Mazdārziņu kaislības

2016. gada 5. jūlijs 00:00

Sīpolu dobe
Šī meitene izskatījās patiešām satriecoši! Ja nevairītos pielāgot stereotipus, teiktu – kā Afrodīte, tikko izkāpusi no jūras putām, tomēr tobrīd prātā nāca pavisam cits salīdzinājums – kā spilgta rudzupuķe uz vienmuļi zaļa lauka fona. Graciozi izcēlusi kājas pār “Subaru” slieksni, viņa pašapzinīgi izslējās visā daiļumā. Spilgti zilā piekļāvīgā minikleita izcēla augumu un lieliski harmonēja ar blondajiem matiem, kas vijīgi slīga pār pleciem. Ideāli nosauļotās kājas lika domāt par bezrūpīgu atvaļinājumu un Vidusjūras pludmali. Kopējam tēlam izsmalcinātību piešķīra baltās augstpapēžu kurpes ar saulē zaigojošiem dekoratīviem elementiem un pieskaņotā teātra somiņa smalkā ķēdītē. Kamēr puisis ķimerējās ap ierūsējušo dārza sētas atslēgu, viņa par kaut ko klusi ķiķināja.
“Nu, nu, šitā jau nu būs īstā,” pie sevis nodomāju un aizgriezu galvu pretējā virzienā – mazdēliņš tieši tobrīd cēla kārtējo smilšu torni un tā spice nekādi neturējās paredzētajā vietā. Mazliet izdomas un palīdzības no manas puses, un būve ieguva cerēto formu.
Tad puika izdomāja – vajagot zemenes aplaistīt, un tā jau pēc brīža mēs rosījāmies pa vagām. Gribi vai ne, skatiens atkal aizķērās pie spilgti zilās kleitas kaimiņu dārzā – lielacainais drāšu žogs, ja vien nebija apaudzēts ar kupliem zaļumiem, citu acīm maz ko noslēpa.
Meitene joprojām izskatījās kā tikko ieradusies no modes skates. Graciozi iesēdusies ceļgalos, nedroši balansējot uz augstajiem papēžiem, kas gan jau grima mīkstajā dārza zemē, ar vienu roku pieturēdama pār plecu krītošos matus un smalko somiņu, viņa sniedzās sīpolu dobē.
Noplūkusi vienu sīpolloku, viņa lēnām atliecās un kaut ko smejot teica savam pavadonim. Tas, paņēmis no meitenes dāsno guvumu, skaļi priecājās:
- Tad jau salāti mums tomēr būs!
Nopurinājusi no pirkstiem kādu sīku gruzi, viņa vēlreiz lēnīgi pietupās un sniedzās pēc nākamā lociņa.
“Cirks,” nodomāju un atkal pievērsos iesāktajam darbam. “Būs, būs jums salāti…”
Vēlreiz uz jauniešu pusi paskatījos, kad meitene acīmredzamā pārbīlī skaļi iekliedzās:
- Ārprāts! Šausmas! Katastrofa!
Rēķinot pēc iepriekš piefiksētā tempa, tobrīd viņa varēja būt noplūksi kādus piecus sīpollokus.
Puisis nekavējoties pārtrauca savu svarīgo nodarbi - mobilā telefona izpēti - un, gatavs glābt viņas pasauli, metās palīdzēt:
- Kas notika? Bite? Matos? Rokā?
- Nē! Nags! Tu saproti – nags! – turēdama uz augšu labo roku, meitene izplūda asarās.
- Ko tu! Tas taču sīkums! – puisis mierināja. – Atradīsim! Pieliksim atpakaļ!
- Tu esi stulbs? Aizveries! – meitene pēkšņā sašutumā izsaucās. – Tu pie visa esi vainīgs! Tu un tavi salāti! Ēd pats! – viņa dusmīgi meta puisim ar rokā palikušo sīpolloku, bet tas nokrita turpat viņai pie kājām. Dusmīgi sperdama tam ar kāju, meitene sagrīļojās, tomēr noturējās nenokritusi.
