Atpakaļ jaunībā!

2016. gada 29. jūlijs 00:00

891

Normunds Cercins šovasar atgriezies tur, kur reiz sācis piepildīt savas dzīves sapņus

Dzimis Lizumā, beidzis Gulbenes 1.vidusskolu, šeit saticis savu mūža mīlestību un aizgājis pasaulē laimi meklēt. Tā var teikt par Normundu Cercinu. Vai viņš ir atradis, to, ko dzīvē meklējis? Viņš pats saka: “Ejot gadiem, katrs cilvēks biežāk sāk aizdomāties. Kaut jāaizdomājas būtu arī jaunībā. Agrāk manā dzīvē, šķiet, viss notika pats no sevis. Intuitīvi. Nevarētu sacīt, ka esmu neveiksmīgs. Protams, ne viss izdodas tā, kā ir iecerēts. Taču ar laiku atklājas, ka varbūt arī visu nemaz nevajadzēja. Protams, savu reizi pietrūkst līdzekļu vai laika. Varbūt reizēm ir arī paša neizdarība, lai cerēto sasniegtu straujāk. Kopumā... man patīk viss, ko es daru. Es nesaprotu, kāpēc vispār būtu jādara tas, kas nepatīk. Priekš kam iet mācīties, ja cilvēks nestrādā savā profesijā? Gribas citēt vienu labu krievu filmu par to, ka cilvēks ir laimīgs, ja viņam patīk sava valsts, patīk sava ģimene un patīk tas, ka dzimta atdusas tieši šīs valsts zemē. Man tas viss ir.”
- Gulbenē atceras jūsu skaisto mīlestību. Apprecējāt savu bijušo ģeogrāfijas skolotāju!
- Jā, šonedēļ, 27.jūlijā, mums ar Ligitu bija mūsu kāzu 31.gadadiena. Saņēmu savā tālrunī no viņas apsveikuma īsziņu. Mēs esam bijuši labā nozīmē traki. Labi sākuši un labi turpinājuši. Kāpēc ne, ja kopā ir labi! Mēs sarakstījāmies laikā, kad spēkā bija sausais likums. Taču ceremonijas vadītāja Valmieras “zaksā” sacīja, ka par spīti visam paliks uzticīga tradīcijai, un mēs tomēr dzērām šampanieti. Pēc tam Sīmaņa baznīcā klausījāmies mūsu draugu koncertu. Tad braucām uz Lizumu – manu dzimteni, kur esmu nodzīvojis pirmos sešus mūža gadus. Šodien mums ar Ligitu ir divas pieaugušas meitas. Undīne šogad pabeidza studijas Mūzikas akadēmijā un tūlīt pat iestājās maģistratūrā budžeta grupā. Karlīne ir Valmieras mākslas galerijas “Laipa” vadītāja. Ligita joprojām ir skolotāja. Viņa ir atgriezusies savā skolā kā ģeogrāfijas skolotāja, kā mācību pārzine.
- No Gulbenes aizgājāt uzreiz pēc 11.klases pabeigšanas?
- Nē, vispirms manā dzīvē bija kinoskola. Tā bija mukšana no dienesta armijā. Pēc tam es Gulbenē strādāju kinoteātrī “Miers” kopā ar Vanadziņu pāri. Atceros - Dainuvīte Brūniņa mums bija galvenā. Vēlāk man tomēr nācās dienēt armijā. Atgriezos Gulbenē un tad gan pārcēlos uz Valmieras pusi, jo ieprecējos Vaidavā. Tur mēs dzīvojam Ligitas vecāsmātes - muižas bērnu aukles Karlīnes - un viņas vīra Kārļa mājā. Mēs ar Ligitu vienai savai meitai esam devuši Karlīnas vārdu.
- Valmieras mākslas galerija “Laipa” jums ir ģimenes lolojums?
