Druvienā arī šodien ir pavisam reāli Silmači!

2016. gada 1. jūlijs 00:00

4770

Druvienā arī šodien ir pavisam reāli Silmači!

Arī pēc “Skroderdienām” dzīve Druvienas Silmačos turpinās un ir piepildīta ar blaumaniski košu ikdienu. “Silmaču” muzeja saimnieces Sandras Āres ģimenē ir divi Jāņi – vīrs un vecākais dēls. “Jāņukiņ!” tā Sandra, runājoties ar “Dzirksteli”, pa vidu mīļi uzrunā vīru. Un viņš, sarunu ar žurnālistiem risinot, sievu sauc palīgā kaut ko no senākām dienām atcerēties, teikdams: “Sauļuk!” Tur jau ir tas ikdienas košums! Sandra saka - Āres ir pieraduši, ka Jāņu diena viņiem nekad nav privāti svētki. Tie vienmēr ir saistīti ar sabiedrībā iešanu. Saskanīga ikdiena Ārēm varbūt ir pat svarīgāka. Lai gan Sandra piebilst: “Dzīve pilnīgi bez strīdiem – tas nebūtu normāli. Bet mēs piekāpjamies, pasmejamies! Reizēm liekas, ka jau bez vārdiem saprotamies.”
Šoreiz Druvienā tieši vasaras saulgriežos atdzima Nacionālā teātra tradīcija sapulcināt skatītājus no visas Latvijas uz brīvdabas izrādi “Skroderdienas Silmačos”. Protams, ka visi Āres bija tur, palīdzot Sandrai uzņemt viesus “Silmaču” muzejā un uzturēt ap to tik dabisko lauku idilles garšu un smaržu. Vīram Jānim taču ir amatnieka zelta rokas! Un abi dēli – Jānis un Mārtiņš – šajā ziņā ir gājuši tēva pēdās. Lai arī puikas jau lieli un abi strādā Gulbenē policijā, viņi joprojām nevar iedomāties savu dzīvi bez “Silmačiem”. Te viņi var aizmirst par savu maizes darbu, te ir cita ikdiena, cits ritms. Sandra jau 28 gadus ir “Silmaču” muzeja saimniece. “Silmači” - tā ir visa viņas dzīve vārda vistiešākajā nozīmē.

