Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vienīgās zāles ir paša griba

Līga Vīksna

2016. gada 26. jūlijs 00:00

14
Vienīgās zāles ir paša griba

Irēna Greivule: «Alkoholisms nav tikai vienkāršo cilvēku slimība – tas piemeklē arī bagātos, jo alkohola priekšā alkoholiķi ir vienādi…»

Profesore Biruta Kupča ir teikusi: «Kamēr cilvēks otrā dienā vēl aiz kauna mirst nost un uz alkoholu nevar ne paskatīties, tas vēl nav alkoholiķis. Tie ir gadījuma rakstura dzērāji. Alkoholiķis otrā dienā lāpa paģiras.» Starp mums ir gan vieni, gan otri. Lai kā mums negribētos, bet speciālisti atzīst – alkoholiķu Latvijā mazāk nepaliek. 
Alkohols galvas smadzenēs izraisa patoloģiskas izmaiņas. Ja cilvēks piedzeras, viņam ir reibonis, neskaidra valoda, līdzsvara traucējumi – smadzenes katru alkohola lietošanas reizi tiek toksiski ietekmētas. Lietojot alkoholu regulāri, smadzenēs notiek neatgriezeniskas izmaiņas, cilvēks degradējas, nav nekādas kritikas pret to, ka alkohola lietošana būtu jāpārtrauc. Alkohola reibumā tiek izdarīti daudzi noziegumi – Valsts policijas sniegtie dati liecina, ka reibumā tiek izdarīta lielākā daļa pārkāpumu. Raksturīgākie pārkāpumi ir miesas bojājumu nodarīšana, ģimenes skandāli, mantas bojāšana. Narkoloģijas zelta likums saka: pirmais solis ceļā uz pārmaiņām jāsper pašam atkarīgajam, ko nav vēl par vēlu izdarīt, kamēr nav iestājusies pilnīga degradācija.

Sievietes vairs neatpaliek 
Sociālā dienesta veselības veicināšanas speciāliste un sociālā darbiniece darbam ar personu grupām Ina Raipule atzīst – dienestā šī problēma ir aktuāla starp garantētā minimālā ienākuma pabalsta saņēmējiem. 
«Mana darba pieredze liecina: tās pārsvarā ir personas, kas dzīvo vienas, retāk – no ģimenēm. Pēdējo divu gadu laikā tie galvenokārt ir vīrieši, bet nu jau arī sieviešu īpatsvars tuvojas vīriešu skaitam. Vidējais vecums – 40 līdz 50 gadi. Bet ne jau visi nonāk mūsu redzeslokā, jo ne katrs saprot, ka ir problēmas un ka tās vajadzētu risināt. Diemžēl ir personas, kas mums tā arī pasaka: «Es varu aiziet pie narkologa un atnest zīmi, ka esmu alkohola atkarīgs, lai to apliecinātu, bet mainīties nevēlos!» Pārsvarā ir tādi, kuri problēmu neatzīst. Lielākā daļa apgalvo, ka dzer tādēļ, ka nav darba, ir problēmas, parādi, jau atslēgta elektrība, piedzīvo šķiršanos, ir bezcerība, ka darbu tāpat nedabūšot, bet tajā pašā laikā paši neko nedara, lai situāciju mainītu. Daudzi atsakās iet strādāt gaterī – aizbildinās ar muguras problēmām vai no paziņām dzirdēto, ka tur maz maksā,» raksturo I.Raipule. Viņa atzīst – stiprinājuma ģimenes locekļiem, kuri ļoti vēlas, lai radinieks pārtrauc lietot alkoholu, bet viņš pats to nevēlas, patiesībā nav. «Var mēģināt ar drastisku rīcību, piemēram, sakot, ka pametīs, bet ne visus tas ietekmē,» saka I.Raipule.

