Šlāgeris, tautas dziesma, roks – ar tiesībām eksistēt

2016. gada 17. jūnijs 00:00

Juris Hiršs gatavojas vadīt «Amigo Dzintara dziesmu» aptaujas fināla koncertu 18. jūnijā

«Amigo Dzintara dziesmu» aptaujas fināla koncerta vadītāju Juri Hiršu izdevās sastapt Latvijas Nacionālajā teātrī, kas arī bija tikai loģiski, jo aktiera galvenajā darba vietā pašreiz rit spraigs sezonas noslēguma izrāžu mēģinājumu process. Nav grūti iedomāties, kādām, jo kas gan būtu Nacionālais teātris bez tradicionālajām «Skroderdienām Silmačos», kas, katram latvietim jau no galvas zināmas, ik izrādē liek pārdzīvot Silmaču saimes dienas un nedienas atkal no jauna.
«Laikos, kad krīze nomāca visu Latviju, krīzē nonāca arī teātris – izrēķinājām, ka vairāk nevaram atļauties algot orķestri. Tāpēc taupības nolūkos katram aktierim, kas vien bija spējīgs spēlēt kādu instrumentu, nācās ķerties pie lietas. Tika izveidots Silmaču orķestris, un kopš tā laika es tajā uzcītīgi spēlēju ģitāru,» tā savu lomu, kas nepieder pie lugas pirmā vai otrā plāna varoņiem aktieriskā ziņā, bet muzikālā ziņā ir viena no galvenajām, skaidro populārais aktieris.
– Vai pievienošanās «Amigo» komandai nebija zināms risks, apzinoties neizbēgamo konkurenci ar «Latvijas šlāgeraptauju», kas Gunta Skrastiņa vadībā jau 12 gadu labi iedzīvojusies Ventspilī un ar TV starpniecību aizrauj šā žanra cienītājus visā Latvijā?
- Guntis Skrastiņš savu šlāgeraptauju droši vien vadīs arī turpmāk, kamēr mana nākotne diez vai būs saistīta ar «Dzintara dziesmām». Un tas nav kādu nesaskaņu vai savstarpējo ķīviņu dēļ, bet raidījumi un to formas mēdz mainīties, un ļoti iespējams, ka Pasta salas finālkoncerts «Dzintara dziesmai» Jelgavā būs pēdējais. Tas jau ir vairāk producentu kompetencē, vieta tukša nepaliks, nevēlos nodarboties ar baumu izplatīšanu.
Es arī domāju, ka šis nav konkurences jautājums, jo reitingi «Dzintara dziesmām» ir augsti, ne sliktāki par «Latvijas šlāgeraptauju».
– Kā, tāds nopietns cilvēks būdams, vispār sapinies ar šlāgermūzikas pasauli? Par nopietnību es saku bez ironijas, domādams tavas līdzšinējās muzikālās izpausmes, kā Imantdienas vai Zigmara Liepiņa «Trīs musketierus», kur esi arī dziesmu tekstu autors.
- Ne tikai, dziesmas ar maniem tekstiem skan arī izrādēs «Sīkstulis», «Ienesīga vieta», «Mēlnesības skola», visas uzreiz nemaz nenosaukšu. Bet «uzbrukumam» attiecībā uz šlāgermūziku gan negribas piekrist.
Vēlos uzsvērt, ka «Dzintara dziesmas» nav gluži tas pats, kas šlāgeraptauja. Galvenā atšķirība – tika piedāvāts daudz plašāks spektrs, sākot ar folkdziedātājiem un beidzot ar rokgrupām. Ja labāk paseko, kas bijuši mūsu viesi, tad tie pārstāvējuši visdažādākos žanrus, faktiski šāda veida raidījums Latvijā ir tikai «Dzintara dziesmas».
Būtībā jau to repertuāru izvēlas skatītāji. Finālkoncertā redzēsim to, kādas ir latviešu tautā iemīļotākās dziesmas. Un dažādi eksperti var teikt, ko grib. Kas tad mākslā vispār ir vērtējums? Nevajag mānīties ar domu, ka mākslā pastāv kāds objektīvi profesionāls vērtējums. Manuprāt, mākslā nav cita vērtējuma kā patīk – nepatīk.
Ņemsim kaut vai teātra izrādi. Viens kritiķis saka, ka tā ir laba izrāde, otrs – ka slikta. Ja pastāvētu tikai absolūti un vienīgi profesionālais vērtējums, visiem būtu jāraksta pilnīgi vienādi. Tā kā domas dalās, tas nemaz nav iespējams. Un skatītāji bieži vien nāk uz to kritiķu vairāk pelto izrādi, bet slavētajā zāle ir pustukša. Kase bieži vien ir visobjektīvākais balsojums. Ar to gan negribu teikt, ka, izdabājot mazāk prasīgam skatītājam, drīkstam pārāk zemu nolaist latiņu.
