Es nevaru atļauties būt bohēmiste

2016. gada 26. jūlijs 00:00

1302

Pasākumu organizatore Ilvita Kļaviņa neatzīst vārdus “patīk” un “nepatīk”

Gulbeniete Ilvita Kļaviņa šobrīd katru dienu izplāno pa stundām. Citādāk nevar, jo šīs nedēļas nogalē notiks Gulbenes Pilsētas svētki. Ilvitas darba pienākumu aprakstā ir teikts, ka viņa ir kultūras pasākumu organizatore Gulbenē. Un vēl viņa ir Stāmerienas amatierteātra “Spēle” režisore un mīloša māmiņa ģimenē.
“Tuvojas Gulbenes Pilsētas svētki. Tie arī tiks vērtēti dažādi. Jo lielāka mērķauditorija, jo visu ir grūtāk apvienot, tāpēc šo svētku programma ir veidota pa gabaliem. Uzskatu, ka Pilsētas svētki patiks tiem cilvēkiem, kuri būs nākuši tos baudīt, nevis kritizēt. Salīdzināšana dzīvē vispār nav laba, jo mēs kaut ko redzam vizuāli, bet nezinām, kāds darbs ir ieguldīts,” saka Ilvita.

Jau skolā iestudēja pasākumus
“Teātris un pasākumu vadīšana iet roku rokā, tāpēc jau tad, kad mācījos Stāmerienas pamatskolā, es jau vadīju karaokes, deju konkursus, man bija lomas arī skolā iestudētajās ludziņās, bet skolas izlaidumā man uzticēja runāt garu dzejoli. Mājas pagalmā man bija draudzene Ilze Laiviņa. Mēs abas iestudējām gan dziesmu pasākumus, gan spēlējām teātri. Mums tolaik galvenais bija, lai būtu skatītāji. Parasti tie bija mūsu vecāki. Sākumā visu rūpīgi iestudējām, kura kādu vārdu teiks, kādu domu atklās, bet vēlāk jau sākām brīvi improvizēt. Dzīvojām gandrīz blakām dzelzceļam. Tur eglītēs mēs izveidojām skatuvi. Es vairāk atbildēju par māksliniecisko sadaļu, bet Ilze – par skatuves noformējumu. Kad atnācu mācīties uz Gulbenes vidusskolu, iesaistījos dažādu skolas pasākumu organizēšanā. Ja skolotājiem kaut ko vajadzēja, tad viņi jau zināja, ka Ilvita ar Egiju Laganovsku ir duets, kas ar visu tiks galā. Atceros, bija ķīmijas stunda pie skolotājas Benitas Tonnes. Tajā piedalījās novērotāji. Skolotāja stāstīja par mūsu klasi. Pienākusi man klāt un saņēmusi manu roku, B.Tonne teica: “Šitā meitene būs aktrise!” Laikam jau tad skolotāja juta, ka man piemīt atraktīvisms un azartisms. Vidusskolas gados es biju priecīga par jebkuru iespēju kaut kur piedalīties. Arī Gulbenes Tautas teātra režisore Edīte Siļķēna jau sāka mūs novērtēt. Iesaistījos arī jauniešu teātra studijā pie viņas. Atceros, 1.jūnijā bija svētki bērniem, kurus vadīju. Tas man bija liels notikums,” saka Ilvita.

Viss aizvēlās kā sniega bumba
Pēc vidusskolas beigšanas Ilvita mācības turpinājusi Latvijas Kultūras koledžā, apgūstot kultūras menedžmentu ar specializāciju amatierteātru režijā. Mācību prakse viņai bijusi Rēzeknes kultūras centrā, kā arī Valmieras drāmas teātrī. “Mācoties koledžā, visi notikumi ap un ar mani sāka velties kā sniega bumba. Valmierā man bija iespēja izlodāt teātra aizkulises un sajust to smaržu. Brīnos, ka manā dzīvē viss ir tā attīstījies, jo apzinātā bērnībā, kad vēl negāju skolā, es biju ļoti kautrīgs bērns. Kad pirmo reizi gāju uz skolu, es no bailēm pat raudāju, jo man šķita, ka visa bērnības pasaule sabrūk. Man bija pat kauns komunicēt ar cilvēkiem, jo, ar autobusu no mājas braucot uz skolu, es nesveicināju šoferi. Tagad man nav ne baiļu, ne kauna. Ar gadiem ir augusi pašpārliecinātība par sevi,” atzīst Ilvita. Būdama koledžas studente, viņa apbrīnojusi Edīti Siļķēnu un Inesi Stalidzāni par viņu spēju brīvi izteikties jebkurā situācijā, par spēju rast īstos vārdus īstajā brīdī. Ilvita stāsta, ka bez tiešajiem darba pienākumiem vadot un organizējot arī kāzas.

