Līziņa

2016. gada 14. jūnijs 00:00

Līziņa bija pats labestības iemiesojums. Zelta gabaliņš. Sirsniņa. Dūjiņa. Saulstariņš. Labā feja. Varēju tikai minēt, kur viņa ik dienas smēlās spēku pret visiem būt laipna, uzmanīga, pieklājīga, sirsnīga, mīļa, pretimnākoša, pacietīga un – dzīvesgudra.
Neatceros dzirdējusi viņu runājam paceltu balsi vai atbildam valdonīgi, strupi, noraidoši vai nelaipni – tas nekādā gadījumā nepiestāvētu sirsnīgajam acu skatienam. Visu sakāmo Līziņa pateica laipnā un klusā, bet skaidri sadzirdamā balsī.
Tāpat neesmu redzējusi viņu dusmīgu vai nelaipnu. Norūpējušos gan, jo kuram tad šajās dienās rūpju netrūkst… Tomēr pat tad, ieraudzījusi tuvojamies kādu paziņu, viņa drūmās domas noslēpa citu acīm. Cik vien bieži tiku viņu redzējusi, sīkām krunciņām klāto seju vienmēr rotāja labvēlīgs smaids. Līziņu sastopot, vienmēr šķita – mīļums no viņas izstaro kā tikko ceptas maizes smarža. To gribējās dziļi ieelpot un tad, gandrīz kā paēdušam, iet tālāk un nest sev līdzi.
Nekad neesmu dzirdējusi viņu kādu parunāties gribētāju atraidām ar strupu “man nav laika!” vai “mani tas neinteresē!”, kā to visai bieži ir gadījies dzirdēt ikdienā, lai gan – var jau arī tos nevaļīgos saprast. Visa dzīve ir nemitīga joņošana vāveres ritenī. Grūti noturēties laikam līdzi.
Līziņai toties vairs nekur nebija jāsteidzas. Astoņdesmit un vairāk gadus mācījusies dzīvi, viņa varēja teikt, ka beidzot sasniegusi pilnības slieksni, un tie, kuri vēlējās, varēja no viņas mācīties. Turklāt nevajadzēja jau nemaz doties kādā īpašā skolā vai kursos, kur iegūtās zināšanas apstiprina sertifikāts. Pietika tikai šad tad Līziņu pavērot un aizdomāties – kā viņai tas izdodas? Tā viegli un ar smaidu dzīvot. Negausties par savu ikdienu, nenopulgot citus un katru noglāstīt ar mīļu vārdu.
Daudzdzīvokļu mājas pagalmā palaikam pašas no sevis samilza dažādas nesaskaņas, bet tad īstajā laika parādījās Līziņa un sabriedušo “mezglu” kā pa jokam atšķetināja kā nebijušu. Tas gan nenozīmēja, ka viņa augu dienu sēdēja pie loga un pētīja, kurš nāk un kurš iet, ko nes no veikala un kādā mašīnā iekāpj, kurš nāk taisni un kuru vējš no labās puses uz kreiso nēsā. Viņa vienkārši sajuta – varbūt ar sesto maņu vai trešo aci, vai arī ar kādu smalku iekšējo sensoru. To varu apgalvot pavisam droši, jo savulaik bieži mēdzu pie Līziņas ciemoties.
Daudzas reizes līdz ar viņu esmu pārtraukusi tējas dzeršanu, kad, izdzirdējusi pagalmā troksni, Līziņa strauji piecēlās no krēsla un steidzās pie loga. Tādās reizēs es biju viņas ciemiņš un, lai arī gribēju sekot, sirmgalve man to stingri noliedza. Par viņu neesot jāuztraucas. Meitenes gados pārdzīvojusi izsūtījuma smagumu, ar pīļu ganes viciņu stājusies pretim vilkam, sajutusi, kā izdziest mātes dzīvība, aizstāvot māsu, skatījusies šautenes stobrā... Kas gan vairs sliktāks ar viņu tagad varot notikt?
Un nenotika jau arī. Mūsmājās Līziņu pazina un godāja visi. Viņā ieklausījās un ar viņu labprāt sarunājās, neviens nesauca viņu par vecu un tāpēc glupu, un tikai retais atļāvās bilst ko pretim.
Vainīgo Līziņa nekad nenorāja un neaudzināja, citiem dzirdot – viņa sen bija sapratusi, ka publiska kaunināšana nevienam nenāks par labu, tikai kā ķirmis grauzīs abas puses ilgi un dziļi, un caurums tā arī paliks uz mūžu. Viņa prata atrast brīsniņu, lai personīgi pastāstītu kādu savas dzīves stāstu, kas vainīgajam pašam ļāva pamanīt savu kļūdu.
Līziņa pa gabalu nevicināja žagaru vai birstes kātu, bet tā vietā vispirms atrada iemeslu labam vārdam vai uzslavai, un tikai pēc tam parunāties tā nopietnāk, visbiežāk par savu dzīvi. Tieši tāpēc no viņas nebaidījās, bet ar dziļu bijību ieklausījās.
