Vai nogrimusī ezerpils var celties?

2016. gada 1. jūlijs 00:00

1127

Teikas vēsta par neskaitāmām pilīm, kas nogrimušas, ar to poētiski norādot – piļu vairs nav. Arī no Ušura ezerpils nekas nav palicis, daudzi novada iedzīvotāji to pat nezina vai neatceras, jo ezermītnes atrašanās vietā – Līņsaliņā – arheoloģiskie pētījumi tika veikti pirms pusgadsimta. Tomēr tas nenozīmē, ka ezerpils nevarētu atkal celties, ja vien būtu entuziasti un sponsori, kas to vēlētos.
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas inspektore Sarmīte Dundure atzīst, ka Ušurs ar stāstu par ezerpili varētu kļūt par interesantu apskates vietu daudziem tūristiem. “Šobrīd ezers sabiedrībai ir gandrīz nepieejams. Apkārtējie iedzīvotāji, protams, zina par ezerpili. Taču daudz kas ir aizmirsts. Varētu ezera krastā būt vismaz informatīvs stends. Nebūtu slikti, ja rastos arī citas idejas, kā atklāt šo unikālo vietu,” uzskata S.Dundure.

Kad ezeri pa gaisu lidoja
“Arheoloģijā atrod lauskiņas, senlietas, sadegušas konstrukcijas, bet tas ir maz stāstoši. Toties teikas atklāj, ko cilvēki domājuši tolaik, kad ezerpilis un pilis vēl bija. Arī mūsdienās tiek radītas teikas, kurās parasti brīnumaini notikumi tiek saistīti ar ārpusplanētas bezgravitācijas spēkiem. Tā pati folklora vien ir,” atzīst arheologs un kultūrvēsturnieks Juris Urtāns.
Jaungulbenietei Anitai Liniņai patīk teika par Ušura ezera rašanos. “Kādās mājās gatavojušies kāzām, tāpēc atsaukti skroderi. Vasarā istabā ir karsti, tāpēc skroderi pārcēlušies uz dārzu. Kur gadījusies, kur ne - ap skroderu galda kājām sākusi berzēties saimnieka cūka. Skroderi klieguši: “Uš! Uš! Uš!” - bet cūka atbildējusi: “Urrr.” Tā uzminēts ezera nosaukums, un tas nolaidies lejā, visu apkārtni applūdinot. Vai cūka izpeldēja un skroderi palika dzīvi, nav zināms, bet ezers ir,” stāsta A.Liniņa.
Protams, ne jau to 1959.gadā un pēc tam 1964. gadā centās noskaidrot arheologa Jāņa Apala vadītā ekspedīcija Ušura un Lisas ezeru apkārtnē. Taču ierosmi deva tieši teika, kuru J.Apalam izstāstīja tuvējā veikala pārdevēja par Lisas ezera rašanos. Liela tūce noslīcinājusi pili zem ūdens, jo pilī pirms tam svinētas kāzas, bet kāzinieki neesot atvēlējuši maizīti ubagam, kas bijis pats Dieviņš. Visbiežāk teikas vēsta, ka pilis, mājas un lauki zem ūdens nonākuši laikos, kad ezeri vēl lidoja pa gaisu, meklējot nolaišanās vietu. Kura ezera vārdu uzminēja, tas laidās zemē, noslīcinot visu, kas tajā vietā bija. Tikai vārda atminētājs tika paglābts sausām kājām.