Teātris man pavēra pasauli
Ilvita savulaik darbojusies jauniešu teātra studijā, kas viņā radījusi sajūtu, ka teātris atklāj ārkārtīgi vispusīgas iespējas, piemēram, dod iespēju piedalīties dažādos festivālos, tikties ar interesantiem cilvēkiem.
“Teātris man pavēra jaunu pasauli. Jau koledžas laikā spēlēju teātri. Pēc koledžas pamazām sāku iesaistīties arī Gulbenes Tautas teātrī atsevišķās tā izrādēs. Nācās lomā iejusties pat trīs dienu laikā. Tomēr visa sākums bija Stāmerienas amatierteātris. Man bija 21 gads. Nostājos amatierteātra aktieru priekšā, starp kuriem bija divu manu klasesbiedru mammas - Diāna Pētersone un Baiba Magone, mīļie skolotāji Līga un Leonīds Brosovi. Sākumā man bija bail, kā es viņiem norādīšu: “Dari tā!” - kā kritizēšu. Tomēr visi amatierteātra dalībnieki bija saprotoši un atbalstīja mani. Pirmā manis iestudētā luga Stāmerienā bija Elīnas Zālītes luga ”Bīstamais vecums”, kam sekoja “Sniega karaliene”. Tas bija vērienīgs darbs. Kolektīvā ir mainījušies aktieri, bet kodols ir palicis. Esmu saņēmusi neatsveramu atbalstu no daudziem cilvēkiem. Stāmerienas teātrī darbošanās ritums ir ļoti labs, tomēr gaidu, kad pieteiksies kāds jauns aktieris. Lai nebaidās un nesaka, ka viņam nav talanta. Manuprāt, astoņdesmit procenti ir darbs. Tāda jēdziena kā “talants” vispār nav. Ir iedzimta ģenētika un darbs. Neviens nepiedzimst par ģeniālu autobraucēju vai pianistu. Tas ir daudzu stundu neatlaidīgs darbs. Arī teātra spēlēšana ir darbs. Smadzeņu darbs. Fiziskais darbs. Emocionālais darbs. Tikai skatītājiem šķiet, ka spēlēt teātri ir viegli,” uzskata Ilvita. Viņa aktieri nemudina uz skatuves kaut ko tēlot, bet visu atrast pašam sevī – labo un ļauno, prieku un bēdas, greizsirdību. “Viss ir jādara patiesi. Cilvēki patiesajam notic,” piebilst režisore.

Neesmu plezīra meistars
Kad Ilvitai izteikts piedāvājums uzņemties pasākumu organizatores pienākumus, viņa bijusi ārkārtīgi nobijusies un ilgi domājusi, kā rīkoties. “Cilvēki ir teikuši - kas tur liels, tu jau esi tikai plezīra meistars, kurš kaut ko parunā. Bet tas tā nav. Man ir būtiski, lai cilvēki pēc pasākuma mājās dotos ar pozitīvām emocijām. Man ir brīnišķīgi kolēģi, kuri mani atbalsta un palīdz ar padomiem. Viens ir, ka cilvēkam ir gaisīgās un spārnotās idejas, bet ir jāzina, kā viss notiek praktiski. Es nevaru atļauties būt bohēmiste. Man ir jābūt praktiķei. Es gribu ticēt, ka es ieklausos kolēģu sacītajā, ka neesmu tikai sava taisnā ceļa gājēja,” domā Ilvita.
Viņa apzinās, ka pasākumā nekad visiem izdabāt nav iespējams. Pati izziņas nolūkā apmeklēdama pasākumus dažādās Latvijas vietās, viņa sapratusi, ka nekad neviens pasākums nav ļoti slikts. Ilvita pasākumus bauda: ja viņai nepatīk mūzika, tad patīk tērpi, ja nepatīk vadītājs, tad patīk dziesmas, un tamlīdzīgi. “Katrā pasākumā ir iespējams rast niansi, kas patīk. Pasaulē nekas nav balts vai melns, labs un slikts. Mēs ne vienmēr līdz galam visu saprotam. Nav tāda vārda tikai “patika”, “nepatika”. Savs viedoklis ir jāpamato.”

Vecākiem jāaudzina pašiem sevi
Ilvita ir māmiņa desmit gadus vecajai Martai un četrgadniecei Grietai. “Meitas katra ir ar savu raksturu un iegribām. Martai ir savas intereses. Viņa jau veidojas kā personība. Viņai ļoti patīk jāšanas sports. Grietai ir vajadzīga lielāka uzmanība. Ģimenē esam sadalījuši pienākumus starp mani, tēti un vecmammu. Ja man dienā viss ir izdevies, mājās pārnāku pozitīvi uzlādēta, un otrādi. Meitas mani saprot. Ja vien ir iespējams, visur ņemu meitas līdzi, jo viņām patīk komunikācija. Visu ir iespējams apvienot, tikai visam jānotiek ātrākā tempā,” ir pārliecinājusies Ilvita.
Viņa priecājas par Martu, kura jau tagad skolā spēlē teātri un piedalās daiļlasīšanas konkursos. Ilvita uzskata, ka vecākiem nevajag audzināt bērnus, bet pašiem sevi. Ar vecāko meitu abām notiek daudz izzinošu sarunu. “Meitas ir ļoti atšķirīgas. Neesmu viņām stingrā mamma. Ļauju meitām radoši izpausties. Ģimenē mēs baudām to laiku, kad visi esam kopā. Miers ir tad, kad visa ģimene ir mājās,” saka Ilvita.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Es nevaru atļauties būt bohēmiste

Kategorijas