Silmači – Druvienas
skrajciems
Vai zināt, ka Silmači nepastāv tikai latviešu klasiskajā literatūrā vai vēsturiskā druvēniešu atmiņā? Silmači arī šodien ir pavisam reāls Druvienas skrajciems. Ciemu klasifikācijā skrajciems veidojas, sadaloties vecsaimniecībai un pārejot uz atstatu izvietotām viensētām.
Sandra stāsta: “Druvienā agrāk bija septiņas Silmaču mājas, pēc 1991.gada zemes mērīšanas tagad ir palikušas četras. Pirmā “Silmaču” māja ir muzejs un tad ir vēl trīs citi “Silmači”. Mana vīra Jāņa dzimtā māja ir “Silmači 4”. Divās pārējās “Silmaču” mājās vienā mitinās Tirziņu, bet otrā - Baložu dzimta. Tur ir daudz mazbērnu. Feini! Kad visi sanāk kopā, tad tur tā čalo! Vecāmāte viņus ņem pie sevis pa vasaru. Kad mēs ar kaimiņiem gribam padalīties cienastā, sasaucamies, lai panāk pretī, un tīruma vidū satiekamies. Tālāk aiz manas mājas ir “Purmaļi”. Viņi arī kā silmačnieki skaitās. Kad viņi izvāra kādu aukstās gaļas bļodiņu vai es, mēs satiekamies kalnā pie egles, lai gan vieniem, gan otriem ir īsāks ceļš ejams. Tā ka Silmači ir ļoti apdzīvoti.”
Mēs sēžam zem kļavas zariem Jāņa un Sandras māju pagalmā un spriežam, ka kaut kāda mistika, kaut kāda īpaša aura ir Silmaču ciemā! Re, šī kļava reiz bija tikai maza rīkstīte, kuru ganu meitenes pažēloja, nenolauza. Tagad ir simtgadīgs koks! Ne jau velti savulaik Druvienas dzejnieks Jānis Poruks Silmaču ikdienas dzīves ainās saskatīja tik apbrīnas vērtu sižetu, ka R.Blaumanis neizturēja kārdinājumu un nozaga to draugam.
“Pirms mēneša uz Druvienu bija atbraucis bioenerģētiķis Andžejs Reiters. Kāda te esot bioenerģētiski labvēlīga vide! Viņam nedēļu te bija nometne. Šī esot tāda īpaša vieta! Nometnes dalībnieki dzīvoja, gulēja muzejā un teltīs - kur nu kurš gribēja,” stāsta Sandra. Viņa pati saka, ka pēc dabas ir reāliste, pati mistisko Silmačos nemeklē, taču ar interesi ieklausās citos, kuri prot šajā vietā sajust kaut ko vairāk par acīm redzamo. Milzīgs dzīvības spēks ir šajā zemē un tās cilvēkos! Un arī svētība. Vīrs Jānis zina stāstīt, ka Otrā pasaules kara laikā gar dzimtas māju pusotra metra attālumā bijusi vācu karavīru izrakta tranšeja. “Paldies Dievam, nevienu stundu nekaroja, jo citādi te visas mājas būtu aizgājušas pa gaisu,” domā Jānis. Taču vēsture ir kā dzirnās malusi Silmaču ļaudis. Jāņa vecmamma Matilde un vectēvs Kārlis, kā arī vēl citi radi pēc kara bijuši bēgļu gaitās Vācijā. Bet Jāņa tētis – arī Jānis – savā mūžā bija dienējis trīs armijās: Latvijas armijā, krievu armijā, vācu armijā. Karu beidzis Kurzemes katlā.
Vairākas paaudzes zem viena jumta
Pirms 31 gada gulbeniete Sandra Stucka ieprecējās Druvienā. Tā viņa nonāca gandrīz 400 gadu senas dzimtas lauku sētā - “Silmačos”. Tā ir vieta, kur allaž zem viena jumta mitinājušies vienas ģimenes vairāku paaudžu pārstāvji. Kad Sandra te pārnāca dzīvot, viņai bija jāpieslīpējas raksturā un saticībā ne tikai vīram Jānim, bet arī vīramātei Beatrisei un vīra vecaimātei Matildei. Ar klusu pietāti Sandra piemin, ka vīramāte mūža nogalē ir sarakstījusi vairāk nekā 10 gadagrāmatas, kurās pierakstīts katras dienas ritums ģimenē līdz pēdējam sīkumam, kā arī laika vērojumus.
Jānis ūsā smaida, atcerēdamies, kā viņa jaunā sieva-pilsētniece sākumā baidījusies no kūts, no lopiem, teikusi, ka nekad mūžā govi neslauks. Slauc taču! “Mums ir sava naturālā saimniecība – tas ir viennozīmīgi,” saka ģimenes galva. Un pagalmā pa kājām maisās trīs suņi, no kuriem viens kā kucēns ir iedāvināts no novada domes deputāta Anda Caunīša mājām. Ārēm patīk, ja sētā visapkārt ir dzīvība un darbs dzen darbu. Vasarā jo sevišķi! Dārzs jāravē, siltumnīca jālaista, siens jāgādā, lopiņi jāgana! Ziemā ir vairāk laika hobijiem. Puišiem patīk medības, vecākiem – zemledus makšķerēšana. Dēls Mārtiņš šo to meistaro no koka tāpat kā tēvs, bet Jānim patīk atjaunot retro tehniku.
Vecākais Jānis Āre atzīst, ka ar savu Sandru ir jau nonākuši “Silmaču” mājas večuku lomā. Abu jaunākais dēls Mārtiņš ir no Jaunpiebalgas mājās atvedis mīļoto meiteni Diānu, kura strādā vietējā skolā par pavāres palīdzi un ir dāvājusi pirmo mazbērnu – Valteru. Tā nu arī šobrīd zem jumta “Silmačos 4” mīt Āres trīs paaudzēs. Arī vecākais dēls Jānis brīvajos brīžos bieži izvēlas pamest pilsētu un doties uz “Silmačiem”. Bieži pie ēdamgalda visi pulcējas kopā.

