaksās, jāliek cietumā! Vācijā tā jau notiek. Kāpēc pie mums nevar būt tāpat? Runājot ar Rīgas politiķiem, ne reizi vien esmu paudis savu viedokli. Skumji pretī dzirdēt ieteikumu: “Nomaini savā uzņēmumā grāmatvedi!” Tas ir ciniski. Tā arī pateicu. Labāk gribētu, lai valsts man ar savu nodokļu politiku atļauj naktīs mierīgi gulēt, iet pa ielu ar paceltu galvu, nevis...
- Ar ko saistāt divus šokējošos gadījumus novadā, kad sievietes slēpa grūtniecību līdz pat dzemdību brīdim?
- Vienmēr būs ekstremāli gadījumi, kas nav jāsaista ar visu sabiedrību. To nemaz nedrīkst darīt! Un tomēr, lai cik ciniski tas izklausītos, mums nav tiesību moralizēt, jo paēdušais neēdušo nesapratīs. Cilvēks nevar iet pa pasauli smaidīdams, nevar domāt par ģimenes pieaugumu, ja nespēj pietiekami materiāli nodrošināt jau esošos ģimenes locekļus. Morāli izturētam ir viegli būt, ja esi materiāli nodrošināts. Nabadzības pārbaudījumu ne katrs var izturēt. Tām abām sievietēm, visticamāk, bija šādas problēmas. Viņām bija jau mājās pulciņš bērnu, kuriem visiem – savas vajadzības, prasības. Zināma loma droši vien bija arī tam, ka sievietēm trūka zināšanu par ģimenes plānošanu. Droši vien nebija naudas tam, lai uz Gulbeni pie ārsta aizbrauktu... Tās sievietes vienkārši paļāvās uz... pašas nezināja, uz ko. Iznākums ir traģisks. Mums novadā pēdējā laikā ir bijuši vēl citi traģiski gadījumi, kas liek aizdomāties. Piemēram, pašnāvības, tajā skaitā nepilngadīgu jauniešu pašnāvības. Lielā mērā ar ekonomisko situāciju es saistu arī alkoholismu un citas atkarības. Tā ir nolemtība, kurai cilvēki ļaujas, neredzot iespēju ne garīgi, ne materiāli sakārtot savu un savu tuvinieku dzīvi. Tas ir vājums, kuram brīžiem ļaujas daudzi.
- Vājuma brīži arī pašam ir bijuši!
- Esmu tāds pats cilvēks kā visi citi. Ir gadījies arī zaudēt transporta līdzekļa vadītāja tiesības uz noteiktu laiku, sodu esmu izcietis un un secinājumus izdarījis. Māku būt ne tikai vietējā politikā, bet arī strādāt melnu muti, pa vidu kļūdoties un labojot savas kļūdas. Neesmu no tiem, kas sevi uzskata par profesionāli politikā. Un paldies Dievam! Ir bēdīgi, ja kāds man saka, ka baidās tikt izmests no politikas, jo ir taču profesionāls deputāts un nezina, ko citu dzīvē vēl varētu darīt. Mums katram reizēm gribas no dzīves kaut ko vairāk, nekā ir iespējams. Mēs esam skaudīgi. No vienas puses tas ir virzītājspēks. No otras puses – morālās vērtības tomēr ir svarīgākas par materiālajām. Vai vismaz tās abas ir jāsalīdzsvaro. Svarīgi, lai cilvēks justos pietiekami stiprs un laimīgs. Ticu tiem, kas saka, ka domas materializējas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Slikti ievērojam labus likumus

Kategorijas