Dzirkstele.lv ARHĪVS

Cūka Pintelī!

Antons Krikums

2016. gada 16. jūnijs 00:00

271
Cūka Pintelī!

Kurš gan nezina latviešu tautas dziesmu: “Cūka driķos, cūka driķos, sivēntiņi kāpostos.” Bet man tagad ir pašam sava šausmu ziņģe: “Cūka peld Pintelī krokodila mētelī.”
Stāstīšu visu pēc kārtas. Viendien biju ieriktējies savā gumijas laivā Pinteļa ezerā, cerēdams uz lielo lomu. Pēkšņi ieraudzīju tuvojamies nezināmu peldošo objektu... Draudīgu, milzīgu, tumšu... Šausmas iezagās manī. Likās, ka tas objekts manā acu priekšā aug arvien lielāks... Kas tikai man tajā brīdī neienāca prātā! Baļķis? Milzu sams? Nē, nevar būt! Pintelī samu nav! Te mīt vīķe, rauda, rudulis, līdaka, asaris, plaudis, līnis, plicis, karūsa, vēdzele un pat zutis, bet tikai ne sams. Kas tas ir? Nesija? Krokodils?
Izbīlī man no rokām izkrita airi un aizpeldēja. Biju gatavs lēkt ārā no laivas arī pats un uz krastu skriet pa ūdens virsu... Taču pēkšņi sapratu, ka nespēšu līmenī noturēt savu dir... Esmu taču grēcinieks, nevis svētais. Bet līdz krastam - apmēram 500 metru. Neesmu nekāds dižais peldētājs. Domas manā galvā rosījās zibenīgi kā tādā kompjūterā. Padomāju... Galu galā manā dzīvē ir bijis viss. Esmu dzīvojis ar baudu – savu reizi gulējis grāvī, savu – lidinājies mākoņos. Esmu dzēris, kāvies, mīlējis.  Esmu uzaudzinājis sievu un mazbērnus, esmu pāraudzinājis ne tikai kaimiņu Toļiku, bet pat savu sievasmāti. Nolēmu - ja mirt, tad ar mūziku! Izvilku no mēteļa kabatas kortelīti, iztukšoju drosmei, paņēmu makšķeri, uzliku uz āķa resnu slieku un metu Pintelī akurāt nezināmā peldošā objekta virzienā. Cerēju, ka uzkodīsies. Nekā. Mēģināju vēl un vēl. Atkal nekā. Un tad saņēmu dūšu, iekliedzos: “Netēlo beigtu! Peldi šurp! Cīnīsimies!”
Nekādu reakciju nesagaidījis, ļāvos aklām dusmām. Afekta stāvoklī lēcu ūdenī un rēkdams “pa sunisko” peldēju pretī briesmonim tieši viņam rīklē. Kad mēs beidzot sadūrāmies ar purnu purnā, biju vīlies. Izrādījās, ka nezināmais peldošais objekts patiešām ir beigts - nosprāgusi meža cūka. Visticamāk, šo nobeidzis krokodilu dzimtenes mēris. Un Pintelis kļuvis par cūkas kapu.
Peldēju atpakaļ uz laivu, ņēmu savu mobilo un zvanīju vienotajam ārkārtas dienestam. Tur manu stāstu noklausījās bez entuziasma. Pēc pāris dienām makšķerēju tajā pašā vietā. Cūka joprojām peldēja Pintelī krokodila mētelī. Bija vēl vairāk uzpūtusies. Sapratu - drīz pārsprāgs un noslīks dibenā. Tātad tā tam ir jābūt. Ļaudis, mīļie, Pintelis mums ir kā Ganga Indijā. Tur varam apglabāt, noglabāt, svētīt visu, kas atdodams dabas mātei. Kam mums dzīvnieku kapsēta novadā, ja mums ir Pintelis? Sāksim ar dzīvniekiem un tad varbūt turpināsim ar...