Ar savu dzīves recepti

2016. gada 17. jūnijs 00:00

1880

Gulbeniete Daiga Bleikša stundas neskaita, viņa tās izplāno

Šis būs stāsts par trīs bērnu māti un vecmāmiņu gulbenieti Daigu Bleikšu, kura nemitīgi apgūst kaut ko jaunu, lai sevi pilnveidotu, mērķtiecīgi iet pretim savam sapnim un rod iespēju daudz laika pavadīt kopā ar saviem dēliem.
“Kā es visu paspēju? Kā var nepaspēt, ja iepriekš domās jau visu saplāno?” smejas Daiga. Ikdienā viņa strādā Galgauskas pamatskolas pirmsskolas vecuma bērnu grupā “Pīlādzītis”, tāpēc katru darbdienas rītu sēžas pie automašīnas stūres un brauc uz Galgausku.

Otrreiz tādu kļūdu nepieļautu
“Man ar visu galā ir jātiek pašai, jo vīrs strādā Norvēģijā. Pagājušajos Ziemassvētkos viņu apciemojām. Protams, puikām un arī man pašai gribas, lai vīrs un tētis būtu blakām katru dienu, bet, zinot ekonomisko situāciju Latvijā, darba iespējas Gulbenē, vai tad ir izvēle? Īpaši, ja bankai jāmaksā kredīts par māju un ir vēl daudz citu maksājumu. Dzīve tā ir iekārtojusi, ka būtībā viss balstās uz maniem pleciem,” saka Daiga. Lai gan viņai ceturtā desmita jubileja vēl tikai priekšā, viņa ir mamma ne tikai vienpadsmit gadus vecajam Edžum, kurš mācās Gulbenes 2.vidusskolā, un piecus gadus vecajam Krišjānim, bet arī divdesmit gadus vecajai meitai Evai, kā arī mīļa vecmāmiņa divus gadus vecajam mazdēlam. “Esmu jauna vecmāmiņa. Eva ar ģimeni dzīvo Gulbenē. Es par viņiem priecājos. Savulaik, kad Eva vēl bija maza, gadu strādāju Īrijā. Meita dzīvoja pie manas mammas. Pa šo laiku abas bija ļoti saradušas, tāpēc arī pēc manas atgriešanās Eva daudz laika pavadīja pie vecmammas, līdz palika dzīvot pavisam. Mammai saku lielu paldies par rūpēm, tomēr gadu ilgā prombūtne darīja savu: zuda saikne ar bērnu. Atšķirtība man ir kā mācība, lai arī rūgta. Otrreiz tādu kļūdu nekad nepieļautu - atstāt bērnus un aizbraukt. Toreiz došanās uz Īriju bija bēgšana pašai no sevis. Attiecības ar Evu ir labas. Pieaugušie bērni jau dzīvo paši savu dzīvi.”

“Mammīt, tu vairāk nemācīsies?”
Daiga šobrīd studē Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā mājturības tehnoloģijas, lai iegūtu mājturības skolotājas diplomu. “To, ka gribu būt tikai skolotāja, zināju jau bērnudārzā. Atceros, audzinātājas mums jautāja, par ko gribam kļūt, kad izaugsim. Uzreiz saucu, ka būšu skolotāja. Dzīvē ir bijuši dažādi klupieni. Tad satiku pareizos cilvēkus, kuri mani it kā pagrūda, sakot, ka ir jāmācās. Zinu, ja būs nepieciešamas vēl kādas zināšanas, esmu gatava mācīties atkal kaut ko jaunu, bet nekādā gadījumā tie nebūs vairāki gadi. Vecākais dēls Edžus izauga, būdams pakļauts manai izglītības ieguvei Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, tāpēc dēliem apzvērēju, ka tā vairs nenotiks. Nemitīgi Edžam teicu, lai spēlējas pats, jo man kārtējo reizi jāgatavo kāds studiju darbs. Dēlam tomēr tā bija trauma. Kad ieguvu pirmsskolas un sākumskolas pedagoga bakalaura grādu, Edžus tieši jautāja: “Mammu, vai tas ir viss? Tu vairāk nemācīsies?” Nācās viņam atbildēt, ka vēl gribu iegūt maģistra grādu. Tad viņš atkal izsaucās: “Un tad tu, mammīt, nemūžam vairāk nemācīsies?””

