Gaisīgās zīda šalles un lakati

2016. gada 7. jūnijs 00:00

711

Gulbenes novada bibliotēkā aplūkojama novadnieces Ilvas Ievānes darbu izstāde

Novadniece Ilva Ievāne savos pašas radītajos mākslas darbos - apgleznotās zīda šallēs un lakatos sadodas rokās ar gaisīgumu, vieglumu un romantiku. Gulbenes novada bibliotēka ir pirmā vieta, kur Ilva arī pirmo reizi ir izlikusi plašākai apskatei gleznojumus uz zīda.
“Savulaik Gulbenē esmu aizvadījusi trīsdesmit sava mūža gadus, tāpēc esmu ārkārtīgi priecīga, ka, nejauši satiekoties un ienākot bibliotēkā, man radās iespēja vienoties par izstādes iekārtošanu. Sākumā bija doma, ka apskatei izlikšu gleznas, bet beigās izšķīrāmies par zīdu, jo arī cilvēkiem tas patīk,” izstādes atklāšanā, kas notika pagājušajā nedēļā, sacīja māksliniece.
Par to, ka Ilva ir pavērusi durvis uz mākslas pasauli, viņa pateicas saviem vecvecākiem, kuri dzīvoja Lejasciema pusē. “Bez vecmāmiņas un vectēva es šodien noteikti nebūtu tā es, kas esmu. Daudz ko man ir devuši arī mani vecāki mamma Līga un tētis Gunārs. Kad mācījos Gulbenes vidusskolā, mana pirmā zīmēšanas skolotāja bija Lilita Hofmane, bet Gulbenes astoņgadīgajā skolā – Inta Rubene. Diemžēl Gulbenē tolaik nebija mākslas skolas. Es noteikti būtu tajā mācījusies, bet nu ir tā, ka nevienu dienu neesmu mācījusies mākslas skolā. Arī saviem skolēniem stāstu, ka esmu mācījusies visur kur citur, tikai ne mākslas skolā,” stāsta Ilva. Viņa atklāj, ka lielu pozitīvo emociju lādiņu viņai dod divi mazbērni. Dažkārt tas esot tik liels, ka gribētos lidot pa gaisu. Tieši šie brīži esot tie, kad atkal topot kaut kas skaists gan gleznās, gan uz zīda.

Mācās arī no kļūdām
Pirmo zīda šalli Ilva apgleznojusi 2001.gadā, kad viņai kopā ar bērniem radusies iespēja piedalīties vasaras nometnē, kas norisinājusies Stāķu pamatskolā. Tur zīda apgleznošanas prasmi viņai ierādījusi nometnes vadītāja Daiga Kalinka. “Izlēmu, ka man arī noteikti ir jāpamēģina. Pēc tam pamazām iepazinu dažādus zīda audumus, kas man ļāva veikt visāda veida eksperimentus gan uz šallēm, gan lakatiem, gan pat uz kleitu malām un blūžu apkaklītēm. Es uzskatu, ka, tikai kaut ko darot, var arī kaut ko kārtīgi iemācīties. Mācīties ikviens var no lietām, kas ir izdevušās, kā arī no tā, kad esam pieļāvuši kļūdas. Dažkārt kļūdas iemāca daudz vairāk,” uzskata Ilva.

Priekšā pasaka dzīve
Ilva domā, ka labākais un vispusīgākais iedvesmas avots ir dzīve, kas visu pasaka priekšā. Cilvēkam tikai to ir jāspēj uztvert. Liela nozīme esot arī mākslinieka iekšējam noskaņojumam. “Manuprāt, mākslinieki ir cilvēki, kuri daudz ko redz citādāk nekā tie, kas nav saistīti ar mākslu. Šis citādākais redzējums man piemīt kopš bērnu dienām. Es redzu arī cilvēkus ar krāsām, tāpēc tad, kad man ir jāveido pasūtījuma darbi, tad vienmēr lūdzu, lai vismaz parāda tā cilvēka fotogrāfiju, kam šis darbs ir domāts, jo tad zinu, kādas krāsas un zīmējuma motīvus izraudzīties. Pēc tam cilvēki man bieži vaicā, kā esmu spējusi trāpīt desmitniekā. Esmu arī cilvēks, kuram patīk eksperimentēt,” saka Ilva. To apliecina arī izstādē skatāmie darbi, kas tapuši arī uz ar rūtīm iezīmēta auduma. Man atlika zīmējumus veidot tikai šajās rūtīs.” Mākslinieces paziņu lokā ir šuvējas, kas viņai atvēl zīda atgriezumus to apgleznošanai. Ilva izmanto katru iespēju, lai apmeklētu dažādus seminārus un kursus, kas veltīti mākslai. “Pēc tiem es vismaz pāris dienas lidoju virs mākoņiem no sajūsmas par dzirdēto.”

Draugos ar ziediem
Savās gleznās Ilva attēlo galvenokārt ziedus, kurus viņa mīl kopš bērnības. Māksliniece stāsta, ka vecmāmiņas dārzā Lejasciemā vienmēr krāšņi ziedējušas gladiolas un dālijas. “Atceros, ka 1.septembrī, kad sākās mācības skolā, es vienmēr gāju ar lielu gladiolu pušķi. Ļoti daudz laika pavadot Lejasciemā, es esmu ielāgojusi patiesību, ka ziedi spēj izdaiļot cilvēka dvēseli. Man nav konkrētu ziedu, par kuriem teiktu, ka tie ir mani vismīļākie ziedi, jo katram ziedam ir kaut kas tikai viņam raksturīgs. Tāpat, kā nav divu vienādu cilvēku, nav arī divu absolūti vienādu ziedu. Būtībā man patīk vienkāršas puķes, piemēram, margrietiņas, zilie zvaniņi.”
Māksliniece dzīvo un strādā Aizkrauklē. Salīdzinot Gulbeni ar Aizkraukli, viņa smejas - ja Gulbenē esot ūdens deficīts, tad Aizkrauklē par to varot aizmirst. Tieši Daugavas zilie toņi esot iestrāvojuši arī viņas darbos.

Bargākā kritiķe ir pati
Māksliniece stāsta, ka arī viens no viņas trim dēliem - Mikus esot beidzis mākslas skolu, tāpēc ar viņu stundām ilgi varot runāt par mākslas jautājumiem, saprototies no pusvārda. “Katrs no dēliem man ir izvēlējies savu ceļu, bet tie vairāk vai mazāk visi ir saistīti ar mākslu. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka vecākiem ir jāļauj bērniem izvēlēties, kas viņiem patīk. Savu darbu pirmā un bargākā kritiķe esmu es pati. Tikai tad uzklausu Mikus domas. Viņš bija tas, kurš atzinīgi novērtēja zīda lakatu, uz kura uzgleznoju nevis sarkanas, bet zilas magones. Mājās man ir vismaz pāris gleznas, kas tā arī nav pabeigtas. Tās gaida savu laiku,” smaida Ilva.
Arī Ilvas mamma priecājas par meitas darbiem un norāda uz zīda šalli ar zilām vizbulītēm, kas apskauj viņas plecus. “Šī ir viņas viena no pirmajām šallēm. Zinot, ka man patīk vizbulītes, tās atdzīvojās arī uz šalles. Man ļoti patīk meitas krāsu izvēle darbos. Priecājos, ka meita ir sevi saistījusi ar mākslu. Tā viņai ir noderējusi, gan strādājot skolā, gan pirmsskolas izglītības iestādē,” saka Ilvas mamma Līga Ievāne.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gaisīgās zīda šalles un lakati

Kategorijas