- Pirms apmēram desmit gadiem “Laipā” bija manu fotogrāfiju izstāde “Svešais tuvums”. Tajā apskatei tika izliktas lielformāta fotogrāfijas ar mazliet citādāku skatu uz ierasto. Mainot ierasto skatpunktu, parādot lietas tuvumā, mēs tās neatpazīstam. Tas nav tikai vizuāls efekts, bet arī filozofija. Pēc šīs izstādes Guna Kalnača, kura ir viena no “Laipas” dibinātājām 1993.gadā, man piedāvāja pārņemt galeriju un saglabāt to, jo pretējā gadījumā tās darbība tikšot pārtraukta. Es, protams, uzskatīju, ka “Laipai” ir jāpastāv! Tolaik man pietika neapdomības. Šodien saku – tas ir sarežģīti. “Laipa” - tas ir kaut kas tāds, ko nevar salīdzināt ar ierasto. Šodien galerija ir meitas Karlīnes dzīvesveids. Mēs abi “Laipai” esam atraduši trāpīgu apzīmējumu – cita pasaule. Šķiet, ka Karlīnei tas patīk. Mirdzums acīs ir! Līdz ar to tā ir cita vērtība!
- Kas ir bijuši lielākie jūsu dzīves skolotāji?
- Noteikti, pirmkārt, tā ir Gulbenes 1.vidusskolas matemātikas skolotāja Margarita Češļa. Viņa bija tā, kura teica, ka atmiņa ir jātrenē tāpat kā muskuļi. Viņa iemācīja domāt. Skolotāja Vilma Arnicāne, kurai gan tagad ir cits uzvārds, iemācīja iet uz teātri un saprast. Skolotāji Vera un Georgs Šabaļini mācīja mīlēt dzīvi, kultūru un kalnu tūrismu – iet uz priekšu, pārvarēt sevi, uzrausties virsotnē un priecāties... par neko. Tāpat arī skolotāji Mirdza un Kārlis Kušķi, arī skolotāja Benita Tonne man daudz ir iemācījuši.
- Vai esat piepildījis visus savus jaunības sapņus?
- Skolas gados es ļoti cītīgi gribēju kļūt par arhitektu. Viss veidojās pietiekami veiksmīgi, taču dzīve tā sagriezās, ka arhitektūru studēt es tā arī nesāku, kaut biju iestājies augstskolā. Zīmēšanā iestājpārbaudījumu pat nokārtoju uz teicami. Tas tāpēc, ka toreizējais Mākslas akadēmijas mācībspēks Indulis Zariņš (viņa sieva Vera un Normunda mamma Maiga bija draudzenes – red.) iemācīja mani zīmēt.
Man nav akadēmiskas izglītības mākslā, jo mans viedoklis šajā jomā nesakrīt ar akadēmisko. Uzskatu - ja esi mākslinieks, tad esi! To nevar iemācīties. Viss ģeniālais ir akadēmiskās izglītības preambulu pārkāpšana. Izdomāju, ka mani par mākslinieku akadēmija nepataisīs. Nolēmu, ka labāk ir iemācīties tā pamatīgāk saprast reizrēķinu un redzēt tajā dziļāk. Ekonomika gan ir zinātne, kura ir jāstudē. Tāpēc vispirms ieguvu bakalaura, bet pēc tam arī maģistra grādu biznesa vadībā.
Tomēr interese par arhitektūru nav zudusi nekad. Tā sagadījās, ka pirms vairākiem gadiem tiku iesaistīts Vecgulbenes muižas manēžas, siernīcas un parka pārtapšanā šodienas veidolā. Toreiz šo objektu atjaunošanu uzņēmās Valmieras uzņēmēji Elmārs Pitura un Jurģis Ābele. Tiku uzaicināts pastrādāt Vecgulbenes muižā kā interjera speciālists. Dizains manēžā, siernīcā, laternas parkā ir mans un manas kompānijas veikums. Pie tā strādājām pusotru gadu. Arī mēbeles šajās vēsturiskajās ēkās visas ir mūsu taisītas. Atceros, bija 140 durvju pasūtījums! Tika izgatavotas kvalitatīvas. Paskat, cik gadu jau nevainojami kalpo! Nupat viendien