Vienā ritmā ar sliežu dunu

2016. gada 28. jūlijs 00:00

1071

155 gadus Latvijas dzelzceļš ir bijis valsts vēstures līkloču aculiecinieks, tāpēc turpinām publicēt materiālus, kas iepazīstina ar šīs nozares darbu un strādājošajiem. Šogad aprit 50 gadi, kopš gulbenietis Aivars Poļaks ir dzelzceļnieks. Taču patiesībā visa viņa dzīve kopš dzimšanas ir saistīta ar sliežu ceļiem un vilcieniem. Īpaša saikne Aivaram ir ar gulbeniešu lepnumu – bānīti, kas ir pēdējais regulāri kursējošais šaursliežu vilciens ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā.

Tvaika lokomotīve ir dzīva
“Dzīvoju turpat pie Gulbenes dzelzceļa depo. Vectēvs bija ogļu noliktavas pārzinis, mamma strādāja depo, tēvs bija vagonu apskatītājs. Tāpēc man nebija citu domu par profesijas izvēli. Kad vadu tvaika lokomotīvi, jūtu, ka tas ir dzīvs organisms. Pūš tvaiku, elso, jūtams siltums... Jātur logi vaļā, tāpēc viena puse ir silta, otra auksta. Tomēr par veselību nesūdzos, ir jau pierasts,” stāsta A.Poļaks.
1966.gadā viņš sāka strādāt par atslēdznieku. Tad aizgāja dienēt armijā. Kad atgriezās, strādāja par mašīnista palīgu. Rīgas mašīnistu skolā apguva zināšanas specialitātē, un kopš 1973.gada viņam ir tiesības vadīt gan tvaika, gan dīzeļlokomotīves, tāpēc var salīdzināt. “Dīzeļlokomotīvei nav vairs tās dzīvības – rūc tikai. Protams, nav slikti arī dīzelī, tomēr tas ir kaut kas pilnīgi cits. Man ir prieks, ka tika atjaunota tvaika lokomotīve. Ilgi strādājām, gāju un palīdzēju – izjaucām visu un atkal salikām. Lai gan esmu pensijā jau ilgāk nekā desmit gadus, ar tvaika lokomotīvi joprojām braucu divas reizes mēnesī,” skaidro A.Poļaks. Tvaika lokomotīve, kurai dots vārds Ferdinands, Gulbenē būs līdz 2018.gadam. Tagad tā vizina galvenokārt tūristus. Aivars atklāj, ka tūristu braucienu reizēs nodarbināti ir trīs lokomotīves mašīnisti, kuriem katram ir savi pienākumi. A.Poļakam kā vecākajam un pieredzējušākajam uzticēts likt malku kurtuvē, jo precīzi ir jāzina, kad un cik daudz malkas vajadzīgs. “Sliežu ceļā ir kāpumi un kritumi, tāpēc jānovērtē, kurā brīdī vairāk un kurā mazāk malkas ir jāpiemet kurtuvē. Gadalaiku maiņa to maz ietekmē, taču, protams, ziemā ir vairāk jākurina, lai vagonos būtu silti,” skaidro A.Poļaks.

Atjauno vēsturisko šaursliežu dzelzceļu
Kādreiz vagonos bija boileriem līdzīgas kurtuves, kurās sadedzināja akmeņogles. Tagad tādu vairs nav, bet ir elektriskās sildāmierīces. Ne tikai lokomotīve, arī bānīša vagoni ir atjaunoti un labiekārtoti. Tāpēc netrūkst interesentu, kuri vēlas vizināties šajā ekskluzīvajā dzelzceļa transportā. “Tik daudz cilvēku brauc un fotografējas! Skraida apkārt dampītim, lai labāk to izpētītu,” ievērojis Aivars. Lokomotīves vadītājs atceras, ka kādreiz, kad dīzelim bija jāvelk arī kravas vagoni, pret kalnu braucot, varēja no bānīša izkāpt un pagūt salasīt sēnes. Tvaika lokomotīve tos nespētu pavilkt ātrāk. Lai gan arī tagad vilciena ātrums nav liels, ārā kāpt neviens pat nedomā.
A.Poļaks neslēpj prieku, ka tiek īstenots projekts, lai no jauna uzbūvētu šaursliežu dzelzceļa pieturas punktus. Tie būs tādi, kādi tie izskatījās Latvijas brīvvalsts laikā pagājušā gadsimta sākumā. Ir jau atjaunots viena vagona interjers. Izmaiņas skārušas arī bānīša viesu namu “Depo”, kas atrodas kultūrvēsturiskā vidē – lokomotīvju un vagonu depo, kas laikā no 1930. līdz 1980.gadam bija viens no lielākajiem un nozīmīgākajiem Latvijas dzelzceļā.

