Nav iespējams aizmirst

2016. gada 17. jūnijs 00:00

390

Līvija Priedeslaipa izsūtījumā Sibīrijas plašumos atstājusi astoņus savas dzīves gadus

Līvija Priedeslaipa (dzimusi Kalniņa) no Beļavas pagasta “Jaunsētām” izsūtījumā kopā ar mammu pavadījusi astoņus gadus. Viņa redzējusi, kā pa aizrestotajiem logiem no preču vagoniem tiek izmesti miruši jaundzimušie, bērni, kā stacijās tiek izcelti pieaugušo ķermeņi, kuriem nebijis pa spēkam izturēt ilgo un mokošo ceļu līdz izsūtījuma vietai. “Neviens tā arī nekad neuzzinās, kur atrodas viņu kapa vietas. Man kā bērnam bija smagi to redzēt, tāpēc arī šodien, kad piedalos piemiņas pasākumos, cenšos neatsaukt atmiņās ainas ar raudošiem bērniem, mātēm, krievu karavīru uzkliedzieniem un vecu cilvēku vaidiem, lai gan to nav iespējams aizmirst,” saka Līvija.
“Gulbenes novads nav mana dzimtā puse, jo esmu dzimusi Bērzpils pagastā. Ģimenē biju viena pati meita savai mammai Elvīrai. Mums bija 24 slaucamas govis un 60 hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Mamma un kalpone tās slauca ar rokām. Tēvs mūs ar mammu pameta, tāpēc lielāko daļu bērnības pavadīju pie vecmammas. Viņas mājoklī bija iemitināts, kā mēs tagad teiktu, čekists Vasja. Tolaik mācījos Eglaines pamatskolas trešajā klasē. Dzirdēju, kā Vasja saka vecmammai, lai viņa aiziet pie mammas un brīdina, ka nākamās dienas rītā sāksies cilvēku izsūtīšana, ka izsūtāmo sarakstā esam arī mēs abas. Mamma negribēja tam ticēt. Viņa tikai nespēja saprast, kāpēc tā, ja vienmēr izpildījusi visas kolhoza noteiktās nodevas. Viņa domāja, ka Vasja tikai joko. Vecmamma aizgāja uz savām mājām, es paliku pa nakti pie mammas,” atceras Līvija. Ja mamma toreiz būtu noticējusi, ja Līvija būtu devusies līdzi vecmammai, ja...

Utis kodījām ar zobiem
Tonakt tā arī neizdevies gulēt ciešā miegā. Piecos no rīta mamma modinājusi mazo Līviju, sakot, ka ir dota tikai pusstunda, lai savāktu mantas ceļam. “Es neko īsti nesapratu, tikai redzēju, ka visi raudāja. Sēja segās mantas, rāva vaļā drēbju skapjus. Arī pati sāku raudāt. Varbūt tāpēc, ka sapratu, ka būs jāpamet mājas. Varbūt biedēja pieaugušo izturēšanās. Atceros, ka mamma paņēma izšūtu nelielu somiņu un tajā salika visas viņai piederošās zeltlietas. Izsūtījumā tās mums noderēja, jo pret tām varējām iemainīt nosprāguša zirga gaļu. Kad nebija, ko ēst, bet ēst gribējās, tad arī tādai gaļai bija vērtība,” nesteidzīgi stāsta Līvija. Līdzi ņemti arī zīda lakati, kas arī noderējuši, lai Sibīrijā izdzīvotu. “Varbūt kāds mammai pateica priekšā, ko ņemt līdzi, to es īsti apgalvot nevaru, lai gan karavīri, kas tajā rītā atbrauca pēc mums, izturējās diezgan cilvēcīgi. Līdzi tika ņemtas arī siltākas drēbes.”
Pagalmā nepacietīgi jau mīņājušies zirgu pajūgi, lai Līviju un viņas mammu līdz ar citām ģimenēm vestu uz Bērzpili. “Tur mūs burtiski salādēja automašīnās, ko sauca par “polutorkām”, un aizveda tālāk uz Rēzekni, kur dzelzceļa stacijā visus sadzina preču vagonos: cilvēku pie cilvēka. Visapkārt valdīja nospiedoši drūma sajūta. Ceļā, kur pavadījām gandrīz mēnesi, nācās cīnīties ar drēbju utīm, jo vagonā bija vairāk nekā trīsdesmit cilvēku. Man šodien ir pat kauns stāstīt, ka tās apģērbā kodījām pat ar zobiem, lai iznīcinātu. Cilvēki nemitīgi raudāja. Kad vilciena sastāvs piestāja stacijā, tad reizi dienā mums deva ēst zupu. Bija arī maizes gabaliņš.”

