Neuzjunda atmiņas par dzelzceļu

2016. gada 28. jūnijs 00:00

400

Staņislavs Ruskulovs mūža lielāko daļu pavadījis ar vilcieniem

Gulbenietis Staņislavs Ruskulovs, lai gan sava mūža lielāko daļu ir saistījis ar dzelzceļu, strādājot par konduktoru, sakabinātāju un mašīnista palīgu, pensijā būdams, nekad nav sēdies Gulbenes-Alūksnes bānītī, lai brauktu uz kaimiņu novada pilsētu. Tā vietā septiņdesmit piecus gadus vecais dzelzceļnieks izvēlas divriteni. Staņislavs, kā pats saka, esot vienīgais cilvēks Gulbenē, kurš braucis pēdējā reisā ar šaursliežu vilcienu Gulbene-Alūksne-Ape-Valga.
Kopš pēdējā reisa pagājuši daudzi gadi. Arī Staņislava fotoalbumā nav nevienas fotogrāfijas, kurā būtu sastindzis mirklis, saistīts ar dzelzceļu. Ir tikai kārba, kurā sirmais dzelzceļnieks glabā savu darba grāmatiņu, kurā pēdējais ieraksts datēts ar 1986.gadu, un piemiņas balvas, kas apliecina, ka viņš vairākkārt bijis sociālistiskās sacensības uzvarētājs. Par teicamu darbu savulaik saņemtas arī septiņas naudas prēmijas, bet, kā smejas pats to saņēmējs, naudu jau neviens kā ordeni kārbā neglabā. Uz Gulbenes dzelzceļa staciju Staņislavs arī dodas nelabprāt. “Negribas uzjundīt te nostrādātos gadus, uzlūkot veco lokomotīvi, ar kuru tiku braucis. Stāv tāda visu aizmirsta. Būtu vismaz ar mazutu nozieduši, tad vismaz spīdētu,” viņš klusi bilst pēc fotografēšanās pie tās.

Vilciena sastāvus vilka divjūgā
“Esmu dzimis Kamaldā 1940.gadā, kur bija arī Kamaldas dzelzceļa stacija. Mani senči visu laiku ir strādājuši uz dzelzceļa. Vēl Lielais Tēvijas karš nebija beidzies, kad manam tēvam iedeva dzīvokli Gulbenē, tāpēc sevi uzskatu par gulbenieti. Tēvs uz dzelzceļa strādāja par smērētāju - tā toreiz sauca tos dzelzceļniekus, kuri brauca līdzi visos reisos un sekoja, lai visas sakabes vietas vienmēr būtu ieeļļotas. Tagad tāda amata nav, jo viss ir modernizēts. Tēvs nomira, kad sāku mācīties pirmajā klasē. Atceros, tolaik uz Gulbeni un no Gulbenes kursēja daudz vilcienu. Lokomotīves kurināja ar akmeņoglēm. Tiem cilvēkiem, kuri dzīvoja Viestura ielā, bija grūti samierināties ar ogļu putekļiem, kad ar tā saukto truļu palīdzību lokomotīvei tika piegādātas ogles, un sūkņu monotono skaņu. Tolaik vilcienu sastāvi bija ārkārtīgi lieli. Viena lokomotīve sastāvu nepavilktu, tāpēc tie tika vilkti divjūgā – ar divām lokomotīvēm. Kad es sāku strādāt uz dzelzceļa, tad arī sastāvu tikām vilkuši divjūgā,” stāsta Staņislavs.
Uz dzelzceļa viņš sācis strādāt drīz vien pēc atgriešanās no dienesta Padomju armijā, lai gan sākumā nebija domājis, ka savu mūžu saistīs ar dzelzceļu, jo zinājis, ka dzelzceļniekiem jārēķinās ar nemierīgām naktīm. Viņš tomēr sācis strādāt par vilciena sastāva komplektētāju jeb sakabinātāju. “Kabinājām vagonus kopā ar vēl vienu dzelzceļnieku Paulu Kolu, kurš pēc tautības bija igaunis. Mēs zinājām, kuri preču vagoni kurā stacijā atkabināmi, kurā – piekabināmi. Strādādams par sakabinātāju, es tiku izbraukājis daudz kur. Galvenokārt braucām pa nakti. Vakarā izbraucām no Gulbenes, bet rītā – atpakaļ no Ieriķiem. Atceros Piebalgā nācās sastāvam pievienot ļoti daudz vagonu, jo tika vesti kokmateriāli. Tāpat arī Dzērbenē. Tagad saka, ka četrdesmit vagonu jau esot daudz. Mums sastāvā bija gandrīz simts preču vagonu! Par sakabinātāju Staņislavs nostrādājis vairāk nekā piecus gadus līdz brīdim, kad šis amats likvidēts. “Divus gadus biju arī vilciena konduktors, bet tad pārgāju uz lokomotīvi un sāku strādāt par mašīnista palīgu. Un tā – līdz pat aiziešanai pensijā,” Staņislavs nesteidzīgi veido atmiņu mozaīku.

