Durvis

2016. gada 16. augusts 00:00

Viņš ienāca tikai tāpēc, ka laukā lija lietus. Pats atzinās, ka cita nodoma neesot. Negribējies salīt. Sadomājis nogaidīt, kamēr pāries lietus tūce, tāpēc apstājies zem nojumes, bet te pēkšņi – aiz muguras atvērušās durvis, it kā aicinātu nākt iekšā.
Viņš jau sen pieturoties pie principa, ka nekas nenotiek tāpat vien, visam notiekošajam ir kāda nozīme, tāpēc izdomājis, ka iespēja jāizmanto. Jāizpēta, kas ir aiz tām durvīm, kas pašas viņu iekšā sauc. Parasti tā notiekot tikai pāris lielveikalos, bet tāds jau esot tas bizness – tam katrs garāmgājējs svarīgs.
Tā nu arī ienācis, bet tad ieraudzījis, ka pirmajā stāvā atvērtas vēl trīs durvis. Ko nu? Pa kurām iet tālāk?
Ieskatījies pa vienām, bet tur divi vīrieši tik ļoti aizrāvušies ar televizoriem, ka pat neatskatījušies. Tobrīd gan vēl prātā nenāca doma, ka nav ne jausmas, kas tā par iestādi, kur viņš ienācis. No lietus bēgot, uzrakstus neesot pamanījis. Satraukums par neziņu parādījies, kad ieskatījies blakus telpās.
Tur atkal televizori un cilvēki, kas nopietnām sejām raugās ekrānā un kaut ko skaļi klabina. Tikai tad attapies - tās taču ir tās modernās ierīces, par kādām reiz stāstīja mazdēls – datori. Tad arī nojautis, ka iemaldījies kādā ļoti nopietnā iestādē. Skaitļošanas centrā vai varbūt kādā politiķu birojā?
Kad no pretējās puses durvīm klaigādami izskrējuši puišeļi, tad gan nodomājis - ka tik šī nav skola, tāpēc ātri steidzies pakaļ kādai dāmai, kas veiklā solī kāpusi uz otro stāvu. Nelaime tā, ka viņam kāpšana pa trepēm sanāk ļoti lēna, tāpēc dāmu pa ceļam pazaudējis. Pilnīgi nesaprotami, kā viņa ar tādiem augstiem papēžiem tik ātri varēja nozust.
Uzkāpis otrajā stāvā, uzreiz atcerējies, ka šodien viņu vada atvērtās durvis, tāpēc uzreiz nācis iekšā.
Sirmā vīra garo, kaut arī mazliet juceklīgo stāstu noklausījos ar interesi, jo viņa domu gājiens vedināja uz loģisko iznākumu - kaut ko līdzīgu teikumam “ā, pareizi, tagad zinu, kur esmu ienācis!”.
Bet… Pārlaidis telpai nedrošu skatienu, viņš samulsis nomurmināja:
- Vai tā var būt, ka esmu atnācis uz bibliotēku?
Mirkli šaubījos, vai tiešām nepieciešama mana apstiprinošā atbilde. Varbūt labāk, lai apjausma pati atnāk pie viņa, jo klusajā jautājumā saklausīju vilšanos, lai neteiktu vēl tiešāk – klusinātu izmisumu.
- Kā tad tā? Tās durvis… Kāpēc tad tā? - vīrietis purpināja. - Bet es jau negribēju…
- Jā, šī ir bibliotēka, - izlēmu ieviest skaidrību ienācēja apjukušajās domās.
- Un tās visas… ir grāmatas? – viņš gluži apjucis, it kā neticēdams jautāja.
Es vēl nepaspēju piekrītoši pamāt ar galvu, kad viņš jautāja tālāk.
- Un tās visas kāds lasa? Un te nāk arī citi cilvēki? – viņš vienu pēc otra uzdeva pirmklasnieka cienīgus jautājumus.
Lai arī tie šķita bezgala nepiemēroti divdesmit pirmajam gadsimtam, pieļāvu domu, ka vīrietis var būt ieradies no dziļiem laukiem vai arī, kas gadās arvien biežāk, - ar garīgām problēmām.
