Dzirkstele.lv ARHĪVS

Soliņš

Iveta Krūmiņa

2016. gada 2. augusts 00:00

644
Soliņš

Vai nav savādi - mans soliņš arī šodien ir brīvs! Alus dzērāji vēl nav samangojuši kapeikas, bet iebraucēji laikam jau vēl uzpilda somas. Atceros tos laikus, kad pats ar agro autobusu braucu uz pilsētu, skraidīju pa veikaliem, kuros vajadzēja nopirkt kundzes pasūtītās lietas, ar tām piekrāvu pilnas somas un tad meklēju klusu nostūri, kur mierīgi sagaidīt autobusu uz mājām. Ko tik viņa reizēm nesakāroja!
Vienā veikalā pasūtīja nopirkt šokolādes konfektes, kas garšojot pavisam citādāk nekā tās, kas nopirktas mūsu pagasta bodītē, kur reizēm tik vien ir kā lētas karameles, kurās viss saldums tikai no cukura, kas, manuprāt, nemaz nav cukurs, bet kaut kāda sintētika, no kuras kļūst slikta dūša un aug liekais svars, bet liekais svars ir tā tēma, kas manai kundzei ir tabu kā jau viss, ko nepatīk lieki cilāt.
Citā bodē viņai vajadzēja nopirkt krāsu matiem, kas viņai jau tāpat bija gaiši, bet dāmai, redz, vajag pavisam blondus, gandrīz vai baltus, tādus kā pagastveča kundzei, kura uz vietējo fona izcēlās ne tikai ar frizūru, bet arī ar drēbēm, kuras viņa šuva pie pilsētas šuvējas, turklāt tādas, kas mācījusies Rīgā, kur kādu laiku strādājusi modes namā, piedalījusies konkursos, kur vinnējusi dažādas balvas un goda rakstus, ar kuriem istabā nokarinātas visas sienas.
Visgrūtāk man bija izpildīt viņas īpašo pasūtījumu – nopirkt kādu jaunu romānu, kur būtu stāstīts gan par dzīvi, gan par mīlestību, kas nav izpušķota ar izdomātiem stāstiem, kuros viss tik skaisti sākas un vēl skaistāk beidzas, jo vissvarīgākās jau ir beigas. Ja grāmata labi beidzās, tad mana Liesma  dzirkstīja kā silta pavarda guntiņa, pie kuras gribējās sasildīt ne tikai rokas, bet arī sirdi, kas reizēm šķita tik nosalusi, it kā laukā būtu ziema, kas saldē ne tikai ar aukstumu, bet arī ar tik dziļu sniegu, kāds sen jau nav pieredzēts. Ja romāna beigas bija sliktas, ja galvenie varoņi pašķirās vai, pasarg’ dievs, nomira, tad mana kundze staigāja kā negaisa mākonis, gan pilinādama asaras, kas reizēm ilgi nenožuva, gan šņaukādama degunu, kas ilgi stāvēja sarkans un pietūcis, un tādās reizēs labāk bija nepatrāpīties ceļā, kas reizēm veda līču loču un nebija paredzams tāpat kā nākamās dienas laika apstākļi.
Pirms braukšanas mājās obligāti vajadzēja nopirkt svaigas kūciņas, kas garšojot pavisam citādāk nekā tās, ko mājās cepa viņa pati, jo bija taču lieliska cepēja, tik lieliska, ka kaimiņi bieži visu ko pasūtīja savām svinībām, kas notika vismaz reiz mēnesī, jo kaimiņu tolaik bija daudz vairāk nekā tagad, kad apkārt vien tukšas mājas, kas pamazām sapūst un grūst kā viss, kas paliek vecs.
Saprotama lieta, ka ar šīm četrām lietām somas nevarēja piekraut tik pilnas, ka pēc tam rokas līdz zemei stiepjas un panest grūti – tik grūti, ka palaikam jāapstājas, jāizpurina nostieptie muskuļi un jāatvelk elpa, kas pavisam aizkususi no smagās nešļavas, kurā nekā nav lieka. Kad jau tiku pie teikšanas, tad, pats par sevi saprotams, noskatīju arī sev kaut ko, kas nebija vienkārši “kaut kas”, bet arī priekš manis īpašas lietas. Vai tad es kāds nelga, kuram nedrīkst būt savas gribēšanas?
