Vislielākā cīņa ir pašam ar sevi

2016. gada 12. augusts 00:00

1313

Neviens no pedagogiem nepamanīja, ka dēlam ir problēmas

Gulbeniete Viktorija Medvedeva ir spēka un apņēmības pilna Gulbenē izveidot atbalsta grupu vecākiem, kuriem ir bērni ar īpašām vajadzībām. Viņa viena pati audzina divus dēliņus - vienam ir nepilni četri gadi, bet jaunākajam tikai septiņi mēneši. Vecākais sirgst ar autismu. Pārdzīvotais licis divu bērnu māmiņai izvērtēt dzīves prioritātes, apzināties, ka ir jācīnās par sava bērna veselību. Viņa mudina citus vecākus, kam ir līdzīgas problēmas, nepadoties.
“Kad vecākajam dēliņam bija pusotrs gads, šķita aizdomīgi, ka viņš nerunā un neizdveš nekādas skaņas, lai gan citi bērni jau šādā vecumā trallināja, teica “mamma”. Ilgi gaidīju, kad viņš pateiks šo vārdu, bet to izdzirdēju, kad viņam bija gandrīz trīs gadi. Braucām pie ārstiem, lai saprastu, kas ir par iemeslu, kāpēc bērns nerunā,” neziņas pilno laiku atceras Viktorija. “Pavisam nejauši pārbaudē neirologs rekomendēja pārbaudīt bērnam dzirdi, jo, iespējams, ka viņš nerunā, jo nedzird. Un tad viss arī sākās. Mums pateica: “Mammīt, vai jūs zināt, ka jūsu bērnam ir Aspergera sindroms? Skatījos ar lielām acīm un nesapratu, kas tas par sindromu, ar ko tas ir saistīts. Man ieteica apmeklēt psihiskās veselības aprūpes ambulatoro nodaļu Gaiļezera slimnīcā. Šie vārdi radīja lielu pavērsienu, tobrīd izmainījās mans skatījums uz dzīvi. Sāku domāt, kāpēc tā noticis, ja vecāki ir veseli, kāpēc jāvēršas psihiskās veselības aprūpes ambulatorajā nodaļā. Tas šķita ļoti nesavienojami.”

Uz īstā ceļa
Viktorija bezspēcībā nenolaida rokas un sāka meklēt informāciju, lai saprastu, kas kaiš viņas dēlēnam un kā bērnam palīdzēt. “Zinu, ka ļoti daudzas mammas negrib neko dzirdēt un necenšas noskaidrot, kādēļ bērnam ir īpatnēja uzvedība, bet no tā diemžēl cieš bērns. Es nesaprotu vecākus, kuri, iespējams, baidās par to runāt un nemeklē palīdzību. Man gribējās saprast savu bērnu. Bija grūti, jo viņam ir komunikācijas problēmas, viņš neskatās acīs, neatbild uz jautājumiem, neprasa ne ēst, ne dzert. Tas ļoti sarežģī ikdienu. Kad sāku pētīt, kas ir Aspergera sindroms, saskāros ar autisma tēmu.”
Veicot nepieciešamās pārbaudes, Aspergera sindroms puisēnam netika konstatēts, jo, kā izrādās, bērni ar šādu sindromu runā. “Dēlam ir autisms, bet ne smagā stadijā. Sāku pētīt, kāda ir šī slimība, devos pie Latvijā pazīstamas bērnu psihiatres Daigas Bauzes. Viņa izstāstīja, ka dēliņam ir autisma iezīmes, vajadzīgs logopēds un rehabilitācija. Viņa novirzīja mūs uz īstā ceļa.”

Redz, bet slēpj
Pirmajā gadā, kad puisēns sāka apmeklēt bērnudārzu, viņam neklājās viegli - tur nebija piemērotas vides, bet Viktorija to nezināja. “Viņš viens pats dzīvojās savā nodabā. Diemžēl bērni dažkārt ir diezgan ļauni, bet pieaugušie - vienaldzīgi. Neviens no pedagogiem nepamanīja, ka dēlam ir problēmas, neteica, ka kaut kas ir jādara.” Kad Viktorijai bija konkrēts slēdziens par dēla veselības stāvokli, vecāku sapulcē pastāstījusi par to. Kad pateikusi, izrādījās, ka pedagogi bija pamanījuši, ka kaut kas nav kārtībā, bet neko neteica. “Uzzināju, ka viņš nesporto, neatdarina, neplaukšķina… Tas nav pareizi un nav godīgi, ka citi redz, bet no vecākiem slēpj, jo cieš bērns.”
Kad Viktorija no Alūksnes pārcēlās uz Gulbeni, meklējusi, kādas šeit ir atbalsta iespējas vecākiem un viņu bērniem ar īpašām vajadzībām. “Gulbenē ir bērnudārzs, ko var apmeklēt bērni, kuriem vajadzīga speciālās izglītības programma, bet, vai sākumskolā ir speciālā klase, un ko darīt tālāk, nebija nojausmas. Jautāju ģimenes ārstei, vai ir tādi vecāki, kuriem ir bērni ar garīgas attīstības traucējumiem. Ģimenes ārste atbildēja, ka viņas praksē esot daži, kuriem ir šādi bērni, bet nav zināms, kur viņi konsultējas, kā viņiem klājas. Turklāt sniegt ziņas par pacientiem neesot atļauts.”
Viktorija priecājas, ka viņai palīdzējusi un aizvien liels atbalsts ir Velku biedrības vecāku atbalsta grupa Alūksnē, kurā darbojas apmēram piecpadsmit mammas. Šī grupa sniedz emocionālu un informatīvu atbalstu, savukārt Velku biedrība rīko vasaras nometnes, pieredzes apmaiņas braucienus, piemēram, ikgadējo vecāku konferenci novembrī. Reizi mēnesī viņa dodas uz Alūksni, kur notiek nodarbības. “Šeit uzzināju, kādas ir iespējas Latvijā, ieguvu informāciju un uzzināju citu māmiņu pieredzi. Sākām apmeklēt logopēdu, izmēģināt jaunas rehabilitācijas metodes. Iemācījos strādāt ar dēliņu.” Tagad Viktorijas dēls dodas uz Stāķu pirmsskolas izglītības iestādi, kur ir speciālā grupa ar ne vairāk kā sešiem bērniem. Uzņēmīgā māmiņa teic, ka jūtams liels progress. “Būs vēl labāk. Šajā grupā viņš darbosies līdz septiņu gadu vecumam, bet, ko darīsim pēc tam, rādīs laiks,” optimistiski saka Viktorija.