Ienācējs joprojām piesardzīgi pētīja lielo telpu, augstos grāmatu plauktus, un manas atbildes, kā šķiet, viņu nemaz neinteresēja.
Tikmēr no plauktu rindām iznāca lasītāja, kura jau bija atradusi pāris grāmatas, un tuvojās izsniegšanas galdam.
- Jūs tās lasīsiet? – vīrietis turpināja uzvesties savādi un tā samulsināja arī jauno sievieti. Pasniedzies uz priekšu, viņš izņēma sievietei no rokām grāmatas, taču viņa pat neprotestēja.
Acumirklī iedomājos – ja jau pēc sirmā vīrieša teorijas nekas nenotiek tāpat vien, tad viņam tās grāmatas, kas tagad rokās, būs jāņem līdzi uz mājām.
Tā pati doma acīmredzot pārsteidza arī sirmgalvi, jo, brīdi pasvārstījis grāmatas rokās, viņš jautāja:
- Kā jūs domājat, vai man tādas patiktu?
Jaunā sieviete attapās ātrāk, nekā es gaidīju:
- Tās ir par pieklājīgu uzvedību, un diezin vai jums tās patiks!
Paķērusi grāmatas no pārsteigtā vīrieša rokām, viņa klusēdama tās nolika man uz galda un, jau pēc brīža iemetusi somā, izsteidzās no telpas.
Sirmgalvis tikmēr bija pienācis pie atnesto grāmatu galda un nesteidzīgi cilāja izdevumus.
- Šī nu gan ir pamatīgi bieza… Un laikam par karu, ja tāda bilde uz vāka. Nezin, kā lasās… Bet es jau tāpat to neņemšu. Un šī - tāda plāniņa. Ko tad tādā var uzrakstīt? Nekas gudrs tur nebūs pateikts. Re, pat bilde ielīmēta. Smuka sieviete... Taču es tāpat to neņemšu. Šitā gan pamatīgi apbružāta. Laikam daudzi cilvēki lasījuši. Tad jau gan ir interesanta. Nezin, par ko tur ir?
Jau pastiepu roku pēc grāmatas, lai palūgtu ieskatīties un pāris vārdos pastāstītu par saturu, bet vīrietis steidzīgi nolika to uz galda:
- Es tāpat to neņemšu.
Pavirzījies soli tālāk līdz nākamajai grāmatu kaudzītei, sirmgalvis turpināja pētījumus.
- Un kas tad šai par vainu, ka vēl neviens nav aiznesis uz mājām? Beigas sliktas? – viņš pagrieza grāmatas mugurpusi uz augšu.
Līdz beigu atšķiršanai viņš tomēr netika – iespējams, grāmatas lapas bija salipušas, bet varbūt - pirksti ne tik veikli. Sīkā misēkļa aizkaitināts, vīrietis dusmīgi nometa grāmatu uz galda:
- Es taču tāpat tevi neņemšu!
Ar to arī viņa interese par grāmatām izbeidzās. Vismaz šajā brīdī. Ievērojis pie datora sēžam puiku, kurš skatās mūzikas videoklipu, sirmgalvis pievērsās viņam.
- Vai tad tādas blēņas arī datorā var redzēt? Mans mazdēls tur tikai gudras lietas lasa. Kas tas ir, ko tu skaties? Un tu jau ilgi tā sēdi?
Iespējams, puika nedzirdēja jautājumu, jo uzliktajās austiņās skanēja mūzika. Turklāt tik skaļi, ka brīžiem arī es saklausīju pazīstamās melodijas ritmu.
- Kāpēc tu man neatbildi? Tu domā, ka esi gudrāks par mani un tāpēc vari darīt, kā patīk? Vai tad vecāki cilvēki nav jāciena?
Puika joprojām dzirdēja tikai savu uzlikto mūziku, tāpēc sirmgalvja jautājumi arī šoreiz palika bez atbildes. Turklāt – ko gan viņš uz tiem atbildētu?
