Soļošana dziedē!

2016. gada 12. augusts 00:00

805

Divi iedvesmojoši dzīvesstāsti

Arvien populārāka Gulbenes novadā kļūst tāda vieglatlētikas disciplīna kā soļošana. No rītiem pilsētas stadionā pie sporta centra rītarosmi veicam var sastapt daudzus soļotājus. Tas ir ļoti labi, jo soļošana ir sporta veids, kas dziedē – to mūždien uzsver Gunārs Rubenis, pats populārākais vietējais soļotājs. Tieši viņš “Dzirksteli” rosināja uzrakstīt par diviem soļotāju saimes pārstāvjiem – 80 gadus veco gulbenieti Andreju Vācieti un 69 gadus veco Daukstu pagasta iedzīvotāju Gunti Balodi. Šiem vīriem iemīļotais sporta veids ir palīdzējis tikt galā ar nopietnām veselības problēmām, saglabāt aktivitāti un dzīvesprieku.

Sportot un strādāt atsāk pēc insulta
Daudzi neticēja, ka Guntis Balodis, kurš pirms sešiem gadiem pārcietis insultu, atsāks aktīvas sportošanas gaitas un turpinās strādāt akciju sabiedrībā “Latvijas Valsts meži”. Patiesībā vēl joprojām viņš ar labo kāju mazliet pieklibo un slikti dzird ar labo ausi. Izmainījies ir arī rokraksts. Un tomēr viņš strādā algotu darbu, diendienā mežā nostaigā lielus attālumus. Joprojām Guntis arī trenējas soļošanas sportā un piedalās sacensībās. Guntis saka – pēc insulta jau slimnīcā sapratis, ka nevienam neļaus sev palīdzēt, ar savu ķermeni būs jātiek galā pašam. Sevis motivēšana bijis dzinulis nepadoties savārgumam. “Sevi noskaņoju, ka viss būs labi, tikšu uz kājām, darīšu,” savu iekšējo monologu pēc insulta tagad atceras Guntis. Pēc izrakstīšanās no slimnīcas viņš soļot atsācis, ejot visriņķī apkārt savai lauku mājai. Tagad Guntis sacensībās soļo visa garuma distances, sākot ar 3 un beidzot ar 30 kilometriem (garāko distanci soļojis veterānu sacensībās Portugālē). Nedēļā viņam ir vismaz divi ilgi treniņi.
Viņš, kurš visu laiku regulāri bija sportojis, strādājis fizisku darbu un pieradis pie lielām slodzēm, nekad nevarēja iedomāties, ka viņu varētu piemeklēt tāda slimība. Todien bijis sanervozējies, fiziski pārguris, mājās strādājot, strauji noliecies uz leju, sareibusi galva, kļuvis nelabi... Guntis pakritis. Piepeši nav varējis ne pakustēties, ne runāt. Labi, ka tajā brīdī blakus bija cilvēks, kas uzreiz izsauca ātro palīdzību. Gunti no insulta burtiski izvilcis Gulbenes ārsts Pēteris Skrastiņš. Tagad insulta iemesli Guntim pašam ir skaidri. Viņš pirms insulta bija sev novērojis paaugstinātu asinsspiedienu, tāpēc ārsts viņam izrakstīja zāles. Tās lietojot, asinsspiediens normalizējās. Guntis uz savu roku pārtrauca lietot zāles. Tikai vēlāk viņš noskaidroja, ka pārtraukt zāļu lietošanu nekādā gadījumā nedrīkstēja. Asinsspiediena zāles, ja reiz sāktas lietot, ir jālieto sistemātiski visu laiku. Tagad Guntis vairs nepārkāpj zāļu lietošanas noteikumus. Viņš arī atceras, ka nedrīkst cilāt smagumus un strauji pieliekties. Taču slodze kājām esot veselīga.
Soļošana bija viņa iemīļotais sporta veids jau kopš skolas gaitām Gulbīša vidusskolā līdztekus slēpošanai, volejbolam. Tolaik Guntis sportojis kopā ar Gunāru Pāvuliņu, kurš tagad Jaungulbenē vada atlētisko sporta klubu “Progress”, ar Hariju Āboliņu, kurš ir novadā pazīstams un joprojām aktīvs veterānu soļošanas kustības piekritējs. Jaunībā Gunti sportot iedvesmojis fizkultūras skolotājs Osvalds Rutkasts. Taču pašu pirmo ievirzi sportā Guntis guvis, jau mācoties Daukstu pamatskolā. Diendienā no mājām uz skolu kājām bija jāmēro 19,5 kilometri. Jau puikas gados Guntis sportojot iepazinies ar Andreju Vācieti, ar kuru kopa novada veterānu komandā kopā soļo arī tagad. Gunta lielā autoritāte soļošanā bija un joprojām ir Ādolfs Liepaskalns (1910.-1972.), kuru bijusi izdevība pazīt personīgi. “Gulbenē viņu satiku, mani pamācīja, kā soļot. Kopā braucām uz sacensībām. Gunārs Rubenis arī brauca,” stāsta Guntis.

