50 gadi kā viena diena

2016. gada 8. jūlijs 00:00

3554

Kas tā ir par burvestību, kas jau 50 gadus kopā satur jaungulbeniešus Venerandu un Andi Cinkusus? Droši vien viņi paši atbildi uz šo jautājumu zina. Varbūt ir pratuši un vēl pratīs dot saskanīgas kopdzīves padomu saviem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. Tomēr pasaulei visus savus slēptākos sirds noslēpumus neatdos. Tas ir dzimtas īpašums.

Meitene ar linu matiem
Mazs gabaliņš dzīves stopkadrā - no kāzu fotogrāfijas pretī raugās nopietnā Veneranda un smaidīgais Andis. Viņai tur ir 22 gadi, viņam – 26. Līdz kāzām pieticis ar vienu vai pāris dejām ballē, lai Anda sirds sāktu pukstēt arvien straujāk. Kas viņam patika Venerandā? Šodien Andis ilgi domā, pirms atbild uz šo jautājumu, tad tomēr saka – meitene bijusi figūrīga, skaista, moderna, ar linu baltiem matiem, kas, starp citu, bija ķīmiski balināti. Tolaik viņš neesot iedrošinājies uzreiz atklāt, ka ir iemīlējies. Caur Venerandas draudzeni padevis ziņu, ka ir nopietni ieinteresēts. Veneranda ielūkojusies Andī un sapratusi, ka arī viņai patīk šis puisis. Dikti piemīlīga bijusi viņa uzvedība. “Patīkams cilvēks,” Veneranda pie sevis nodomājusi. Tālāk viss sagriezies vienā virpulī. Pašu bildinājuma brīdi tā īsti vairs neatceras neviens no abiem. Veneranda vien piemin, kā motociklā braukuši uz Rīgu Andim pēc kāzu uzvalka. Veneranda devusies līdzi un sēdējusi blakusvāģī. Tas bijis gluži vai pirmskāzu ceļojums! Kāzu fotogrāfijā redzams, ka Andis līgavaiņa štātē ir izskatījies štrami. Viņam mugurā bijis balts neilona krekls, kas tolaik bija deficīts. Ak, bet kur ņemt laulību gredzenus? Tolaik tā bija problēma. Laulību gredzeni vispār skaitījās mietpilsoniska pārmērība. Taču Venerandai gredzenus gribējās. Un Anda onkulis Ottis izvirpojis gredzenus no bronzas. Kāzu dienā tie spīdēja un laistījās kā no zelta. Šķiet, tā diena abiem smaržoja pēc lilijām. Kā gan citādi! “Man rokās bija liliju slota,” jokodama savu līgavas pušķi atceras Veneranda. Bet kas par kleitu viņai todien bija mugurā! “Tā taču manas mammas Konstancijas šūta no tolaik augsti vērtētā luksa auduma,” saka Veneranda. Tērps ir bijis nenoliedzami stilīgs. Kleitai nav bijis dziļa izgriezuma, toties krūšu daļā un uz īsajām piedurknēm - mežģīnēm līdzīgs izšuvums. “Rišeljē tehnikā. Es pati izšuvu,” stāsta Veneranda. Kleita vēl tagad skapī glabājoties, kā mamma vēlējusi, jo tas ir uz laimi. Drīz vien pēc kāzām atklājies, ka Andis ir stingrs vīrs. Viņš Venerandai pateicis, ka vairs nebūs nekādas matu krāsošanas. Jaunā sieva ilgi klausījusi, kamēr pamazām gadu gaitā pāraudzinājusi vīru un viņš vairs nav iebildis pret mazām sieviešu viltībām dabiskā skaistuma uzlabošanā.