Kādu laiciņu pār plecu vērojis uz ekrāna notiekošo, vīrietis vēlreiz jautāja puikam, kas tas ir. Puika joprojām neko nedzirdēja, tāpēc vīrietis atmeta ar roku un aizgriezās:
- Tāda laika nosišana vien ir. Es tāpat tādu neskatīšos.
Viņa skatiens pievērsās mazajām papīra lapiņām uz galda. Pasniedzies pēc vienas no tām, viņš skaļi nolasīja uzrakstīto telefona numuru.
- Tas ir bibliotēkas telefona numurs? Vai tad visi uz to var zvanīt? Es arī? Un jūs man arī? Kāpēc? – jautājumi bira viens pēc otra.
Jau vēru muti, lai visu paskaidrotu, kad vīrietis nometa lapiņu uz galda un noteica savu ierasto:
- Varat neskaidrot, es tāpat jums nezvanīšu.
Uz otras lapiņas bija uzrakstīta informācija par tā mēneša pasākumiem – tikšanās ar rakstnieku, izstādes atklāšana. Tikko biju to papildinājusi ar jaunu informāciju un vēl turēju rokā. Pārlasīju, vai nav iezagusies kāda kļūda.
- Iedodiet man to! - vīrietis strauji sniedzās pēc lapiņas, ko kavējos nolikt uz galda.
Ātri izlasījis dažus uzrakstītos teikumus, īsu brīdi apsvēris iegūto informāciju, sirmgalvis izbrīnīts jautāja:
- Viņš tiešām te būs? Es viņu zinu! Varēs atnākt un uzdot jautājumus? Es tik sen kaut ko no viņa lasīju. Ļoti patika. Ko viņš tagad ir uzrakstījis?
Šoreiz nesteidzos ar atbildes sniegšanu, jo biju pārliecināta, ka tūlīt sekos jau daudzreiz dzirdētais “es jau tāpat ne…”, bet vīrietis klusēja. Skatījās uz mani un gaidīja.
Lēnīgi izskaidroju visu, ko zināju par šo rakstnieku, piedāvājos parādīt viņa uzrakstītās grāmatas un brīnījos, ka vēl joprojām neatskanēja liktenīgā frāze.
Aizgāju līdz plauktam, atnesu klēpi grāmatu un izklāju uz galda:
- Te būs visas viņa uzrakstītās.
- Šis gan ir gudrs, - sirmgalvis domīgi novilka. – Viņam ir daudz ko teikt.
Tad ilgi cilāja un pārcilāja grāmatas, pāršķirstīja, ieskatījās. Tikmēr citi apmeklētāji nāca un gāja, bet sirmgalvis nesteidzās. Kaut kas viņu bija piesaistījis.
Es vēroju un gaidīju. Varbūt interese tomēr būs radusies. Durvis taču bija atvērtas. Ceļš veda augšup, kur atvērtas bija vēl kādas durvis. Kad sirmgalvis par to stāstīja, es jutu – viņš tic šim ceļam. Tas ved KAUT KUR! Varbūt tās tomēr būs grāmatas?
Krietnu stundu nosēdējis pie atnesto izdevumu kaudzītes, viņš apdomīgi sakārtoja tās vienu uz otras, tad lēnīgi piecēlās un pienāca pie manis.
- Es tagad zinu, kur mani atveda durvis. Pēc šīs lapiņas, - sirmgalvis pavicināja aprakstīto aploksnes formāta papīriņu. – Viss, kas ir kustībā, kaut kur ved. Tas, kas stāv, tas lai arī stāv. Bet sēdēt ir vēl sliktāk.
Negribēju uzsākt filozofēšanu par inerci vai par citiem fizikāliem jēdzieniem, tāpēc tikai priecīgi piebildu:
- Nu, redz, cik jauki! Tās durvis zināja, kur jūs atvest!
- Jā, durvis… - sirmgalvis daudznozīmīgi nopūtās. - Durvis, caur kurām izej un ieraugi citu pasauli…
Atglaudis no pieres sirmos matus, nu jau pavisam drošu soli viņš atstāja telpu, pie sliekšņa vēl pamādams ar roku:
- Es zināju, ka šodien notiks kaut kas labs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Durvis

Kategorijas