Šaha spēle no attāluma...

2016. gada 7. jūnijs 00:00

Vasaras krāšņums Dzidru nepriecēja: dabas ziedēšanas trakums, noslēpumainie saullēkti, krāsainie rieti, kas agrāk deva spēku un iedvesmu, Dzidrai bija kļuvuši gandrīz vienaldzīgi. Likās - izsīcis pat fiziskais spēks. Viss šķita pelēks: zemi mākoņi spiedās uz zemi, migla agrajās rīta stundās, kad saimniece devās ierastajās darba gaitās, vēsa un necaurredzama ilgi nepacēlās gaisā. Saule gan bija savā vietā, tikai laiks vilkās kā bez jēgas. Ierastie darbi šķita, kā pret kalnu ejot. Bieži, aizdomājoties par dzīves jēgu un cilvēka sūtību, Dzidra nonāca pretrunās: viņas dzīves sūtība bija izaudzināt bērnus un tad tos palaist pasaules ceļos labākas dzīves meklējumos vai turēt viņus kā īsā valgā, trūkumā piesietus, savā tuvumā? Atmiņā vēl aizvien atgriezās bērnu aizbraukšanas emocijas: pēdējie apskāvieni, savstarpējie mierinājumi un šķiršanās asaras. Atmiņas uzmācās nakts sapņos dažādās notikumu kombinācijās.
Kā Dzidra centās saņemties un atgaiņāt savas zemgarozas vīzijas! Nebrauca jau viņi uz labu laimi. Znots vienu gadu bija ārzemēs nostrādājis, ielauzījies svešajā mēlē, un ģimene brauca uz puslīdz iekārtotu vietu gūt jaunu pieredzi, darba iespējas un apgūt valodas prasmes. Bērni vēl nebija tik lieli, lai valodas mācība būtu liels šķērslis. Valoda jau neiedzimst, to mācās, augot ģimenē un uzturoties sabiedrībā. Tomēr Dzidras sirdī miers tik drīz neradās, likās, no sirds bija izrauts kāds gabals: mīļie mazbērni pasaules plašumos, un viņa nevarēja ne palīdzēt, ne padomus dot un morāli atbalstīt. Nelīdzēja ne regulārās telefona sarunas ar aizbraukušajiem, ne “Skype” vizuālās vēstis. Lai kā abās ekrāna pusēs centās atspoguļot ikdienas gaitas pozitīvā noskaņojumā, tas reti izdevās. Laikam jau bija vajadzīgs laiks, lai viss nostātos savās vietās gan aizbraucējiem, gan palicējiem. Ar neapbruņotu aci varēja redzēt, ka arī vīram trūkst dzīvesprieka un tā vietā iemājojis tāds kā īgnums un samākslota steiga. Tomēr viņš šķita optimists: „Beidzam stresot! Laiks visu noliks pa vietām! Mūsējie nav sliktāki par citiem, un būs veiksmes. Tici! Es zinu, ko runāju.” Un viņš piesauca vairākus pozitīvus piemērus par aizbraucējiem no tuvākās apkārtnes.
Bez bērniem un mazbērniem tukša bija palikusi ģimenes ligzda, bet šo tukšumu ar kaut ko labu un pozitīvu vajadzēja piepildīt! Varianti bija vairāki. Varēja paņemt audzēkni uz tādu kā vasaras atvaļinājumu no bērnunama, kas atradās turpat netālu ciematā. Vasaras viesis ienestu dzīvību lauku sētā un varbūt arī zemnieku sirdīs. Tomēr šo variantu nācās atmest. Nedod, dies’, iemīlēt svešu bērnu, lai būtu smagi rudenī šķirties, jo bērns varēja emocionāli ļoti pieķerties jaunajiem aizbildņiem un radīt jaunas problēmas. Varbūt adoptēt kādu dzīvnieku: suni vai kaķi no dzīvnieku patversmes. Arī šo domu nācās atmest. Saimniecībā bija savi suņi un kaķis. Svešos tie nepieņems! Agrāk Dzidra bija liela grāmatu lasītāja, tomēr arī tas neaizrāva: paņemtā grāmata atšļuka klēpī un domas aizslīdēja no satura. Laikam negadījās īstā lasāmviela. Tātad atlika tikai strādāt, lai aizpildītu ar fizisko slodzi dvēseles tukšumu. Kā apsēstība palika sarunas ar aizbraukušajiem, un Dzidra par bērnu gaitām zināja gandrīz visu pa