Alkoholiķu mazāk nepaliek
Alūksnes narkoloģe un psihiatre Irēna Greivule atzīst, ka pacienti dalās divās grupās; tie, kuri paši vēlas ārstēties un ir motivēti, un nemotivētie. Diemžēl nemotivēto pacientu šobrīd esot vairāk. Pēdējos gados alkoholiķu skaits neesot samazinājies, bet gan palielinājies.
«Ar motivētajiem var strādāt un sasniegt kādu rezultātu. Narkologs ir ārsts ar zināšanām narkoloģijā, kurš pacientam var izteikt ārsta viedokli, izstāstīt metodes ārstēšanai. Motivētajiem pacientiem jau ir sasniegti ļoti labi rezultāti un remisija – alkohola nelietošana. Tiesa, tas panākts vairāku gadu garumā. Savukārt nemotivētie pacienti parasti pie ārsta vēršas ar sociālā dienesta vai probācijas dienesta izziņām, ar tiesas lēmumu, ka jāārstējas pie narkologa, bet viņiem nav īstas kritikas pret savu stāvokli. Protams, tiek strādāts arī ar šiem pacientiem, bet šī darba rezultāts ir apšaubāms. Mana pieredze liecina, ka no nemotivēto pacientu grupas ļoti reti kāds kļūst par motivēto, bet, ja izdodas palīdzēt kaut vienam šādam cilvēkam, arī tas jau ir daudz,» saka I.Greivule.

Ir labsajūta, nav kauna
I.Greivule uzsver - alkoholisms ir ļoti liela problēma. Šobrīd tam ir arī veicinošie apstākļi – darbavietu trūkst, ir naudas grūtības. Bet arī viņa nekādi nespēj saprast to fenomenu, ka darba alkoholiķim nav, naudas arī, bet pudelei ir!
«Kad jautāju, kur ņēma, atbilde bija, piemēram, aizgāju tantei saskaldīt malku, viņa samaksāja, nopirku nevis maizi, bet pudeli… Tā jau ir ļoti liela atkarība. Jūs jautājat, kādi ir iemesli alkoholismam? Pirmo reizi alkoholu pamēģina pusaudža vecumā: aiziet uz tusiņu, nevar atbrīvoties un uzlūgt meiteni uz deju, iedzer drosmei vienu aliņu un rodas labsajūta, nav kauna sajūtas. Ar to viss sākas! Tā nenotiek, ka sāk dzert tikai no kaut kādiem kreņķiem. Tas ir arī sociāls jautājums: audzināšana ģimenē, mūsu nodarbinātība, draugu loks. Nesen pie manis bija 60 gadus vecs vīrietis, kurš atzina – alkoholu sācis lietot 15 gadu vecumā un turpinājis visu mūžu… Ģenētiski ir pierādīts, ja abi vecāki ir alkoholiķi, tad 80 procentos gadījumu arī viņu radītie bērni kļūs par alkoholiķiem, ja sāks lietot alkoholu. Ja viens no vecākiem ir alkoholiķis, tad bērnam būs 50 procentu ģenētiskā predispozīcija uz alkohola atkarību,» saka I.Greivule.

Remisija – pēc astoņiem gadiem
Ir pacienti, kuri sasnieguši rezultātus, tomēr pēc laika atkal atgriežas narkologa kabinetā. Turklāt liela daļa noliedz, ka viņiem ir atkarība no alkohola – īpaši sievietes to cenšas noslēpt, dzer vienatnē. I.Greivule atzīst - sievietēm arī terapija norit grūtāk nekā vīriešiem. «Alkoholisms nav tikai vienkāršo cilvēku slimība – tas piemeklē arī bagātos, jo alkohola priekšā alkoholiķi ir vienādi… Narkoloģijas centrā Rīgā ārstējas arī ļoti daudz labi situētu cilvēku. Rīgā daudzi narkologi strādā privāti – personas par samaksu sauc narkologu uz mājām, lai saņemtu nepieciešamo palīdzību. Rīgā tas ir ļoti populāri. Mēs, novados, esam valsts finansēti narkologi,» viņa saka.
Ja cilvēks nelieto alkoholu un apmeklē dažāda veida terapiju – ne tikai medikamentozo, bet arī atbalsta grupas - tad remisija iestājas pēc astoņiem gadiem. I.Greivule norāda, ka šo laiku simboliski var salīdzināt ar maza bērna augšanu, sākot no zīdaiņa vecuma.