Šī viņas diplomātiskā prasme mani pārsteidza, jo ne vienmēr ir viegli tā uzreiz atrast īstos vārdus – ne nosodošus un ne lišķīgi glaimīgus, bet pārdomātus, pamatotus un tādus, kas jau no pirmās skaņas liek ieklausīties.
Reiz bariņš apkārtējo māju puišeļu pagalmā trenkāja saulē apgūlušos laisku kaķi, līdz uzdzina to pagalma bērzā. Tomēr arī tur runcis nevarēja justies droši – zēni gan purināja koku, gan meta lapotnē bumbu. Strupie pieaugušo draudi un izsaucieni no atvērtajiem logiem zēnus tikai uzkurināja.
Kāds no piektā stāva kliedza: “Tūlīt izbeidziet! Saukšu policiju!” Bet puikas tikai pasmējās: “Ha! Tad nu gan! Policiju!”
Vēl kāds no balkona draudēja: “Ja tūlīt nebeigsi, es tevi tā nozilināšu, ka māte nepazīs!” Bet puika atbļāva: “Vispirms noķer mani!” - un turpināja mest kaķim ar bumbu.
Turpat blakus sašutusi sieviete ļoti skaļi brīnījās: “Kur skatās viņu vecāki? Kas no tādiem izaugs?!” Bet puikas viņas virzienā rādīja dažādas izstieptu pirkstu kombinācijas un garas mēles.
Tad nez no kurienes zēniem blakus uzradās Līziņa un, nostājusies zem bērza, maigi dūdodama, sauca kaķi pie sevis. Arī puikas ziņkāri sastājās ap viņu, lai sagaidītu kaķa kapitulāciju.
Nedzirdēju Līziņas klusām teikto, bet pēc īsa laiciņa viens no zēniem uztrausās otram kamiešos un itin viegli nocēla runci no koka. Atdevis to rokās sirmgalvei, viņš nebēga, bet, nostājies cieši blakus, glāstīja kaķa mīksto kažoku. Dzirdēju kaimiņienes kluso balsi un palaikam kādu smiekla dzirksti, redzēju, kā zēnu pulciņš ciešāk sastājas ap pārbiedēto kaķi un arī tiecas pieglaust roku rudajam kažokam. Brīdi vēlāk viss bariņš pagriezās uz mājas pusi un draudzīgi pavadīja kaimiņieni līdz soliņam.
Tobrīd varēju tikai minēt, ko viņa pateica zēniem, bet nākamajā dienā radās izdevība pajautāt – kādi tad bija tie burvju vārdi?
“Mēs visi kopā palūdzām kaķim piedošanu,” Līziņa atbildēja, “un pēc tam apņēmāmies vairs tā nedarīt.”
“Viņi jūs saprata?” mazliet šaubīdamās, jautāju.
“Domāju, ka jā. Mēs visi kopā iedomājāmies sevi kaķa vietā... Un tad klausījāmies, cik satraukti pukst kaķa sirsniņa.”
Cik vienkārši! Iztēloties un iejusties otra vietā – pirms kaut ko saki vai dari, pirms apvaino vai aprunā, pirms apkrāp vai pacel roku. Šajā vietā prātā nāk latviešu tautas teiciens: “Septiņreiz nomērī, vienreiz nogriez.” Vai arī bumeranga princips - kad dari pāri citiem, dari sliktu arī sev... Līziņa gan šos teicienus nelietoja, jo viņa nemēdza tieši pamācīt. Tikai caur piemēriem no savas dzīves.
Bija noprotams, ka šos principus Līziņa ir pamatīgi ielāgojusi, iespējams - agrā bērnībā līdz ar mātes pienu iezīdusi, jo viņas laipnība, sirsnība un izpalīdzība plūda pati no sevis – tik dabiski un tik pašsaprotami.
“Jo vairāk labu tu teiksi, jo labāk jutīsies,” viņa laiku pa laikam iesprauda savos stāstījumos: “Bet, ja laba nav ko teikt, tad labāk paklusē – tā savulaik mācīja mana māte,” Līziņa piebilda.
Reizēm man gribas domāt, ka Līziņa bija eņģelis, jo viņa prata manā tuvumā uzrasties tieši tad, kad to visvairāk vajadzēja.
Gan tad, kad uz ielas kādu garāmgājēju satracināja mana mazdēliņa raudas un viņa ar visu sparu metās man virsū kā galīgai nejēgai mātei.
Gan tad, kad kādas citas sievietes raudošais bērns no pacietības izveda pircēju, kura nekavējoties gribēja izsaukt policiju: “Kas tā par nejēdzību! Bērns brēc pa visu veikalu un neviens nespēj viņu apklusināt!”
Gan arī tad, kad viena, otra, trešā un desmitā kundzīte, izdzirdot bērna raudas, šausmās saķēra galvu un metās mācīt: dari tā un dari šitā!” pirms tam gan neaizmirstot nokaunināt: “Māte, bet nejēdz nekā…”

Turpinājums sekos

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Līziņa

Kategorijas