Būt vai nebūt bērnudārzā?

2016. gada 19. augusts 00:00

Izvēloties bērnudārzu vai palikšanu mājās, svarīgi ņemt vērā mazā personību, individuālās un vecumposma īpatnības

Vai laist savu atvasīti dārziņā? Tas ir jautājums, ar kuru saskaras vecāki, kuru vērtības, pārliecība un iespējas arī noteiks atbildi. Ne vienmēr tā būs par labu pirmsskolas izglītības iestādei, un ne vienmēr to arī vajag. Tomēr mammām un tētiem šī izvēle būtu jāizdara gudri, ņemot vērā vairākus būtiskus aspektus, norāda psiholoģe Aiga Jankevica.

Trīsgadniekam svarīgi socializēties
Mūsdienās piedāvājums ir diezgan plašs. Darbojas ne tikai pašvaldības, bet arī privātās pirmsskolas izglītības iestādes, bērnu pieskatīšanas centri, sertificētās aukles. Līdz piecu gadu vecumam, kad jāsāk obligāti gatavoties skolai, bērns var arī palikt mājās kopā ar vecākiem vai citiem aprūpētājiem. «Šajā izvēlē viens no svarīgākajiem jautājumiem vecākiem parasti ir – cik tas maksās? Taču ir arī citas vērtības. Piemēram, kā atvasīte iejutīsies citu bērnu grupā jeb socializēsies un ko saņems izglītības iestādē, pieskatīšanas centrā vai pie auklītes?» min A.Jankevica, piebilstot, ka tāpat ir ļoti svarīgi ņemt vērā bērna individualitāti un vecumposma īpatnības.
Piemēram, līdz pusotra gada vecumam mazulim vissvarīgākā ir mamma vai cita ļoti tuva aprūpes persona, kura ne tikai bērniņu pabaro un apģērbj, bet ir nemitīgi pieejama, apmierina emocionālās vajadzības, iepazīstina ar pasauli, daudz ar viņu runā, ved uz rotaļu laukumu un dažādām nodarbībām. Savukārt trīs gados, kas ir optimāls vecums, lai sāktu bērnudārza gaitas, mazajam priekšplānā izvirzās vajadzība socializēties, satikt vienaudžus, vērot kopīgo un atšķirīgo cilvēkos un pasaulē.
«Šī vecākiem parasti arī ir svarīga sarunu tēma, bērnam sākot bērnudārza gaitas. Ne tik daudz, ko viņš tur iemācīsies, bet – kā iejutīsies un vai viņam būs draugi,» stāsta pirmsskolas izglītības psiholoģe. Viņa novērojusi, ka šajā ziņā pastāv liela atšķirība starp bērnu, kurš jau no pusotra gada bijis bērnudārzā, un tādu, kas pirmsskolas izglītības iestādes slieksnim pārkāpj piecu gadu vecumā. Tāpēc speciāliste mudina mammas un tētus, ja vien ir iespēja, laist savu atvasīti bērnudārzā un pārāk viņu nesargāt no brīžam skarbās sociālās pasaules, jo agri vai vēlu viņš ar to tāpat saskarsies.

Traucē vecāku bailes
Tāpat būtisks ir pašas izglītības satura un bērna attīstības vajadzību jautājums. «Ne visas mammas vai tēti, kas dzīvo ar mazuli mājās, spēj nodrošināt, ka viņam divreiz nedēļā ir mūzikas nodarbības, piecreiz nedēļā fiziskās aktivitātes, tēlotājdarbība, dažādi, piemēram, tautas, sporta deju un angļu valodas, pulciņi,» Aiga vēl vairāk sliecas par labu pirmsskolas izglītības iestādes apmeklējumam.
Tomēr šis jautājums nav tik viennozīmīgs. Ne visi, īpaši lielajās pilsētās, spēj sagaidīt pašvaldības bērnudārza rindu vai atļauties privāto pirmsskolas izglītības iestādi. Turklāt iespējams, ka ģimene dzīvo laukos upes malā. Viņiem ir ekoloģiska saimniecība un savs dzīvesveids, četri pieci bērni un gudra mamma mājās, kuras sociāli ekonomiskās, kā arī emocionālās vajadzības ir pilnībā apmierinātas. Šādā gadījumā bez pirmsskolas izglītības iestādes, iespējams, var iztikt – bērns visu nepieciešamo savai augšanai un attīstībai saņems ģimenē.
Taču uzskats, ka bērns nespēs adaptēties dārziņā, drīzāk ir pašu vecāku bailes palaist savu atvasīti, nevis bērna personības īpatnība. «Ļoti reti bijuši gadījumi, ka bērns nespēj iedzīvoties. Bieži vien noteicošā ir mammas vai tēta attieksme, ko mazais spēj ļoti labi «nolasīt». Tāpat var gadīties, ka uzreiz neizdodas sastapt savu darbu un bērnus mīlošu pedagogu, bet, mainot grupu vai iestādi, to var atrisināt,» A.Jankevica iedrošina vecākus darboties bērna interešu labā. Turklāt nevajadzētu aizmirst, ka mammai dzīvē ir arī citas sociālās lomas. Ja tās netiks apmierinātas, radīsies neapmierinātība, kas agri vai vēlu nelāgi izpaudīsies.