Vēlas kļūt par lokomotīves mašīnistu
Diemžēl A.Poļaka bērni izvēlējušies citu ceļu, tāpēc netiks turpinātas dzimtas profesijas, kas saistītas ar dzelzceļu. Varbūt mazbērni, bet Aivars spriež, ka cerība ir muļķu mierinājums. Tomēr tas nenozīmē, ka dzelzceļnieku profesijas vairs neizvēlas. Gulbenietis Ingus Trupavnieks nesen kļuvis par sliežu ceļu montieri. Viņš kopā ar montāžas brigādi šaursliežu dzelzceļa posmā Gulbene – Alūksne nostrādājis ilgāk par gadu. Ingus atzīst, ka atradis savu vietu un vēlas apgūt lokomotīves mašīnista profesiju. “Mūsu brigādei ir jāuztur kārtībā sliežu ceļš. Pārbaudām skrūvju savienojumus, mainām koka gulšņus, rūpējamies par pārbrauktuvju un ceļa zīmju uzturēšanu kārtībā, kā arī griežam krūmus un pļaujam zāli gar sliežu ceļu. Atbildīgs darbs ir kopā ar meistaru regulēt sliežu augstumu un platumu, lai būtu pareizi to izmēri. Ar laiku atsevišķās vietās sliedes grimst, tāpēc nākas tās uzcelt vajadzīgajā līmenī, kā arī domāt, ko darīt, lai grimšanu novērstu,” skaidro I.Trupavnieks. Viņš atzīst, ka pamazām sāk visu apgūt. Vai nav grūti? Protams, vasaras karstajās dienās ir grūtāk fiziski strādāt nekā vēsākā laikā. Vieglāk ir ziemā, kad ir tikai jātīra sniegs un jāiet apgaitā. “Ir darbi, kuri ir vienkārši jāizdara. Interesanta man šķiet gulšņu maiņa, jo tajā ir jāpārzina daudz nianšu. Bet galvenais - esmu sapratis, ka šis ir darbs, ko vēlos darīt,” atzīst Ingus. Viņam patīk, ka fiziskais darbs savā veidā norūda. Visu laiku var būt labā formā, neejot uz sporta nodarbībām vai trenažieru zāli. “Pacilā smago āmuru un pēc darba neko tādu vairs negribas. Tas ir pagaidām, bet domāju turpināt mācības, lai apgūtu mašīnista profesiju,” saka I.Trupavnieks. Pats ar bānīti ir braucis tikai vienu reizi, taču acīmredzot ar to pietika, lai vēlētos vadīt lokomotīvi.

Jubilejā nak klajā ar spēli
Atzīmējot dzelzceļa dibināšanas 155. gadadienu, šogad līdz pat 30.septembrim ikvienam interesentam būs iespēja doties ceļojumā pa Latviju un izmēģināt aplikāciju «Dzelzceļa spēle. Toreiz un tagad». Aplikācijā ievietotajā Latvijas kartē ir iespēja aplūkot 155 ar dzelzceļu
saistītu objektu atrašanās vietas, iepazīt to aprakstu un apskatīt vēsturiskās fotogrāfijas. Vairāk informācijas
par aplikāciju “www.dzelzcelam155.lv”.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vienā ritmā ar sliežu dunu

Kategorijas