Skolas slēgšanu ļoti pārdzīvo
Andis saka: “50 gadi ir paskrējuši kā viena diena.” Veneranda piebilst – visspilgtākie dzīves mirkļi ir saistīti ar bērniem. Gan saviem pašu bērniem - Ainaru un Iju, gan arī bērniem, kuri bija Jaungulbenes arodskolas audzēkņi. Cinkusu laulātais pāris daudzus gadus strādāja šajā skolā: Andis bija direktora vietnieks, Veneranda - pedagoģe praktiskajā apmācībā. Nu jau abi sen ir pelnītā atpūtā. Abi arvien vēl gatavi daudz un sirsnīgi runāt par skolu, kuras slēgšanu Cinkusi pārdzīvo kā personisku drāmu. Arodskolai, tās audzēkņiem taču ir atdoti spēka gadi un daļa dvēseles. Vienīgais mierinājums ir skaistās atmiņas un tas, ka bijušie audzēkņi neaizmirst Cinkusus – raksta, zvana, apciemo. Arodskolas dzīve savulaik bijusi kā “sava republika”. Darbinieki cits pie cita gājuši ciemos uz jubilejām. Tie bija padomju laiki ar diezgan daudz dīvainībām, ierobežojumiem. “Bet mēs dzīvojām jautri, priecīgi,” atceras Veneranda. Būdama pensijā, savas dzīves otro elpu viņa ir guvusi, darbodamās virtuvē, gatavojot brīnišķīgas maltītes saviem mīļajiem, vienmēr gaidot visus savējos mājās, rūpējoties par viņu komfortu un dvēseles līdzsvaru. Andis tomēr nevar nosēdēt tikai mājās vien. Viņam ir traktors. “”Vācietis”,” lepojas Andis. Ar to viņš pagastā appļauj ceļmalas, dodas palīgā zemes darbos, ja kāds paaicina.

Vairākas paaudzes zem
viena jumta
Veneranda slavē vedeklu Ritu, kura pilnībā ir uzņēmusies rūpes par mājas soli, par apkārtnes skaistumu. Gaumīgi iekoptās puķu dobes, kas ieskauj māju, esot dēla ģimenes roku darbs. Veneranda un Andis ir laimīgi, ka dēls un vedekla pirms laba laika paklausīja aicinājumam nākt dzīvot zem viena jumta. Kopš tā brīža vecie un jaunie Cinkusi sadzīvo kā roka ar cimdu. Dzimtas mājās uzaugušas mazmeitas Laura un Kintija. Nu jau abas ir pieaugušas, izglītotas sava dzīves ceļa gājējas. Kintijai ir dēliņš Niklāvs - Venerandas un Anda mīļais mazmazdēls. Veneranda saka – ne tikai šie mīļie cilvēki, bet arī mazdēli Emīls un Matīss no meitas Ijas un viņas vīra Jāņa ģimenes vienmēr ir gaidīti ciemos pie omas un opīša. Katru no bērniem Veneranda īpaši aprūpē, prot atrast pieeju, nelienot dvēselē, bet sniedzot drošības sajūtu. Viņa pacietīgi gaida, kad katrs no bērniem pats gribēs uzticēties. Ja lūgs padomu, viņa noteikti centīsies izprast katra bērna iekšējo pasauli bez pamācīšanas, ar mīlestību vien.
16.jūlijā Andis un Veneranda Cinkusi savās mājās svinēs Zelta kāzas vistuvāko cilvēku lokā. Būs daudz smaidu, labu vārdu, prieka asaru un humora, jo Andis vienmēr ir bijis liels jokotājs, bet tagad no viņa šo stafeti ir pārņēmis dēls Ainars. Veneranda un Rita darīs visu, lai katrs mīļais radiņš šajos ģimenes svētkos justos omulīgi un gribētu kopā būšanu baudīt pēc iespējas ilgāk. Šajās mājās nav nekā svarīgāka un dārgāka par mīlestību, kas valda radinieku starpā. ◆

Dzirkstele.lv ARHĪVS

50 gadi kā viena diena

Kategorijas