Tautasdziesmās rod spēku

2016. gada 22. jūnijs 00:00

1081

“Līgo” dziesmas skan 32 gadus

Kad pāri kalniem un lejām līdz pat koku galotnēm skan gari stiepts “līgo, līgo”, tad neviens nešaubās – klāt ir vasaras saulgrieži. Nedaudz citādi tas ir Daukstu pagasta folkloras kopas “Līgo” dalībniekiem, arī Veronikai Pulkstiņai, kas ar šo īpašo “līgo” ir saistīta visos gadalaikos nu jau 32 gadus.
“Nosaukumu izvēlējāmies tādu, lai tas būtu latvisks un piemērots folkloras kopai. Saulgrieži mums visiem ir nozīmīgi, tāpēc nolēmām, ka folkloras kopa būs “Līgo”. Gan līgodziesmas, gan arī citas tautasdziesmas mums ir stiprinājuma vārdi. Tāpēc uz katru mēģinājumu, koncertu vai citu pasākumu dodos kā uz svētkiem. Gūstam garīgo spēku sev un dodam to citiem. Mūsu tautasdziesmas ir ļoti spēcīgas, tikai vajag tās izprast. Folkloras kopa var tik ilgi pastāvēt, jo mūs saista tautas gara mantas un gudrība, kas ir ietverta tautasdziesmās,” stāsta Veronika. Viņa secina, ka kopā ir izaugušas vairākas paaudzes. Tajā ir dziedājusi ne viena vien ģimene ar bērniem un arī mazbērniem. “Daudz ir tādu, kas ir izlidojuši no mūsu ligzdas un vēl arvien atceras, atbrauc ciemos,” saka V.Pulkstiņa.

Atrod arvien jaunas līgodziesmas
Protams, vasaras saulgrieži kopai ir īpaši svētki. Jūnijā visas sestdienas “Līgo” dziedātājiem ir aizņemtas. Kopas repertuārā ir neskaitāmas gadskārtu dziesmas, bet arvien tiek atrastas jaunas. “Kad 12.jūnijā ielīgojām saulgriežus Etnografiskā brīvdabas muzeja Vidzemes sētā kopā ar citām folkloras kopām, dziedājām jaunas un ļoti skaistas dziesmas. Klausītājiem patika, tāpēc ir gandarījums,” saka V.Pulkstiņa. Viss bija kā Jāņu vakarā: alus, siers, jāņuzāļu vākšana un vainagu pīšana, ugunskura iedegšana, pūdeles celšana, ugunsrata ripināšana, uguns plosta palaišana un saules pavadīšana ar uguns rituālu, kā arī danči, rotaļas un saules sagaidīšana. Tāpēc “Līgo” dziedātājas kopā vairs saulgriežus nesvinēs. Tiesa, kopa piedalīsies brīvdabas izrādē “Skroderdienas Silmačos“ Druvienā. Senāk gājām no mājas uz māju Daukstu pagastā, aplīgojām Līgas un Jāņus. Tad vienu reizi secinājām, ka citus cenšamies iepriecināt un uzturēt, bet sevi esam izlādējušas tā, ka reizēm nav vairs spēka. Tas liecina, kāda ir bijusi mūsu atdeve,” skaidro V.Pulkstiņa. Pagastā aplīgošana tika pārtraukta, kad kopas dalībnieki secināja – ne visur ir gaidīti. Tagad Veronika svētkos vairāk pievēršas savējiem. Viņai ir znots Jānis, kuram tiek pīts ozollapu vainags. “Pinot vainagu, es tajā ielieku labas domas. Tādas ieviju arī kaimiņa Jāņa vainagā, kad braucām ciemos. Viņš teica, ka pirmo reizi savā galvā jūt spēka avotu, tāpēc visu vakaru staigāja ar vainagu. Tas ir vislielākais prieks – dāvāt cilvēkam labu,” atzīst Veronika. Arī viņa pati ir izjutusi dabas spēku. V.Pulkstiņa saulgriežus svin kopā ar meitas ģimeni. “Kurinām ugunskuru un rīkojam dziesmu karus, kuros noskaidrojam, kurš vairāk tautasdziesmu zina. Esam dziedošas ģimenes, znota māte spēlē lauku kapelā cītaru, tāpēc svētki mums ir skanīgi,” atklāj Veronika.

