Pašiem sava “Žagatas darbnīca”

2016. gada 16. augusts 00:00

1477

Interešu kopa apvieno pagasta rokdarbnieces

Šis nebūs stāsts par putniem, bet par čakliem cilvēkiem, kuri dzīvo un rosās Galgauskas pagastā, kuri izveidojuši ”Žagatas darbnīcu”, kur prasmīgas rokdarbnieces ieņems vai paplatinās svārkus, saīsinās biksēm staru galus un veiks vēl citus ar apģērbu saistītus uzlabojumus. Darbnīcas izveides autore ir Galgauskas tautas nama vadītāja un amata meistaru kopā saturētāja Sarmīte Muižniece.
“Žagatas darbnīca”, ko varētu saukt arī par interešu kopu, pagastā darbojas otro gadu. Savukārt kopš 2009.gada kopā sanāk lietišķās mākslas pulciņa dalībnieces, kuras ada, tamborē, izšuj, tapo, veido tekstilmozaīkas un apliecina arī vēl citas rokdarbu prasmes, kā arī rīko izstādes uz vietas pagastā, gan piedalās visa novada rokdarbnieču darbu izstādēs. Rokdarbnieces “Žagatas darbnīcā” neskopojas ar praktiskajiem padomiem tiem interesentiem, kuri nolēmuši, ka beidzot jāapgūst adīt, tamborēt vai kāda cita pirkstu veiklību prasoša prasme.
Ideja “Žagatas darbnīcas” izveidei radusies ar domu, lai tajā būtu iespējams apvienot daudz ko. Tā iedzīvināta tad, kad interešu kopas dalībniecēm piepulcējusies Veneta Krevica, kura pēc profesijas ir šuvēja. “Domājām, ja mums ir šujmašīna, tai nevar ļaut stāvēt dīkā, jo katram vajag kaut ko sašūt, piešūt vai salāpīt. Gatavojoties novada rokdarbu izstādēm, arī varam, piemēram, spilveniem piešūt otru pusi un tamlīdzīgi. Kopīgi domājām arī nosaukumu darbnīcai. Sapratām, ka līdzīgi, kā to dara žagatas, arī mēs vācam dažādas pogas un citus materiālus, lai varētu darboties. Var sacīt, ka “Žagatas darbnīca”, floristika un rokdarbi ir kā viens veselums,” saka Sarmīte, veicot nelielu atkāpi pagātnē, kur rodams šīs darbošanās sākums.

Bildusi, ka vēlas vadīt pulciņu
“Uz dzīvi sava brāļa mājā Galgauskas pagastā pārcēlos 2005.gadā. Nevarēju nosēdēt tikai mājās, tāpēc apmeklēju pagasta bibliotēku, tautas namu. Bibliotēkas vadītāja Dzidra Matīsa mani iesaistīja Galgauskas amatierteātrī, tādējādi tautas namā kļuvu par biežu viešņu. Tolaik tautas namu vadīja Armands Immers, kuram bildu, ka vēlos vadīt kādu pulciņu, lai citiem ierādītu savas zināšanas, jo visu mūžu esmu noņēmusies ar šūšanu, adīšanu un tamborēšanu. Arī mana mamma bija rokdarbu skolotāja, no kuras pārmantoju šīs prasmes. Armands manai vēlmei neiebilda. Pašā sākumā visu veicu labprātīgi, jo pulciņa nodarbībām tautas nama otrajā stāvā tika atvēlētas tikai tukšas izremontētas telpas. Pat galda mums nebija. Ja kaut ko darījām, tad sēdējām uz grīdas,” atceras Sarmīte. Jau tolaik viņa sapratusi, ka bez projekta un finanšu piesaistes pulciņam atvēlētās telpas iekārtot neizdosies. “Ķēros klāt projekta rakstīšanai. Tas tika iesniegts “Leader” programmā. Projekta mērķis bija piesaistīt finansējumu, lai varētu nodarbību telpai iegādāties nepieciešamās mēbeles – skapjus, galdus, krēslus, kā arī adāmmašīnu, šujmašīnu, datoru, projektoru, fotoaparātu, lai varētu darboties,” stāsta idejas un projekta autore. Nav noslēpums, ka tad, kad tautas nams jāsapoš svētkiem, uz Gulbeni pēc floristu pakalpojumiem neviens ceļu nemēro, jo izzināti arī floristikas noslēpumi. “Rokdarbnieču komandā galvenokārt ir iesaistījušās gados vecākas kundzes, kuras arī labprāt nodarbojas ar floristiku,” piebilst Sarmīte.

