Tur tevi uzklausīs

2016. gada 23. augusts 00:00

- Ja tevi atkal pārņem vēlme būt starp sirsnīgiem cilvēkiem, paguli slimnīcā, - visgudri pamācīja Vizma. - Tur tevi gan uzklausīs un apārstēs, gan mīļi un jauki parunāsies. To es tev saku no savas pieredzes.
Eleonora izlēma neko neatbildēt, tikai piekrītoši pamāja ar galvu. Viņa vēl joprojām uzskatīja, ka ir no tiem cilvēkiem, kam paveicies ar gudru un izdarīgu kaimiņieni.
Vizma bija kā rokasgrāmata. Lai kas arī notiktu, viņas prātā vienmēr atradās kāds rīcības plāns: kur iet, kam zvanīt, pie kā vērsties, ar kuru sarunāt pa labam, ar kuru – caur augstākām instancēm. Turklāt savās zināšanās viņa nesavtīgi dalījās ar citiem, nevis tā kā kaimiņmājas Jānis, kurš par elektriķa telefona numura pateikšanu centās izdiņģēt mēriņu trīsgraudu niknā, bet par katru sienā iedzītu naglu – pudeli alus.
Kāpēc vispār viņam, tam zildegunim, kaut ko jautāja? Eleonorai taču ir gudrā Vizma! Viņas dzīves pieredze neapšaubāmi ir vērā ņemama. Kaimiņiene vienmēr droši devusies visās atvērtajās durvīs, tāpēc viņai par daudz ko ir savs neapstrīdamais viedoklis un sūri grūti iegūtās zināšanas.
Turklāt Eleonoru un Vizmu izsenis saistījušas kopīgas intereses – savulaik abas bija lielas adītājas, mainījās dzijām un musturiem, un tā arī saadījās – saprecināja savus bērnus. Vēlāk, palikdamas vienas, arvien biežāk krēslainajās vakara stundās ciemojās viena pie otras un krustām šķērsām izrunāja savu dzīvi.
Kurā brīdi un kas tieši izmainījās – to Eleonora nepamanīja, tikai Vizma arvien retāk sāka nākt ciemos, un abu kopīgās sarunas kļuva arvien īsākas.
Pirms vairākiem mēnešiem, kad Eleonora iegāja pie Vizmas ar saldi smaržojošu zemeņu tūti un vēlējās izstāstīt savādo aizviņnakts sapni, kaimiņiene nekavējoties padalījās pieredzē:
- Ja tev vajag kādu, kam pastāstīt savas bezmiega fantāzijas, aizej pie psiholoģes – viņa tevi gan uzklausīs, gan satraukto prātu nomierinās. Es ar viņu tik labi izrunājos, kā ne ar vienu citu. Varu iedot telefona numuriņu.
Pēc dabas būdama apdomīga, Eleonora Vizmas ieteikumam tomēr nesekoja – vai gan ar tādām muļķībām var tērēt gudra cilvēka laiku? Varbūt citreiz, kad nosapņos kaut ko patiešām... psiholoģisku.
Citu reizi, kad Eleonoras domas arvien biežāk pietuvojās nāvei, kad sirdsapziņu sāka mocīt mūža gaitā pieļautās kļūdas, Vizma, ilgi nedomājot, ieteica:
- Ja tevi pārņēmusi vēlme gūt iekšēju mieru, aizej uz baznīcu. Tur tevi gan uzklausīs, gan smagās domas novērsīs. To es tev saku no savas pieredzes.
Līdzīgā veidā kaimiņiene Eleonorai savulaik bija ieteikusi vērsties gan vietējā laikraksta redakcijā, gan namu pārvaldē un pašvaldībā, sociālajā nodaļā un ieņēmumu dienestā, nerunājot nemaz par aptiekām, foto un remontdarbnīcām, frizierēm un izdarīgiem paziņām, kuru tālruņu numuri viņai bija pierakstīti vismaz astoņās kladītēs. Eleonorai pat šķita, ka Vizmas reģistrs ir daudz pilnīgāks par telefongrāmatu “Zaļās lapas”.
Eleonora, protams, kaimiņienes iedotos numurus pierakstīja, bet, pēc dabas būdama kautrīga, šos personīgos kontaktus neizmantoja. Ko nu uzbāzīsies svešiem cilvēkiem ar savām problēmām… Mūsdienās katram pašam savu pietiek. Nav jau viņai tik liela note. Citiem varbūt svarīgākas un steidzamākas lietas kārtojamas.
Pavisam cita lieta ir meklēt palīdzību sabiedriskās iestādēs, kuras darbojas attiecīgajās jomās, lai gan – arī uz tām Eleonorai nepatika iet. Viņa neprata tā kā Vizma – ja man vajag, tad vajag tūlīt, lai tur lūst vai plīst! Un ja nebūs, tad gan es jums parādīšu!
Vizmai lielākoties arī viss notika “tūlīt” – tajā pašā stundā, dienā, jo viņa tiešām prata sacelt “vētru ūdensglāzē”. Eleonora to neatbalstīja, bet – vai gan viņai kaimiņiene būtu jāpāraudzina? Turklāt – Eleonorai jau kopš mazotnes nepatīk kādam kaut ko lūgt. Varbūt tas tāpēc, ka pārāk bieži tika saņemts atteikums? Izjusts pazemojums? Bet varbūt tāpēc, ka lielākoties visi izskatās tik aizņemti un pārņemti ar saviem darbiem, ka neatrod mirkli lai paceltu galvu un paskatītos uz viņu? Pēc pāris tādām vizītēm Eleonorai sāka likties, ka viņas nemaz nav. Un kāds gan tur brīnums – kurš gan tagad vairs daudz skatās uz tādu septiņdesmitgadīgu pensionāri? Ne tur vairs skata, ne naudas, tikai vienas problēmas var sagaidīt.