- Bet nekas taču nav noticis! – puisis centās viņu mierināt, bet meitene izvairījās no viņa apskāviena un sparīgi atstāja dārzu.
Lai arī puisis steidzās viņai pakaļ, ierūsējušajai dārza atslēgai bija savi plāni – tā neļāvās aizslēgties. Dzirdēju, kā kaimiņš to raustīja un grabināja, līdz beidzot nolamājies atstāja neaizslēgtu.
Tikmēr meitene, atspiedusies pret mašīnu, klusām šņukstēja un ar salveti centās notīrīt rokas, tad kurpju papēžus, tad atkal rokas.
Tobrīd man kļuva viņas žēl – viena nieka naga dēļ tik daudz pārdzīvojumu! Kā veidosies meitenes turpmākā dzīve? Vai viņas sapņi par pārtikušu dzīvi nenočūkstēs kā acumirklīgs čiks?
Par puisi es daudz neuztraucos, drīzāk – pasmaidīju, jo viņa metode, kā atrast īsto meiteni, man patika. Vismaz es to tā sauktu, jo sīpolu dobi palaikam apmeklēja arvien jaunas kandidātes…
Iepriekšējā, ko es viņa dārzā manīju, bija pavisam cita tipa būtne - draiska, droša, pārgalvīga, skaļa, varētu teikt – sportiska tipa sarkanmate. “Subaru” vēl nebija apklusis motors, kad viņa jau atvēra mašīnas durvis un skaļi izsaucās:
- Aū! Vai te kāds ir?
Uz tādu saucienu es, protams, reaģēju ar rokas mājienu no burkānu dobes, ja nu gadījumā tas tomēr attiecas arī uz mani.
Sarkanmate atbildē savicināja rokas virs galvas:
- Sveicināti! Sveicināti visi visapkārt!
Tikmēr puisis bija nostājies meitenei blakus un veikli atslēdzis dārza vārtiņus.
- Atgādini, pēc kā mēs atbraucām? – viņš smejot jautāja.
- Ak, vai nav vienalga, pēc kā! – meitene atsaucās. – Te ir tik forši! Es te palikšu.
Pacēlusi rokas uz augšu, viņa žigli novilka sporta krekliņu un kapri bikses, un, apgūlusies iekoptā āboliņa laukuma vidū, ļāvās saules stariem.
Mirkli vērojis notiekošo, puisis ironiski jautāja:
- Un kā tad palika ar to stāstu par saimniecisko meiteni, kurai patīk gatavot salātus?
- Tu saplūc, es pagatavošu, - sarkanmate atsmēja.
Puisis kaut ko klusiņām nobubināja, uz ko meitene tikai skaļi pasmējās. Pieslējusies sēdus, marša ritmā skandējot “pam-pa-ram, pam, pam-pa-ram-pam pa-ram”, viņa atāķēja krūštura aizdari un, kairi izlocījusies, izģērbās pavisam kaila. To secināju no valšķīgā aicinājuma puisim:
- Tu taču negribi, lai manai šokolādei būtu balti plankumiņi?
Ar acu kaktiņu manīju, ka teiktais uz puisi nav iedarbojies. Vēlreiz pārjautājis, vai tiešām viņam pašam jāplūc salāti, un atbildē saņēmis aicinājumu apgulties blakus, viņš noturējās savā ieņemtajā pozīcijā un aizslāja uz dārza tālāko galu.
Gribētos teikt, ka kaimiņus kādu laiku nemanīju, bet – tā vis nebija. Neapgrūtinādama sevi ar kāda apģērba gabala uzvilkšanu, joprojām būdama tikai Ievas kostīmā, meitene aizskrēja līdz mašīnai, paņēma datoru, un jau pēc brīža tuvākos mazdārziņus pieskandināja disko ritmi.
Atkal apgūlusies baltajā āboliņā, meitene dejas ritmā slaistīja kailās rokas un kājas, nekautrējoties saulei tuvāk parādīt arī krūšu un dibena apaļumus.