Mana diagnoze esot pedagogs
Daiga sevi redz siltumnīcā, audzējot puķes, vai nodarbojoties ar rokdarbiem, ja vien, kā pati saka, ar tiem varētu nopelnīt algu. “Man patīk būt mājās, bet vajag arī sabiedrību, kur varu būt kustībā, tāpēc, ņemot vērā savas intereses, iesaistos visur, kur vien ir iespējams. Darinu savu tautas tērpu, tas īsti vēl nav gatavs. Ir brunči, krekls, zeķes. Vēl jātop galvassegai. Kad Druvienā pērn tika rīkoti kursi, kuros mācīja gatavot kokli, arī piedalījos. Kokles spēle mani interesēja mazāk. Galvenais bija instrumenta tapšanas process. Ja vien būtu iespējams, ar kaltu varētu kaut ko no koka grebt dienām. Šogad uz Druvienu, kur ierādīja pīšanu no klūdziņām, aizbraucām līdzi vecmammai, tomēr mājās atgriezos arī ar pašas nopītu trauciņu. Arī Edžum ļoti iepatikās pīšanas process. Dēli redz, ka pati uz visu pavelkos, un seko man. Arī mājās prasa, lai ļauju darboties. Kāpēc bērniem to neatļaut?” Daiga uzskata, ka ģimenē bērniem jāaug vispusīgiem. Tieši tāpēc ir noruna, ka pie datora dēli drīkst sēdēt tikai brīvdienās. “Ir, kas saka, ka mana diagnoze esot pedagogs, ka esmu stingra mamma, bet vai tad, visu cenšoties izdarīt bērnu vietā, es visu mūžu ar viņiem auklēšos?” prāto Daiga.

Māja vai dzīvoklis nav muzejs
“Kāds cilvēks ir teicis, ka labām mammām ir netīri trauki, netīras virtuves, drēbju kalni un laimīgi bērni. Mana māja vai dzīvoklis nav muzejs, tāpēc visam nav jābūt perfekti. Daudzi brīnās, kā visur paspēju. Man tam ir sava recepte: netīri katru dienu putekļus mājās, negaidi, kamēr dārzā izlīdīs kārtējā nezāle, nekļūsti par savas mājas kalponi, apzinies, ka nekad visus darbus nevar padarīt,” atklāj Daiga. Ir bijis tā, ka vienā vakarā viņai jāizcep trīs tortes, jāseko, vai bērns visu ir izmācījies, kur tad vēl citi darbi, bet Daiga ar visu ir tikusi galā. “Tas jau zinātniski ir pierādīts, ka vīrieši reizē var darīt tikai vienu darbu, bet sievietes – vairākus. Arī braucot no darba, jau zinu, ka pusstundas laikā man ir jāpaspēj ienest krāsnīm malku, vienu dēlu aizvest uz mūzikas skolu, otru uz ansambļa mēģinājumu. Televizors man principā neeksistē. Ap vienpadsmitiem vakarā internetā kaut ko paskatos. Paldies Dievam, ka es neskatos nekādus seriālus! Ja sāk to darīt, tad nekam citam laika neatliek. Man ir izstrādājies savs dienas ritms,” smejas Daiga. Viņa uzsver, ka galvenā prioritāte ir bērni. “Viņu dēļ varu pat no darba aiziet. Es dēlus ņemu līdzi visur, kur vien varu. Cik vien iespējams, Krišjāni nevedu uz bērnudārzu, jo bērni taču tik ātri izaug, tāpēc, cik vien ir iespējams, gribu pavadīt laiku kopā ar viņiem. Dažkārt neizprotu vecākus, kuri nekur nestrādā, bet bērns no pirmās līdz pēdējai stundai arī vasarās atrodas bērnudārzā.”
Protams, arī Daigai ir brīži, kad uznāk vājuma mirklis, bet viņa spēj saņemties, apzinoties, ka pat tad, kad nav nekādu variantu, tad ir variants - darīt pašai.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar savu dzīves recepti

Kategorijas