Neviens mūs par fašistiem nesauca
Līvija mēģina atminēties vietu nosaukumus, kas viņai kā bērnam toreiz šķituši sveši. Visvairāk viņai palicis atmiņā sādžas nosaukums Maļjanovka, kur satikta Širaku ģimene, kuras galva bijis 1905.gada revolucionārs. Viņš solījis gādāt, lai Līvija ar māti paliktu sādžā. Tomēr viņam tas neizdevies. No Maļjanovkas viņas kravas automašīnā pārvietotas uz Dubrovku. “Tur nonācām pie gados vecākas sievietes, kuru visi apkārtējie krievi sauca par Grafiņju. Toreiz es to nesapratu, bet ar šodienas prātu domāju, ka Grafiņja kādreiz arī bijusi ar tādu titulu, bet tikusi izsūtīta jau krietni pirms mums. Viņa bija labestīga. Par fašistiem mūs nesauca. Grafiņja mums ierādīja mazu istabu, kurā mitinājās arī teļš. Nesapratām, kā dzīvosim kopā ar teļu, bet ātri vien apjautām, ka tas mūs Sibīrijas ziemas salā, kur gaisa temperatūra sasniedza mīnus 40 grādu un vairāk, paglāba,” atceras Līvija.
Dubrovkā viņa atsākusi mācīties skolā. Problēmu nebijis, jo, pateicoties savai vecmāmiņai, kurai rados bijuši krievi, meitene labi zinājusi arī krievu valodu, tāpēc mācības nesagādājušas grūtības. Dubrovkā viņa pabeigusi skolā trešo klasi un no turienes ar mammu pārcelta uz Krasnojarsku. “Tur bija vāciešu ciems, kurā bija izmitināti izsūtītie vācieši. Viņi pret mums izturējās nejauki. Cietām badu. Mamma kopa fermā teļus. Arī citi izsūtītie latvieši, kas nonāca šajā vāciešu ciemā, sūdzējās par necilvēcīgo attieksmi, tāpēc mūs atkal pārcēla uz citu sādžu, kur kolhoza teritorijā atradās tā sauktais “pitomņiks”, kurā audzēja ogas. Tur mums ierādīja pašām savu istabu un virtuvi. Man bija četrpadsmit gadu, kad sāku strādāt ķieģeļceplī, kur bija tikai roku darbs. Arī mamma tur strādāja. Mālu mīcīšanai izmantoja buļļus. Darbs bija ārkārtīgi smags un atstāja iespaidu uz veselību,” nopūšas Līvija. Par ceplī nopelnīto algu viņa nopirkusi divriteni, lai no agra pavasara līdz vēlam rudenim pa stepi ar to mērotu septiņus kilometrus uz tuvējo skolu. Izsūtītajiem iedalītas arī sotkas (nelieli zemes gabali), kur Līvija palīdzējusi mammai stādīt iedotās kartupeļu mizas, lai izaudzētu kartupeļus.

Uz mājām – piecās dienās
Uz Latviju Līvija atbraukusi pirmā, mamma - mazliet vēlāk. “Ja uz Sibīriju braucām mēnesi, tad uz mājām – piecas dienas. Vēl biju par jaunu, lai ļautos emocijām, pārbraucot Latvijas robežu. To vien atceros, ka visu ceļu ārkārtīgi salu. Vēl vairākus gadus pēc atgriešanās arī te salu, jo Sibīrijā aukstums ir sauss, te – mitrs, ” piebilst sirmgalve.
Dzimtajās mājās atgriezties nebijis lemts, jo tur jau mituši citi ļaudis, tāpēc Līvija apmetusies pie savas tantes “Jaunsētās”, kur dzīvo vēl šodien kopā ar meitas Silvijas ģimeni. Arī dzimto māju Latgalē vairs nav. Tās ir nojauktas, tomēr katru gadu viņa brauc uz turieni, lai apkoptu tuvinieku kapus. Pēc atgriešanās no izsūtījuma Līvija iestājusies Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumā, lai skolotos par agronomi, bet tehnikumu tā arī nepabeigusi, jo gaidījusi pasaulē nākam dēlu Aivaru. Vēlāk piedzimusi arī meita. Par šo dzīves posmu Līvija runā nelabprāt. Tikai vēlāk viņa sastapusi savu īsto mīlestību, ar kuru kopā nodzīvojusi trīsdesmit laimīgus gadus. Pirms trīs gadiem pavadījusi vīru mūžībā. “Pārcēlāmies abi uz Trapeni, kur slaucu fermā govis. Biju starp labākajām slaucējām. Arī pašiem mums bija liela saimniecība. Tagadējā Gulbenes novada domes vadītāja Andra Apinīša tēvs tajā laikā tur bija kolhoza priekšsēdētājs. Visu mūžu esmu bijusi Latvijas patriote. Arī šodien, kad skan mūsu valsts himna, nespēju to klausīties bez asarām.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nav iespējams aizmirst

Kategorijas