No Gulbenes iet vilciens uz Valgu
Staņislavs braucis arī pa šaursliežu dzelzceļu, kas pasažierus no Gulbenes cauri Alūksnei un Apei vedis uz Valgu Igaunijā. “Atceros, līdz Apei bija labas sliedes, bet tālāk līdz Igaunijai tās bija tā nolietojušās, ka pārvietojāmies ar desmit kilometru ātrumu stundā. Mazas tā sauktās trulīšu sliedes. Šauras. Ar dīzelīti tik tikko kustējāmies pa tām, lai gan, ja viss būtu kārtībā, ātrums varētu būt pat simts kilometri stundā. Posmā no Apes līdz Valgai bija tikai viena dzelzceļa stacija, kur atradās liela kokzāģētava. Tās nosaukumu gan esmu piemirsis. Mums tur bija manevri, kas ilga stundu, kamēr tika pievienoti vagoni ar kokmateriāliem. Bija gan arī tādas maiņas, kad desmit minūšu laikā pievienojām divus vagonus, bet paši gājām peldēties. Visiem vilcieniem stingri bija jāievēro grafiks, cik stundu jāpavada ceļā, cik ilgi jāstāv katrā stacijā. Nu tad mēs arī peldējāmies, lai iekļautos grafikā,” smejas Staņislavs.
No Gulbenes uz Valgu sastāvā bijuši trīs pasažieru vagoni. Reizēm - arī viens vagons bagāžai. Dzelzceļnieks atceras, ka uz Valgu un atpakaļ tolaik braucis ļoti maz pasažieru. “Lielākoties ar šo vilcienu brauca oficieru dāmas un karavīru sievas, kā arī, kā mēs viņus saucām, tarbinieki. Līdz Apei vēl bija pasažieri, bet tad palika aizvien mazāk. Pa šo maršrutu kursēja arī otrs vilciens. Mainījāmies Apē. Uz vienu pusi braucām divpadsmit stundas. Varējām izlēkt no vilciena, salasīt baravikas un ielēkt atpakaļ. Es vismaz varēju paspēt,” smejas Staņislavs. “Kad devāmies pēdējā reisā no Gulbenes uz Valgu, tad visās stacijās uz sliedēm dzelzceļnieki bija salikuši speciālas petardes – sarkanas ar piestiprinājuma ķepām. Tās uz sliedēm lika, lai apstādinātu vilcienu, ja priekšā ir kāda avārija vai tamlīdzīgi. Uguns vien šķīda, kad braucām cauri stacijām. Tas bija mūsu atvadu salūts. Mums pašiem negribējās ticēt, ka tas ir pēdējais brauciens, lai gan nebija jau nozīmes dzīt vilcienu, ja nav pasažieru.”

Sapratās no pusvārda
Staņislavs piedzīvojis gadījumu, kad ziemā no Pļaviņām līdz Gulbenei braucis, atrodoties ārpus pasažieru vilciena lokomotīves tās priekšgalā. “Lokomotīvei priekšā ir sūknis, kas dzen gaisu. Sabojājās sūkņa caurulīte, un cits nekas neatlika, kā iekārtu darbināt ar roku. Mašīnists man atdeva savu virsjaku, lai nenosalstu, jo bija ziema un jābrauc aptuveni simts kilometru. Dažbrīd jau likās, ka vējš mani nopūtīs nost no nelielā laukumiņa. Kad atbraucām Gulbenē, biju pārsalis, bet, redziet, vēl esmu dzīvs. Kā mašīnista palīgs braucu gan uz šaursliežu, gan platsliežu vilciena,” stāsta Staņislavs. “Man arī ir gadījies, ka uz sliedēm tika sabraukts cilvēks. Cilvēks bija saņēmis pirmo pensiju un nokritis pie pašām mājām. Uz sliedēm bija viena kāja un roka. Pats gulēja sliedēm blakus. Bija liels sastāvs. Bremzēt sākām jau iztālēm, tomēr daži vagoni pārgāja pāri un sarāva. Vedām viņu līdzi uz Pitalovu, jo toreiz nebija mobilo tālruņu. Uz sliedēm atstāt nedrīkstējām, jo cilvēks vēl bija dzīvs. Bija nepatīkama sajūta, bet nācās to pārvarēt. Jau domāju, ka vairs nestrādāšu.”
Dzelzceļnieks atzīst, ka ārkārtīgi liela nozīme bijusi tam, cik veiksmīga ir mašīnista palīga sadarbība ar mašīnistu. Vajadzējis saprasties no skatiena un pusvārda. Mašīnista palīga iemaņās Staņislavs ielauzījies, iztiekot bez dzelzceļnieku skolas. “Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā bija tā, ka mašīnists ar palīgu pat pie viena galda nesēdēja. Mašīnists bija princis. Manā laikā tā vairs nebija. Bija arī tā noteikts, ka palīgam jāuzņemas atbildība par mašīnistu,” nenoliedz Staņislavs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Neuzjunda atmiņas par dzelzceļu

Kategorijas