Paredzēta pirmā tikšanās
“Neticu, ka Gulbenē nav tādu vecāku, kam ir līdzīga situācija. Vēlos šajā pilsētā izveidot vecāku atbalsta grupu, kurā mēs reizi mēnesī varētu tikties kopā ar psiholoģi no Velku biedrības. Plānots organizēt grupu sarunas, kurās mēs varētu dalīties ar pieredzi, runāt par izglītību, medicīnu, sasāpējušām ikdienas problēmām,” par ieceri stāsta Viktorija. Pirmā tikšanās tiek plānota sestdien, 17.septembrī, pulksten. 15.00 Sociālā dienesta telpās Dīķa ielā 1. Šāds pāris stundu ilgs atelpas brīdis pie kafijas tases spēj uzlādēt ar pozitīvām emocijām līdz pat nākamajai tikšanās reizei. Papildus tam varētu rīkot arī grupas pasākumus, ekskursijas, izbraucienus, bet tālākā nākotnē – dibināt biedrību, piesaistīt finansējumu lielāku pasākumu organizēšanai. Viktorija iepazīstinājusi ar savu ideju sociālo dienestu, taču tas pagaidām var atbalstīt tikai ar telpām. “Tas arī ir daudz, bet man trūkst informācijas par vecākiem, kuri audzina bērnus ar īpašām vajadzībām, tāpēc aicinu atsaukties šos vecākus.”
Viktorija Velku biedrības vecāku atbalsta grupā darbojas divus gadus, bet kustība aizsākta jau sen. Viņa palaikam dodas uz Alūksni - tur smeļas spēku un gūst motivāciju. “Ja nebūtu šo cilvēku, tad nezinu, kā klātos. Būtu grūti. Ikdienā varu piezvanīt Velku biedrības psiholoģei vai atbalsta grupas māmiņām, pajautāt, ko darīt šādā vai līdzīgā situācijā.” Liels atbalsts ir Viktorijas mamma un māsa. “Ja nebūtu līdzās mammas un māsas, baidos iedomāties, kas būtu. Viena pati ar diviem bērniem...” Viktorija novērtē ģimenes atbalstu.

Dzīve turpinās
Viktorija atklāti izstāsta arī to, ka vīru zaudējusi, kad bijusi septītajā mēnesī, - gaidījusi jaunāko dēliņu. “Domāju par neizdarīto, ko kopā plānojām, uz ko tiecāmies, bet pēkšņi vienā dienā visa dzīve mainījās. Sapratu, ka nedrīkstu salūzt, jo gribēju, lai mans otrais bērns piedzimst vesels. Kad bērns piedzima, domāju, ka izraudāšos, ka beidzot atbrīvošos no stresa. Taču arī tad neļāvos depresijai. Laiku un rūpes vajadzēja veltīt arī vecākajam dēlam. Nedrīkstēju nolaist rokas. Nedrīkstēju raudāt un staigāt noskumusi. Bērni to nav pelnījuši. Viņi ir jāizaudzina. Paies gadi, un lieli stalti puiši būs, nēsās mani uz rokām,” smaida Viktorija, aizdomājoties par nākotni. Viņa skaita, ka pagājuši deviņi mēneši kopš smagā zaudējuma, un dzīve pamazām iegājusi jaunā ritmā. Viņa ir neatlaidīga un cenšas izmantot sniegtās iespējas, pilnveidojot sevi un savas zināšanas. “Cenšos iet sabiedrībā, komunicēt ar cilvēkiem. Braucu uz semināriem saistībā ar biznesa idejām, brīvajā laikā spēlēju volejbolu vai dodos paskriet. Domāju, ka diezgan veiksmīgi tieku pāri grūtībām, jo neatliek laika par tām domāt, lai gan reizēm nosodu sevi, ka varētu vairāk laika veltīt bērniem un darbam. Varbūt latiņu pārāk augstu lieku, bet tā ir cīņa ar sevi. Vislielākā cīņa ir pašam ar sevi,” atzīst Viktorija.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vislielākā cīņa ir pašam ar sevi

Kategorijas