Aizraušanās mēdz mainīties
Rokdarbnieču intereses mēdzot mainīties. Piemēram, pagājušajā ziemā visas saistījuši novadnieces Laimas Lupiķes čunčināšanas tehnikā veidotās šalles, aizkari un cits. Sarmīte saistībā ar to rakstījusi projektu, bet tas diemžēl neguvis atbalstu. Tālākajos plānos ir ciemos uzaicināt arī pašu čunčināšanas speciālisti. “Viss maksā naudu, tāpēc ir ļoti rūpīgi jāizdomā, ko apgūsim, pie kā strādāsim. Pērn organizējām sarunas par veselību, veselīgu uzturu, veselīgu dzīvesveidu kopumā. Ciemos pie sevis aicinājām Ingu Kadili, Agritu Gailīti. Cilvēkiem bija interese. Esam iecerējuši ciemos aicināt arī zāļu tēju vācēju Zeltīti Kavieri. Cilvēki bieži vien pavisam negaidot sāk domāt par to, par ko pirms gada vispār nebūtu domājis. Minētajos cilvēkos var klausīties gandrīz katru gadu, jo viņi vienmēr pastāsta kaut ko jaunu un nedzirdētu. Tāpēc sarunas par veselīgo dzīvesveidu turpināsim arī šajā gadā. Esmu gatava rakstīt atkal kādu jaunu projektu,” saka Sarmīte.
Viņa piebilst, ka esot arī tādas tikšanās reizes, kad adatas un šujmašīna tiekot atlikta malā. Galdā tiekot celtas tējas krūzes ar smaržīgu zāļu tēju un risinātas sarunas par ikdienu. “Cilvēkiem ir būtiski parunāties ar citiem, būt uzklausītiem. Pamazām jau sākam strādāt pie jauniem darbiem, ko piedāvāsim novada rokdarbnieku izstādei, kas tiks iekārtota rudens pusē. Tās tēma šogad būs veltīta priekšmetiem ar sauli saistītās krāsās, kā arī tiem jābūt tādiem, kuros kaut ko var ielikt, piemēram, tā var būt somiņa, šķīvis, cepure un tamlīdzīgi.”
Sarmīte uzskata, ka nekā absolūti jauna rokdarbu tehnikās nav. Visas tās jau ir zināmas. Atšķirība esot tikai tā, ka ir cilvēki, kas šo tehniku pēc sava prāta pārveidojuši citādāk. “Pazīstu cilvēkus, kuri, ka mēdz sacīt, dzīvo ar rokdarbiem. Tāda piemēram ir Inese Puriņa no Raunas novada. Es pati tāda neesmu, tāpēc idejas smeļos arī internetā. Ieraugot kaut ko interesantu, ceļu to priekšā arī savām rokdarbniecēm. Mēs pašas meklējam un iegādājamies materiālus. Godīgi atzīšos, ka algu, ko saņemu par interešu kopas vadīšanu, kopas labā arī atstāju,” saka S.Muižniece. Viņa pārliecinājusies, ka daļa cilvēku arvien vairāk sāk domāt par to, ko lieto uzturā, kādas prasmes apgūst. “Man personīgi gandarījumu dod tas, ka mums ir izdevies noturēties kopā jau vairākus gadus. Vienīgi satrauc tas, ka mūsu pulkā nav gados jaunu vai vismaz vidējās paaudzes cilvēku. Manā rokdarbnieču pulkā ir kundzes cienījamā vecumā. Ir jaunāki cilvēki, kuri varbūt arī labprāt mums piebiedrotos, bet viņi no Galgauskas brauc darbā uz Gulbeni. Vēlu vakarā, atgriežoties mājās, nevienam vairs nekur doties negribas. Tomēr esmu pārliecināta, ka “Žagatu darbnīca” un mūsu interešu kopa darbosies vēl daudzas sezonas,” piebilst S.Muižniece.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pašiem sava “Žagatas darbnīca”

Kategorijas