biju aizgājis, pavirināju. Bija prieks! Laikam dzīvē viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Gribu pieminēt vienu dīvainu sakritību. Varēju Elmāram un Jurģim būt noderīgs tāpēc, ka jau labu laiku iepriekš man bija izdevies notvert pagātnes elpu Vecgulbenes muižā, jo vidusskolas gados biju pastrādājis ar tēva fotoaparātu – sabildējis muižas ēkas, iekštelpas. Fotografēju laikā, kad muiža bija pilna ar krievu virsnieku ģimenēm. Pats nezinu, kāpēc biju sabildējis. Tas jau ir aizmirsies. Bet bildes ļoti noderēja ēku restaurācijas darbos. Atceros, manēžā jumta stāvā, kur tagad ir istabas ar nelieliem, oriģināliem logiem, padomju gados bija šautuve. Es pats tur trenējos biatlonā. Un pils parkā mēs savulaik slēpojām ar plintēm uz muguras.
Šajās dienās atkal izstaigāju Balto pili, biju tajā iekšā... Elmāram un Jurģim taču bija ideja atjaunot šo ēku! Tajā viņi ieguldīja samērā daudz naudas, konservējot pili, uzliekot tai jumtu, riņķī apkārt uzliekot bruģi. Ekonomiskā situācija mainījās, un ieceri līdz galam realizēt neizdevās. Uzskatu, ka pili, ņemot vērā tās pašreizējo stāvokli, tomēr vēl var atjaunot. Baltā pils ir Latvijas pērle. Tāpat kā Stāmerienas pils. Gulbenes novads vispār ir bagāts ar pilīm. Deviņas!
- Kā mākslas fotogrāfiju autors esat rīkojis vairākas personālizstādes. Kas ir jūsu dzinulis?
- Tā ir iekšēja vajadzība ar izstādes palīdzību kaut ko pateikt, noslēgt kādu svarīgu posmu savās izjūtās, saprašanā. Tie ir svētki. Kāpēc tos sev liegt? Izstāde arī palīdz veidot vārdu. Man Valmierā bija tāda fotoizstāde “Baltā valdzinājums”. Tas bija stāsts par baltiem ziediem. Tās, protams, bija magnolijas. Latvijā ir 34 magnoliju šķirnes. Starp citu, manā dārzā tagad ir 9 no tām. Magnolijas, kuras fotografēju izstādei, uzzied botāniskajā dārzā katru pavasari. Taču man tas nebija bioloģisks stāsts. Tās bija tikai emocijas. Bildes man tapa piecu stundu laikā. Es pirmo reizi taisīju fotogrāfijas, kas bija lielākas par metru. Taisīju uz īpaši samtaina fotopapīra. Attēlos neko neuzlaboju. Šī izstāde man pašam bija kāds svarīgs noslēgumus, jo pēc tam fotoaparātu vispār neņēmu rokās apmēram pusotru gadu. Man šķita, ka vairs nav, ko fotografēt. Savādi, jo līdz tam ar mani tā nekad nebija noticis. Brīdī, kad es ņēmu nost savu izstādi, sarunā ar vairākām māksliniecēm radās impulss pirmajam mākslas plenēram par balto tēmu. Tas bija virtuālais plenērs ar simbolisku skaitļa “13” atkārtošanos. Manā izstādē pavisam nejauši bija 13 bildes. Pēc tam 2013.gadā es sameklēju 13 atšķirīgi domājošas mākslinieces. 13.martā pulksten 13.13 Valmierā mēs atklājām jaunu, brīnišķīgu izstādi. Pēc tam bija nākamais plenērs ar domu, ka vajadzētu baltos ziedus gleznot tieši Valmierā. Un tā viss turpinās...

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atpakaļ jaunībā!

Kategorijas