Ezerpilis raksturīgas tikai šim apvidum
Seno dzīvesvietu meklējumus zem ūdens J.Apals uzsāka piecdesmito gadu beigās. Salasījies franču pētnieku zemūdens valstību aprakstus, viņš gribēja noskaidrot, vai arī Latvijas ūdeņos nevar kaut ko atrast. Tika apmeklēti daudzi Latgales un Vidzemes ezeri, kuros pēc nostāstiem vēl esot redzamas ēku paliekas. Tomēr neapstiprinājās priekšstats, ka Latgales ezeri slēpj pilis. Pirmo reizi zem ūdens baļķu un senu māla trauku lauskas J.Apals ieraudzīja Madonas Salu ezerā. Sekoja veiksme Lisas ezerā. “Pats arheologs, rezumējot visus pētījumus, ezeru mītnēm sācis lietot jēdzienu - ezerpilis. Ezerpilis nav izolēta vai izņēmuma parādība mūsu senākās vēstures posmā. Tās bija seno latgaļu dzīvesvietas ezeru salās, kas nocietinātas līdzīgi pilskalniem un datējamas ar 1. gadu tūkstoša otro pusi pēc Kristus,” skaidro Gulbenes muzeja vēstures nodaļas vadītājs Anatolijs Savickis. Turklāt tikai Vidzemes kultūrvēsturiskā novada centrālajā daļā, kas ir starp Cēsīm, Madonu un Gulbeni, ir raksturīgs savdabīgs arheoloģisko dzīvesvietu veids Latvijā – ezermītnes jeb ezerpilis. J.Urtāns uzsver, ka uz koka klāstiem būvētas apmetnes ezerā raksturīgas gandrīz tikai Latvijā. Tiesa, pa vienai ezermītnei ir arī Igaunijā un Lietuvā. Līdz pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidum Latvijā bija zināmas desmit ezermītnes, no kurām pazīstamākā ir atjaunotā Āraišu ezerpils. Taču iespējams, ka drīzumā tām pievienosies ezerpils Sāvienas ezerā, kas atrodas Madonas novadā. 1.Jūlijā tur beidzas Latvijas Kultūras akadēmijas organizēta ekspedīcija, kuru vada J.Urtāns. “Šī ezermītne tika atklāta pirms diviem gadiem, tāpēc bija vajadzīga izpēte, lai objektu varētu iekļaut kultūras pieminekļu sarakstā un ņemt valsts aizsardzībā,” informē S. Dundure.

Ušura ezers ir pietiekami izpētīts
“Tieši Ušura ezeru kā pirmo no visām apzinātajām ezerpilīm 1964.gadā izvēlējās pārbaudes arheoloģisko izrakumu veikšanai, jo pēc piecdesmitajos gados veiktā ezera līmeņa pazemināšanas sausās vasarās ezermītnes atliekas bija redzamas apmēram 20 – 30 centimetrus virs ezera līmeņa. Darbus veica nelielās platībās, ar motorsūkņiem atsūknējot izrakumu laukumos ieplūstošo ezera ūdeni,” stāsta A.Savickis. Taču izrakumu rezultāti nebija iepriecinoši, jo ezera viļņu ietekmē ezerpils izrādījās stipri noskalota. Ušura ezeram bija jau izstrādāts polderu projekts, lai, pazeminot ezera līmeni, varētu veikt arheoloģiskos izrakumus. Tomēr projekts netika īstenots, un pētījumus turpināja Āraišu ezerā. Kāpēc, to daudzi gulbenieši nesaprot joprojām. “Ušurs ir liels, salīdzinot ar Āraiša ezeru. Tur arheoloģiskie izrakumi nenotika zem ūdens, jo to laikā ūdens līmeni pazemināja par metru. Savukārt Ušuru par metru pazemināt nebūtu iespējams, tāpēc nevarētu nodrošināt tādus pētījuma apstākļus,” skaidro J.Urtāns. Vai pietiek ar to, ka pamatīgi izpētīta ir Āraišu ezerpils? J.Urtāns uzskata, ka pietiek, jo arheoloģiskajos izrakumos jebkura vieta tiek iznīcināta. Tāpēc viņš ir kritiski noskaņots pret tik pamatīgiem pētījumiem kā Āraišos. “Attiecībā uz Ušuru ir pietiekami daudz informācijas ne tikai par ezerpili, bet arī par krasta apmetni un senkapiem,” norāda J.Urtāns.
Izrakumos Ušura ezerā iegūtie izpētes materiāli ļauj secināt, ka ezerpils pamatu vecums ir 1235 (plus mīnus 70) gadi, tas nozīmē, ka tā celta ap 715.gadu. Tā bijusi celta uz stabilas būvpamatnes, un ezera līmeņa starpība līdz mūsdienām ir gandrīz 2 metri. Izrakumos atrastās senlietas ir nodotas Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam. 1964. un 1965. gada vasarā Līņsaliņā atrastas 38 senlietas: dzelzs šaurasmens cirvis, bronzas pakavsakta, apkaltas jostas gredzens, vērpjamās vārpstas skriemeļi, akmens galodas, koka mieturi, vālītes, graudberzis, kriju vāceles un citas senlietas. Gan saliņas virspusē, gan zem ūdens atrastas 182 bezripas trauku lauskas. Atrasti arī podi un to fragmenti, bet dūņās – daži dzīvnieku kauli. ◆

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vai nogrimusī ezerpils var celties?

Kategorijas