Tā kā Liesma man mājās neļāva neko stipru ēst, jo asa barība kaitējot kuņģim un aknām, kas vecam cilvēkam jau tā neesot nekādas labās, tāpēc esot īpaši saudzējamas, es pa kluso vismaz pāris reizes mēnesī tiku pie kārotā kumosa – pie kārtīgi nožāvēta gaļas gabala, bagātīgi apbērta ar sarkanajiem pipariem, ko apēdot asaras sasprāga acīs un mute plātījās kā zivij sausumā, kad tuvumā nav ne piles ūdens, lai gan – tepat jau tas ir! Pāris pudeles alus, ko lēnām iztukšot savā šķūnīti, kurā vēl nepabeigti tēst siena grābekļa zari, jo vecie pēc siena talkas gan nolūst, gan sakalst un izkrīt. Tur arī neiztaisnotas vecās naglas, kuras tīri labi vēl var izmantot trušu būdas sienai, kas vietām tik saskrāpēta, it kā pats nelabais tur būtu plosījies.
Un tad vēl - īstā rudzu maize, ko Liesma pati vairs nespēja izcept, jo mīklas mīcīšana prasīja ne tikai stipras rokas un sviedrainu kreklu, bet arī vingru muguru, kas, gadiem ejot, kļuva arvien stīvāka.
Jā, tas bija skaists laiks... Kur tagad mana Liesma, bez kuras es savās mājās vairs nejutos nedz saimnieks, nedz darītājs? Lai gan – darbi jau nekur nepazuda. Un – kur es pats, kurš pilsētā nespēj atrast savu vietu, lai gan meita savā dzīvoklī atvēlējusi veselu istabu, kurā ir gan televizors, gan liels logs uz pagalmu, kurā gandrīz katru dienu notiek kaut kas interesants, ko var vērot tad, kad viss cits apnicis? Parkā uz soliņa, kas vēl joprojām stāv gandrīz tajā pašā vietā, kur pirms četrdesmit gadiem, kas aiztraukušies kā ātrvilciens, kuram skatiens nespēj līdzi izsekot, tikai apžilbst no izgaismotajiem logiem. Mans soliņš... Es, protams, apzinos, ka tas nevar būt tas pats, kas savulaik te stāvējis, līdz laikazobs vai palaidņa puikas to sabojājuši, atstājot plikas un kroplas betona kājas, tomēr – vieta ir tā pati. Varbūt tāpēc es te sajūtu kaut ko savu, jo tas atgādina mājas, kurās pavadīti labākie gadi, kad mani pavadīja un sagaidīja, kā gaida mīļoto tajos romānos, ko Liesma lasījusi un lielu daļu man sīki jo sīki atstāstījusi, tāpēc man šķiet, ka arī es tos esmu izšķirstījis. Vēl senāk tas bija soliņš, uz kura kopā ar draugu gaidīju autobusu, lai brauktu uz skolu, kur man iemācīja automehāniķa arodu, kas ilgus gadus palīdzēja zem kājām sajust pamatu, kas tagad arvien biežāk izslīd kā kūstošs ledus. Vēlāk draugu kompānijā mēs te nogaršojām pirmo dūmu, kas izrādījās tik rūgts un negaršīgs, ka es līdz šai dienai nesaprotu, kā kaut kas tāds var kļūt par ieradumu, no kura grūti atteikties.
Tad es satiku Liesmu un sapratu, ka man nevajag citu meiteni, kurai augums kā niedre, kas šūpojas vējā, un mati kā ugunskurs, kas liek mutuļot asinīm. Man patika viņas apdomīgums un atturīgums, kviešu krāsas mati, kas kā sagša slīga tālu pāri pleciem. Es sapratu, ka gribu būt saimnieks viņas vecāku mājās, kur netrūka darba, kas nebija vienam padarāms. Un tā nu mēs tur dzīvojām – kā cimds ar roku, mīļi un saderīgi, kā jau tas izdodas diviem tik līdzīgiem cilvēkiem, kādi bijām mēs.