– Vai arī šlāgerī var atrast dziļākas vērtības?
- Ar vārdu «šlāgeris» apzīmē populāras dziesmas, ko tautā mīl. Ja tur nevarētu atrast arī dziļākas vērtības, tās nevienam nepatiktu. Būtībā tu jau pašā jautājumā «vai arī šlāgerī?» paudi savu ne visai glaimojošo attieksmi pret šo žanru. Tam es noteikti nepiekrītu. Šlāgeris nav nekāds «arī»... Tas ir tikpat līdzvērtīgs kā visi citi ar savām īpatnībām un pazīmēm. Šlāgeris, tautas dziesma, roks, reps – visiem ir tiesības eksistēt.
– Droši vien, vadot raidījumus, sezonas laikā esi ievērojis, vai dziesmu līmenis, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir audzis, krities, palicis apmēram tajā pašā līmenī...?
- Es neesmu tik iedomīgs, lai spriestu par līmeņa augšanu vai krišanu. Runa drīzāk ir par kopīgu ansambļa vai atsevišķa izpildītāja spēju tikt galā ar izvēlēto dziesmu tā, lai cilvēkiem patīk. Es domāju, šeit nedominē kāds akadēmisks vērtējums – cik pareizas ir notiņas un kurās vietās ir «trāpīts», bet kurās paņemts mazliet par augstu vai par zemu.
Aptaujā dominē izpildītājs pats ar savu harismu, skatuves dzīvi, attieksmi pret dziesmu un klausītāju. Es domāju, ka tā arī ir pareizi. Iemācīties spēlēt klavieres praktiski var jebkurš. Ielikt tur iekšā dvēselīti – tas jau ir kaut kas.
– Tevi bez liekām pārdomām var pieskaitīt pie dziedošajiem aktieriem. Negribu kļūt rupjš, un tas noteikti neattiecas uz Jura Hirša gadījumu, bet brīžiem šķiet – ja aktieru dziedāšana skan ļoti bieži vai arī nav obligāti nepieciešama konkrētajai izrādei, tā var sākt arī kaitināt.
- Dzied jau visi aktieri. Bet es domu sapratu – ir gadījumi, kad ne pārāk labu izrādi grib izvilkt tieši uz muzikālo piedevu rēķina. Es domāju, ka tā nu reiz ir paša režisora kompetence un viņam jāizvēlas – dziedās tajā izrādē vai nedziedās, bet, ja dziedās, tad kas un kā dziedās. Tas ir režisora ziņā, un, vai viņš ar to vinnēs vai zaudēs, tā jau ir viņa personiskā atbildība. Ne jau aktieris izvēlas, ko, kad un vai vispār izrādē dziedāt.
– Vai labam aktierim jāprot labi dziedāt?
- Es domāju, ka dziedāšanai nav sakara ar aktiera profesionālo līmeni. Dziedāšana ir kā bonuss, tāpat kā, piemēram, prasme dejot. Bet tā nebūt nav obligāta prasība, lai kļūtu pat par izcilu aktieri.
– Ar «Skroderdienām» beigsies sezona Nacionālajā teātrī. Kas aizvadītajā sezonā pašam šķitis nozīmīgākais tieši teātrī? Un kas gaida nākamajā?
- Teātrī iepriecināja sadarbība ar Elmāru Seņkovu, kurš ir ļoti cilvēcīgs, interesants un gudrs režisors. Piedalīšanās viņa veidotajā izrādē «Zēns no pēdējā sola» man sagādāja gandarījumu, tas bija šīs sezonas jaukākais radošais piedzīvojums Nacionālajā teātrī.
Ir ieceres arī par nākamo sezonu, bet šajā ziņā esmu diezgan māņticīgs – negribas runāt par izrādi, pirms tā izlaista.
– Varbūt paredzēta kāda vasaras «Amigo» koncerttūre vai kas cits, vai arī sanāks laiks atpūtai?
- «Amigo» sezona, cik zinu, beigsies ar Jelgavas koncertu. Pašam ieplānoti dažādi koncerti un pasākumi (gan ar vēl arvien ripojošo «Greizo ratiņu», gan individuāli), lai nevarētu sūdzēties par vasaras noslogotību.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Šlāgeris, tautas dziesma, roks – ar tiesībām eksistēt

Kategorijas