Ar divām mākslīgajām gūžu locītavām!
Andrejs Vācietis ir unikāls cilvēks. Pirms desmit gadiem viņam veikta pirmā operācija, kreisajai kājai ieliekot mākslīgo gūžas locītavu. Labajai kājai tāda pati operācija veikta pirms diviem gadiem. Viena mākslīgā locītava ir no plastmasas, otra – tā saucamā cementējošā. Plastmasas locītava ielikta kājai, kura bija sevišķi cietusi: sava locītava izdilusi tiktāl, ka burtiski klabējusi. Abu operāciju veikšanai Andrejs sagaidījis rindu, lai saņemtu valsts apmaksātas gūžu locītavu protēzes. Starp abām operācijām, pirms un un arī pēc tām viņš visu laiku ir turpinājis soļot. “Atceros – pēc pēdējās operācijas bija pagājušas trīs nedēļas un es jau atkal soļoju,” stāsta Andrejs.
Viņš brīnās par citiem, kuriem tiek veiktas līdzīgas operācijas, ieliekot protēzi gūžas vai ceļgala locītavā, un nesaprot, kāpēc cilvēki baidās kustēties. “Ja kāds saka, ka viņš pēc operācijas nevar staigāt, var tikai gulēt gultā, es pretī bilstu – kādēļ tad vispār bija jātaisa operācija?!” saka Andrejs.
Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka sāpes – tā ir ļoti individuāla izpausme. Tāpat kā katra cilvēka raksturs ir atšķirīgs. Andrejs ir cīnītājs. Viņš nekad nepadodas vājumam. “Vienam kaut kur iesāpas un cilvēks domā: “Mana dzīve ir beigusies!” Cits pārvar sāpes, turpina kustēties, uzlabojas asinsrite, sāpes mazinās, nostiprinās muskuļi, kas satur ķermeni, un dzīve turpinās. Dzīvot nozīmē kustēties, iet uz priekšu,” stāsta Andrejs. Viņš nelieto un neatzīst pretsāpju zāles. Tā vietā viņš piekopj aktīvu dzīvesveidu, katru rītu (vai pārdienās, ja nedēļas nogalē gaidāmas sacensības) sāk ar soļošanu, pieveicot līdz astoņiem kilometriem garu distanci.
Problēmas ar savām paša gūžas kaulu locītavām sācis just apmēram no 60 gadu vecuma - kā kļuva par vecuma pensionāru 1995.gadā. Guļot nesāpēja. Drīzāk kājas kļuva tādas kā nejutīgas. Sāpes bijušas, tikai ejot vai mežā ogojot un pēkšņi strauji pagriežoties vai pieliecoties. Andrejs ir liels ogotājs, jo tādā veidā piepelnās.
Ar soļošanas sportu Andrejs tā nopietni ir aizrāvies 14 gadus. Jaunībā viņš slēpojis, spēlējis futbolu, hokeju, cienījis mednieku biatlonu. Kā sporta veterānam viņam fiziskajā formā ir bijuši kāpumi un kritumi. Pēc pirmās mākslīgās gūžas operācijas Andrejam strauji uzlabojušies rezultāti soļošanā. Taču tad viņam piesūkusies ērce, kura “uzdāvinājusi” Laimas slimību. Pēc tās rezultāti soļošanā strauji kritušies. “Jutos tik vārgs, ka no mājām līdz pilsētas centram bija grūti atnākt,” atceras Andrejs. Līdztekus oficiālās medicīnas kursam viņš piekopis tautas metodes – vasarās ēdis daudz jāņogu, kas palīdzot pret Laimas slimību. Tomēr vajadzējis vairākus gadus, lai kaut cik atgūtu fizisko formu. Šovasar beidzot Andrejs desmit kilometru soļojumā savu personīgo rezultātu ir uzlabojis par apmēram 10 minūtēm, salīdzinot ar pagājušo gadu. Tas ir pierādījums viņa apņēmībai un rakstura stingrībai! “Viss ir atkarīgs tikai no paša. Mana devīze ir: “Dzīvo šodienai un tikai sev! Nerēķini, kas būs rīt! Par rītu nedomā!”,” uzsver Andrejs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Soļošana dziedē!

Kategorijas