stundām. Sarunās laiks skrēja ātri un nemanot aizritēja laiks. Tikai nenokavēt un būt vēlamajā laikā vai nu pie telefona, vai datora! Jau pirms “Skype” ieslēgšanas Dzidra sagatavojās: uzvilka tīras drēbes, izmazgāja darbā sasvīdušos matus, paraudzījās uz sevi spogulī un sakārtoja pa rokas tvērienam atrādāmās lietas, ap māju saplaukušos ziedus, un tad sākās sarunas, ko varēja abām pusēm uzskatīt par tādu kā psihoterapeitisku seansu. Arī tie tur ekrāna otrajā pusē bija gatavojušies: mazmeitiņai Lienītei, kurai ritēja trešais gadiņš, matos iesieta sārta lente, jaunākajam mazdēlam Uģim rokās rotaļu automašīna, kāda iepriekš nebija redzēta, bet Valdim spēlei sakārtots šaha galdiņš. Ar šahu viņš aizrāvās arī Latvijā, ģimenē datorspēles aizvietojot ar galda spēlēm. Mazais Uģis ar Omīti bieži spēlēja domino, cirku, arī ričuraču, un viņi arī no attāluma gribēja šo saskarsmes prieku uzturēt. Valdis labi pārzināja šahu, kas tāda vecuma bērnam šķita pavisam neierasti, un reizēm Omīti un Opīti pat apspēlēja. Tiesa, viņi reizēm spēlēja pavirši un padevās pretiniekam par prieku. Tur – jaunajā mītnes zemē bērni tādas spēles nespēlējot. Tur viss esot citādi. Tā viņu garajās sarunās sūdzējās Valdis un Dzidrai nācās viņu mierināt, ka viss būs labi, ka būs jauni draugi, citas spēles un arī svešā valoda pielips kā pastmarka pie vēstules aploksnes. Optimisma liesmiņu vajadzēja uzkurināt visiem: gan aizbraukušajiem, gan Latvijā palikušajiem. To jau saprata arī meita un datora ekrānā aizvien izskatījās priecīga esam, un arī znots, kas agrāk reti izrādīja mīlestību pret sievasmāti, pakavējās ekrāna viņā pusē, pastāstīja par savām darba gaitām un tad pēc atrādīšanās ekrānā aizsteidzās uz darbu - netālo autoservisu. Optimisms bija tās buras, kurās vajadzēja uzturēt pareizo vēju un pozitīvu noskaņojumu. Šaha partijai, tik neierasti spēlētai no attāluma, vajadzēja pretspēlētājā radīt pašapziņu. Un spēle sākās ar mazdēla piebildi: “Tu tikai nepadodies, lai mani iepriecinātu! Es vēlos godīgu spēli! Man mājās palika šaha skolas mācību grāmata. Tu atsūtīsi? Internetā jau arī ir šaha skola, var spēlēt ar svešiem, bet es gribu veco grāmatiņu un uzraut kādu partiju ar jums. Pamatīgi visu apgūstot, es šinī skolā parādīšu, kas ir īsts šahs. Tur valodu nevajag! Es ar vienu skolotāju partiju izspēlēju un ieliku matu.”
Tas izklausījās iespaidīgi: mazdēls īsajā prombūtnes laikā jau zināja, ko grib, un ciešā apņemšanās liecināja, ka viss ar bērniem tur tālajā zemē būs kārtībā: ja cilvēkam, lai cik vecs vai jauns viņš būtu, piemīt drosme izcelties un mācīties, viss piepildās, un mazo nedrošības velniņu, kas mita palicēju sirdīs, varēs vistuvākajā laikā padzīt. Dzidrai bija uzņēmīgi un apķērīgi bērni.
Tālumā un mājās palikušajiem bija jādzīvo tālāk kā šaha spēlē, jāspēlē un jāparedz pretinieka gājieni, jākombinē un jāgūst uzvaras. Šahs! Mats! Un reti neizšķirta spēle! Ne jau visi ir bandinieki dzīves peripetijās. Ir arī lepnie karaļi un dāmas, laidņi, torņi un izmanīgie zirdziņi, un Dzidras ārzemnieki varbūt izspēlēs gudru dzīves šaha spēli!
Ar šādām pārdomām turpinājās šaha spēles turnīri no attāluma, nesot mieru spēlētāju sirdīs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Šaha spēle no attāluma...

Kategorijas