Dīvaini, esmu sēdējis gan uz tā tuvākā, gan tālākā soliņa, bet tikai uz šī atmiņas raisās tik spēcīgi kā aiz dzijas gala ritināts kamols, kurš raiti aizripo bezgalīgā tālē, kurai, šķiet, nav gala… Reizēm  gan no tā visa paliek mazliet grūti, it kā smagums gultos uz krūtīm, uz pleciem, kas tā jau salīkuši, it kā smagus ūdens nēšus nesot, tomēr soliņam garām paiet nevaru, tāpat kā nevaru no istabas laukā neiziet. Vēl gribas svaigu gaisu ieelpot.
Meita reiz uztraucās, kur es esot pazudis. Pirms pusstundas no mājas izgājis, bet vēl līdz soliņam neticis, lai gan tas mazais gabaliņš noejams desmit minūtēs - tik garās, cik pulkstenis tās atmēra. Nestrīdējos, ka dažādā vecumā minūtes garums ir ļoti atšķirīgs, tikai atzinos, ka atpūtos uz veikala trepītēm, kas atrodas tieši pusceļā līdz pirmajam soliņam, uz kura parasti sēžu, kad izeju laukā pastaigāties. Bez kustībām jau gluži nevar, lai gan astoņdesmit gadi atļauj palaisties slinkumā, kas kājās ielej svina smagumu, muguru saliec kā pusmēnesi, bet sirdi ieliek trauslā stikla traukā un nepabrīdina – sargā nu! Tas jāuzmin pašam – cik tu vari un ko, lai gan spars jau vēl kā jaunībā, un es jau nebūšu no tiem, kuri padodas un iesūno! Es vēl varu! Tik daudz vēl gribētos izdarīt, nevis vienkārši nostaigāt un nosēdēt, tomēr meita baras – pasaudzē sevi, nepārspīlē, es aiziešu, atnesīšu, izdarīšu! Bet es taču arī vēl kaut ko varu! Pats aiziet, pats atnest, pats…
Dīvaini, kur gan pazūd spēks, kas reiz bija tik neaptverams, ka spēju uzcelt šķūni, samontēt traktoru un uzturēt saimniecību, kurā vajadzēja uzart laukus, izaudzēt kartupeļus, lai būtu pašiem un lopiem? Šķiet, vēl pavisam nesen varēju pacelt kartupeļu maisu, kas nelīdzinājās mazai kulītei, kurā iemesti pārdesmit bumbuļi ne lielāki par tenisa bumbiņu. Ne tik sen pa trepēm uz otro stāvu skriešus uzskrēju un elpa neaizrāvās kā pēc garas distances pievarēšanas. Tagad prātoju, kā pieveikt mazu ceļa posmu, par kuru kādreiz pat neaizdomātos... Bet tas jau tikai prāts, kas visu analizē, mēra un izskaitļo, it kā būtu mūsdienu tehnoloģijas brīnums. Tās gaisīgās domas, kas mazliet atpūtušās, tās liek celties un iet, jo sajūt – spēks atkal riņķo pa dzīslām! Tas gabaliņš līdz pastam, par kuru meita teiktu – desmit minūtes, nekur jau nepaliks. Viena veikala trepītes, tad otra, un prāts var nomierināties – ir kur pieturēties un piesēst, lai mazliet atvilktu aizkusušo elpu, kas vienu brīdi trīsuļo kā apses lapa, citu – izlīdzinās kā vienmuļi pulksteņa tikšķi.
Vai tā var būt? Kaut kur blakus spēlē mūzika! Kājas pašas sarosās un ceļas ielocīties, kā kādreiz, kad uz skatuves un ballēs dejots tika līdz vēlai naktij un šķita – vēl ir par maz! Eh, būtu man sieviņa blakus, tad mēs abi iegrieztu tādu valsi, ka pēdas neskartos pie zemes! Nu, vismaz Liesmai. Viņa vienmēr ir bijusi kā viegla pūciņa…