Jā dārziņam
Bērnudārzs ir laba vieta, kur iegūt pirmos draugus, iemācīties dalīties, dot, sarunāties – jo īpaši svarīgi tas ir bērniem, kuriem nav brāļu vai māsu un ikdienā nav iespējas tikties ar vienaudžiem.
Bērnudārzā ir noteikts režīms – brokastis, pusdienas, diendusa, launags, ritmika vai dziedāšana. Tas ļauj mazajam saprast, ka pastāv kārtība un arī turpmākajā dzīvē būs jārēķinās ar citiem un plānoto laiku.
Dārziņš piedāvā virkni interešu – keramikas nodarbības, baseina stundas, vingrošanu, dziedāšanu, mākslas meistarklases, teātri un vēl vairākas aktivitātes. Mazais šajā situācijā mācās formulēt, kas viņam patīk vairāk vai mazāk. Viņš praktizē izvēlēties un attīstīt to, kas padodas labāk, paust savu viedokli.
Mūsdienu bērnudārzos izmanto izstrādātas, audzinātājām pieejamas un pasaulē pārbaudītas metodikas. Vecāki un bērns var justies droši – ja viena metode nestrādās, audzinātājas izvēlēsies citu piemēroto.

Nē dārziņam Lai arī skoliņās audzinātājas pievērš uzmanību katram, to visbiežāk nevar darīt pilnvērtīgi, jo grupiņās mēdz būt pat vairāk nekā desmit bērnu. Nedalītu, personīgu pieeju bērns var saņemt tikai mājās.
Paša gulta,
galds, rotaļlietas un savs brokastu šķīvis ir tikai mājās. Tas rada drošības izjūtu, pazīstamas sajūtas un mieru.
Individuālās vajadzības un sapņus vieglāk īstenot mājās, kur nav jārēķinās ar citiem bērniem vai ierobežoto laiku. Pilnīga brīvība radošai izpausmei! Nost ar rāmjiem! Tiem, kuri nevar iekļauties režīmā, mājas ir piemērotākas nekā dārziņš. Nebīsties, ka bērns atšķirībā no citiem ir grūtāk savaldāms diendusai vai maltītei ik dienu vienā un tajā pašā laikā. Mazajam augot, situācija var mainīties – skolas gados viņš, visticamāk, viegli un ātri iekļausies kopējā ritmā.

Mazo ekspertu skolas un centra «Skalbes» psiholoģe Zane Avotiņa

Mazo ekspertu skolas vecāku viedokļi
Es uz bērnudārzu gāju ar prieku. Tur bija mani draugi un pirmā simpātija. Katru dienu bija visādi pigori, tajā skaitā mēģinājumi bēgt, par laimi – neveiksmīgi. Atceroties bērnību, neredzēju ne mazāko iemeslu, kādēļ savas meitas nelaistu dārziņā.
Dainis Grūbe, Aktieris un uzņēmējs

Atrodot labu vietu ar sirdsgudrām audzinātājām, bērns iemācīsies socializēties, kļūs patstāvīgāks, iegūs pašapziņu un citas iemaņas, kas palīdzēs vieglāk iejusties skolā. Es neapmeklēju bērnudārzu, un, iespējams, tāpēc man pirmajā klasē gāja grūti, biju ļoti kautrīga un ierāvusies sevī.
Marija Grūbe, Daiņa dzīvesbiedre, divu bērnu mamma

Mazs bērns nebūtu jāpakļauj striktam režīmam, labāk ir sajust individuālās vēlmes nepiespiestā gaisotnē. Ja var atrast bērnudārzu, kur ir brīvs režīms, tas ir brīnišķīgi.
Katrīna Puriņa, Praktizējoša dūla, topošo māmiņu izglītotāja

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Būt vai nebūt bērnudārzā?

Kategorijas