Vēlas būt starp aktīviem cilvēkiem
V.Pulkstiņai mīlestība pret dziesmu un arī skatuvi radusies bērnībā. Viņai bija pieci gadi, kad pirmo reizi uz skatuves deklamēja dzejoli. “Ticiet vai ne, bet man skatuve ir nākusi līdzi visu mūžu. Kad strādāju Pārvietojamajā mehanizētajā kolonnā, dziedāju ansamblī un arī folkloras kopā, vēl dejoju deju kolektīvā. Mana dzīve ir ļoti piepildīta. Kas man ir paticis, to esmu varējusi darīt un īstenot. Vēl nesen dejoju Stradu pagasta senioru kolektīvā “Baltābele”, bet tad atteicos, jo jutu, ka nevaru vairs visu izpildīt nevainojami,” spriež V.Pulkstiņa.
Viņa apguvusi arī aušanas prasmi un noaudusi kopas dalībniecēm plecu lakatus. Veronikai patīk būt starp cilvēkiem, kuri ir tikpat sabiedriski aktīvi kā pati. “Lai gan gadu nasta ir... tā neko, es nejūtos veca. Folklora ir mani stiprinājusi. Ja kādu iemeslu dēl neesmu bijusi uz mēģinājumu, jūtu, ka kaut kā pietrūkst,” uzsver V.Pulkstiņa. Viņa dzīvo ar dziesmu. Ja no rīta pamostoties pēkšņi prātā iešaujas kādas tautasdziesmas melodija, tad to nodungo. Tad visa diena ir skanīga.

Popularizē latvisko dzimtenē un ārzemēs
Ar savu dziesmu pūru folkloras kopa “Līgo” ir bijusi Dānijā, Polijā, Čehijā un Vācijā. “Sevišķi labi mūs uzņēma Polijā, kur tāpat kā Latvijā ir cieņā tautas mūzika un tradīcijas. Gulbenes sadraudzības pilsētā Dānijā bijām vairākas dienas, varējām gatavot un piedāvāt latviešu tradicionālos ēdienus. Dāņiem vislielākais brīnums bija mūsu speķa pīrāgi un zirņu pikas. Viņi nevarēja iedomāties, ka mums gan Jāņos, gan Ziemassvētkos ir tradicionāli ēdieni, tāpēc ar lielu interesi vēroja to gatavošanu. Savukārt mūs pārsteidza virtuve, kādu toreiz vēl nebijām redzējušas. Staigājām un pētījām, kādas iekārtas dažādiem darbiem ir paredzētas,” atceras Veronika. Cienastiem Brīvdabas muzeja pasākumos kopas dalībnieki ir veduši gan rūgušpienu, gan sierus, gan medu un “Ķelmēnu” rupjmaizi. Starptautiskajam masku tradīciju festivālam Daugavpilī “Līgo” dziedātājas gatavoja maskas no dabīgiem materiāliem. Ka viņas to prot lieliski, pārliecinājušies arī gulbenieši, kuriem bijusi iespēja ne tikai skatīties, bet arī mācīties vīt vainagus un citas lietas no dabas materiāliem. “Līgo” šīs iemaņas liek lietā katru reizi, kad ir vajadzīgs vainags vai maska. Festivālā Daugavpilī ir gūta bagāta pieredze masku gatavošanā no dabas materiāliem, jo tajā savu tautu maskošanās tradīciju paražas rādīja ne tikai kolektīvi no Latvijas, bet arī no Lietuvas, Baltkrievijas, Bulgārijas un Krievijas.

Par Veroniku

◆ Veronika Pulkstiņa dzimusi 1942.gada 13.maijā Bērzpilī.
◆ Kopš 1948.gada dzīvo Gulbenē.
◆ Mācījusies Gulbenes pamatskolā, Alūksnes vidusskolā un Mālpils tehnikumā.
◆ Vienīgā darbavieta – PMK,
kur strādāja par mērnieci.
◆ Dziedājusi PMK sieviešu vokālajā ansamblī un dejojusi PMK deju kolektīvā, kā arī Stradu pagasta senioru deju kolektīvā “Baltābele”.
◆ Joprojām dzied Daukstu pagasta folkloras kopā “Līgo”, ir interešu kluba “Rasa” dalībniece.
◆ Ģimene: meita Inese, znots Jānis un mazmeita Zane.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Tautasdziesmās rod spēku

Kategorijas