Dzirdēju puisi viņai ko sakām un meiteni kaut ko atbildam, bet, tā kā pati pārcēlos uz dārza otru pusi, iespējams, kaut ko būtisku palaidu garām.
Fakts, ka drīz vien mūzika pārstāja skanēt un ierūcās mašīnas motors, liecināja - sauļošanās diviem nav izdevusies. Turklāt tagad zinu, ka pāris nedēļas vēlāk puisis uz dārzu atvedīs žilbinoši skaistu blondīni.
Tomēr tas nebūt nav stāsta sākums. Pirms sarkanmantes dārzā pabija cita blondīne, bet pirms viņas vēl - tumšmate, kura arī negribēja plūkt sīpolus.
Arī tai blondīnei kaimiņš iztapīgi atvēra mašīnas durvis. Arī viņai mugurā bija skaista kleita un kājās dārzam nepiemēroti apavi, bet laukā tikko bija nolijis lietus. Puisis gan demonstrēja, ka var novilkt basas kājas un tad droši brist cauri dārzam, bet meitene nesekoja viņa piemēram. Noskurinājusies viņa palika gaidīt pie mašīnas un laiku īsināja, sarunājoties pa telefonu.
Tumšmate, iegājusi dārzā un pat netikusi līdz sīpolu dobei, izraisīja skaļu vārdu pārmaiņu, cenšoties tikt skaidrībā par nākotnē iespējamajiem sievas un vīra pienākumiem – kuram kas būs jādara. Atceros viņas pausto viedokli: tas, kurš atbildēs par dārzu, tas audzēs arī salātus, kops tos un piegādās; tā, kura atbildēs par virtuvi, gatavos ēst.
Tiesa, kaut kur pa vidu starp visām iepriekš pamanītajām bija vēl kāda, bet tad dārzā vēl zaļoja tikai ziemas sīpoli un stāsts par lociņiem priekš salātiem diezin vai bija aktuāls. Lai gan – iespējams, tieši tad arī tas radās.
Matu krāsu gan šai meitenei neatceros, bet – vai tas ir tik svarīgi.
Sīka auguma, interesanti sasietu lakatiņu, ģērbusies vienkāršās džinsa biksēs un jakā, izkāpusi no lepnā “Subaru”, viņa bikli stāvēja pie dārza vārtiņiem – kā jau iepazīstot svešu teritoriju. Puisis veikli atslēdza dārza vārtiņus un aicināja meiteni dziļāk. Īpaši daudz aplūkojamā gan tolaik dārzā vēl nebija – iesētais un iestādītais tikko asnoja.
Parādījis meitenei puķu un zemeņu dobes, puisis vēl kaut ko rādīja un stāstīja, iespējams - par ogu krūmiem. Meitenes balsi gan neatceros dzirdējusi. Varbūt viņa runāja ļoti klusi. Varbūt vējš pūta uz otru pusi un tāpēc vārdus aiznesa prom no manām ausīm.
Tagad, jau zinot tālākos notikumus, domāju – varbūt šī meitene pēc rakstura bija kautrīga un mazrunīga, un tāpēc šķita neinteresanta.
Atceros, toreiz puisis atslēdza dārza mājiņu, iedeva meitenei dakšas, un viņa ar sparu metās ziemas sīpolu un ķiploku dobē. Pēc kustībām varēja spriest – viņa zina, ko dara. Puisis tikmēr garlaikoti snaikstījās gar krūmu zariem.
Kaut kad vēlāk, pēc tam, kad nograbēja akas spainis un meitene bija nomazgājusi rokas, manīju viņu ziemas sīpolu dobē. Saplūkusi paprāvu lociņu buntīti, viņa sniedza to puisim.
Interesanti, kā gan toreiz pietrūka? Puisim vai varbūt – meitenei. Bet varbūt vainojami ziemas sīpoli, kas abiem izrādījās par sīviem. ◆

(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mazdārziņu kaislības

Kategorijas