Pašiem ģimenes māja kā muzejs
Ārēm kopš sendienām ģimenē no mutes mutē tiek nodots nostāsts par pašu pirmo senci dzimtas kokā vēl pirms uzvārdu dalīšanas cara laikos. Dzimtas aizsācējs bijis liela auguma bārdains vīrs, kas iesaukts par Krustiņu. Dzimtcilvēks bez uzvārda. “Agrāk, kad līdumus līda, ļaudis nekad pirmo necēla dzīvojamo māju. Vispirms cēla riju, tad kūti un tikai pēc tam dzīvojamo māju,” stāsta namatēvs Jānis. Vietā, kur kādreiz šajā viensētā ir stāvējusi rija, pie krāsns bija ierakts zemē un līdz mūsdienām ir saglabājies īpašs akmens. Āres tic - tas ir Krustiņa vīzē autas pēdas nospiedums. Jādomā, ka Krustiņš ir cēlis riju. Pēdas nospiedums ir tiem laikiem varen liels – atbilst apmēram 50. kurpju izmēram. Un tas nav vienīgais sendienu eksponāts “Silmačos 4”. Te daudz ko var redzēt, aptaustīt ar saimnieku atļauju.
Var uzzināt arī dažādus nostāstus no dzimtas biogrāfijas. Ar īpašu mīļumu namatēvs atklāj savas mammas Beatrises pačukstētu noslēpumu: “Tad, kad tētis manu mammu kā sievu šurp atveda no Dobeles puses, no Naudītes pagasta “Sējām”... Viņa rudenī “Silmaču” rijas kambarī bija kārusi pupas viena pati. Pēkšņi skatoties – no mugurpuses tāda kā ēna! Nāk viens iekšā rijā! Pagriezusies atpakaļ, paskatījusies... Stāv durvīs milzīga auguma vīrs ar skaisti cirptu bārdu.” Ģimenē šo Beatrises jaunības dienu vīziju saista ar dzimtas aizsācēju – Krustiņu. Laikam būs gribējis atnākt apraudzīt, kādu tad jauno saimnieci mājās ir pārvedis asinsradinieks. Kāpēc tieši Beatrisei bija dota iespēja reizi mūžā ieraudzīt Krustiņa garu? Jānis saka: “Viņa mācēja kārtis likt un tasīti jaunībā bija dancinājusi. Viņai bija rožu vārdi un māka aizrunāt kaites.”

Mīlestība – kā no Blaumaņa norakstīta
Ārēm dzimtā ir daudzi skaisti mīlestības stāsti. Namatēvs Jānis apbrīno savu tēvu – arī Jāni -, kurš jaunībā pie iecerētās Beatrises satikties braucis ar velosipēdu! Viņa dzīvoja 12 kilometrus aiz Dobeles! “Viņš ar velosipēdu brauca no Silmačiem cauri Rīgai. No rīta izbrauca no šejienes, aptuveni pulksten četros dienā bija Rīgā, satika māsu, papusdienoja un vakarā aptuveni pulksten deviņos bija jau pie savas draudzenes.” Viņš apbrīno vēl vienu sakritību. Beatrise bija dzimusi kā Valtere. Nemaz neiedomājoties par to, Beatrises mazdēls Mārtiņš savu dēlu nosauca par Valteru. Radi no vecvecmammas puses – Valteri - par to nebeidzot vien runāt!
Savukārt Beatrises mazdēls Jānis ir gājis vectēva Jāņa pēdās un arī mīļoto meiteni noskatījis tālumā no mājām. Tā ir Laila no Ainažiem. ◆

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Druvienā arī šodien ir pavisam reāli Silmači!

Kategorijas