Nav jāmelo
«Motivētie pacienti pie manis uz pieņemšanu nāk reizi mēnesī: pārrunājam, kā klājas, sasniegto un darāmo. Pacientiem vienmēr uzsveru: ja šajā laikā tomēr sanācis nogrēkoties un kāja atkal paslīdējusi, tad narkologa kabinetā nav jāmelo, bet atklāti jāstāsta, lai varu palīdzēt. Alkohola atkarība ir patoloģiska tieksme uz alkoholu. Pēc pirmā gada jau vērojami pirmie darba rezultāti, bet tie ir vēl diezgan nestabili, jo pacientiem tieksme uz alkoholu vēl nav zudusi, viņi glāzītes cilāšanu redz sapņos. Savukārt pēc trim gadiem jau ir diezgan labi rezultāti, jo šajā laikā cilvēka domāšana ir mainījusies: viņiem ir darbs, uzlabojas ģimenes attiecības, sāk pievērsties dažādiem hobijiem,» stāsta I.Greivule. Latvijā nav piespiedu ārstēšanas no alkoholisma. Psihiatrijā var piespiedu kārtā ārstēt, ja ir tiesas lēmums, bet narkoloģijā tā ir paša cilvēka izvēle. I.Greivule atzinīgi vērtē atbalsta grupas, kas palīdz personām atbrīvoties no alkoholisma caur atbalsta terapiju.

PIEREDZES STĀSTS

Emīlija (vārds mainīts), anonīmo alkoholiķu grupas vadītāja:
«Anonīmie alkoholiķi ir cilvēki, kuri pārstājuši lietot alkoholu, un šī grupa viņiem ir kā stiprinājums noturēties skaidrā. Vienīgās zāles pret alkoholismu ir paša griba. Ja izārstēties gribēs mamma, ome vai sieva – tas būs pilnīgi garām. Bet cik daudz ir mammu, sievu, kas to tik ļoti vēlētos… Kas ir alkohols? Tas ir visvienkāršākais un lētākais antidepresants ar visčābīgākajām sekām. Un labs šķīdinātājs, kas izšķīdina visu: ģimenes, naudas makus, darba vietas… Jā, tas ir gadu gadiem un cilvēce ar to turpina cīnīties. Uzskata, ka Latvijā katram piektajam iedzīvotājam ir problēmas ar alkoholu.  Ierobežojumi alkohola tirdzniecības laikam, akcīzes nodokļa palielināšana neko neizsaka un neizteiks, kamēr turpinās pastāvēt “punktiņi”, kur jebkurā diennakts laikā var iegādāties sev vēlamo alkohola daudzumu. Tikai cilvēka paša griba atgriezties atpakaļ normālā dzīvē var kaut ko mainīt. Vai arī jābūt ļoti lielam grūdienam un stimulam, kādēļ mainīties – ģimene, bērni, veselība. Nav tāda vecuma, kad ir visgrūtāk atzīt: esmu alkoholiķis, jo cilvēkam vispār ir ļoti grūti to atzīt tādēļ, ka viņš pats to nepamana. Ja to pamana apkārtējie, tad ir ļoti labi, bet, lai pats atzītu – līdz tam ir jānonāk. Es nelietoju alkoholu 3,5 gadus. Tas bija ļoti grūts ceļš, kā es nonācu līdz gribai nelietot, un esmu ļoti pateicīga visiem cilvēkiem, kuri man šajā ceļā palīdzēja, pamanīja un lika saprast, ka nav labi. Mana griba atnāca caur apkārtējiem cilvēkiem – pieaugušajiem bērniem, kuri toreiz vēl bija pusaudži. Man bija ļoti liels blieziens, kas lika saprast, ka gribu dzīvot skaidrā. Esmu ļoti pateicīga arī saviem bērniem, kuri manas dzeršanas dēļ pieredzēja īstu elli, bet nekad man nav neko pārmetuši… Nevienam nenovēlu sākt lietot alkoholu, jo tas aizrauj. Tie, kuri prot atteikties, lai dara, kā vēlas, bet tie, kuri neprot atteikties – lai nemaz nesāk!»