Tiesa, Vizma, būdama piecus gadus vecāka, vienmēr pratusi pievērst sev uzmanību. Skaļu balsi un enerģisku gaitu viņa gājusi un turpina iet pāri visiem šķēršļiem. Eleonorai gan arvien biežāk šķiet, ka Vizma šos šķēršļus atrod vai rada pati, lai būtu, ko graut. Lai būtu, kur skriet, traukties, strīdēties, plēsties, dusmoties, grauzt nagus, naktis negulēt. Reiz viņa pat mēģināja Vizmai iebilst:
- Kam tev tas? Tas taču nemaz neattiecas uz tevi! Pasaudzē sevi!
Bet kaimiņiene lepni atcirta:
- Kurš tad cits to darīs, ja ne es?
Laikam jau tāpēc Vizma arvien retāk bija sastopama mājās, un Eleonorai sāka pietrūkt draudzīgās pasēdēšanas pie tējas tases un parunāšanās.
Pirms diviem mēnešiem “Narvesen” kioskā Eleonorai gadījās satikt senu paziņu, kura, savākusi no stenda žūksni krustvārdu mīklu žurnālu, priecājās: “Nu gan man būs daudz darba! Un pilnīgs miers no citām problēmām, kas neskar mani.” Brīdi apdomājusies, arī Eleonora pastiepa roku pēc žurnāla “Mezgls” numura. “Patiešām, kāpēc gan ne?” viņa pie sevis nodomāja. “Jā. Tagad man būs ko domāt un darīt. Ilgi un pamatīgi.”
Tikai mājās atvērusi žurnāla lapas, Eleonora attapās, ka reiz labi apgūtās lietas pa gadiem krietni piemirsušās. Gaujas pietekas. Lugas personāži. Literāra darba varoņi. Ko nu? Laikam jau nāksies iet pie Vizmas, viņai uz visiem jautājumiem atbildes gatavas.
Nopirkusi pāris kūciņas launaga tējai, Eleonora sagaidīja brīdi, kad Vizma atslēdz dzīvokļa durvis, un naski steidzās ciemos.
Kaimiņiene garās sarunās neielaidās un apturēja viešņu turpat koridorā:
- Ja tevi pārņēmusi vēlme būt starp gudriem cilvēkiem, aizej uz bibliotēku, - strikti noteica Vizma. – Tur tevi uzklausīs un tev palīdzēs. To es tev saku no savas pieredzes.
- Kā… Bet kūkas? – Eleonora neveikli mīņājās uz sliekšņa.
- Vari apēst pati, - nez kāpēc dusmīgi atcirta Vizma un stūma kaimiņieni uz durvju pusi.
Atbildes uz jautājumiem “Kas noticis? Kāpēc tu tā? Es tevi iztraucēju?” Eleonora nesaņēma, tāpat kā Vizma nedzirdēja kaimiņienes atvainošanos, kas izskanēja jau otrā pusē aizvērtajām durvīm.
Vēlreiz iet pie Vizmas, lai apjautātos par notikušo, Eleonora nevēlējās, lai gan jautājums par krasās noskaņojuma maiņas iemeslu nedeva mieru. Tajā vakarā neatminētas palika arī krustenisko vārdu mīklas.
Bet Vizmas ieteikums par bibliotēku tiešām izrādījās noderīgs – Eleonora turp aizgāja jau nākamajā dienā. Bibliotēkā viņai izsniedza kaudzi grāmatu, kurās atrodams viss vajadzīgais, saprotoši uzklausīja un parunājās, tomēr – arī tā bija tikai iestāde, kur nevarēja stundām sēdēt pie tējas tases un sirsnīgi pļāpāt par visādām mazsvarīgām lietām.
Ilgas pēc kopīgiem vakariem ar Vizmu neizsīka. Eleonora arvien biežāk sāk ieklausīties trepju telpas trokšņos, tomēr pazīstamo kaimiņienes dzīvokļa durvju klikšķi tā arī neizdzirdēja. “Laikam atkal kaut kur aiztraukusies,” Eleonora jau atkal nodomāja, bet mierinājumu no šīs domas neguva. “Pārāk ilgi. Tik ilgi viņa iepriekš nemēdza būt prom.”
Tikai pirms dažām dienām noklikšķēja kaimiņienes durvju atslēga, un Eleonora tūlīt steidzās meklēt cienastam noglabāto konfekšu kasti.
- Man tevis tik ļoti pietrūka! – viņa izsaucās, līdzko pavērās durvis, un metās Vizmai ap kaklu. – Piedod man, ja es kaut ko sliktu pateicu!
Vizma gurdeni atbildēja draudzenes apskāvienam. Īsu brīdi Eleonorai šķita, ka kaimiņiene kļuvusi kalsnāka un bālāka, taču – varbūt tikai tā izlikās. Abas tik sen nebija tikušās. Ieaicinājusi draudzeni istabā, Vizma apdomīgi izcēla no bufetes Eleonoras dāvātās tējas krūzītes un lēnām piesēda uz krēsla maliņas. Tas izskatījās tik neierasti un savādi. “Ar viņu patiešām kaut kas ir noticis,” satraukusies nodomāja Eleonora un saudzīgi saņēma draudzenes roku.
- Ja tevi atkal pārņem vēlme būt starp sirsnīgiem cilvēkiem, paguli slimnīcā, - visgudri pamācīja Vizma. Ierastā Vizma. – Tur tevi gan uzklausīs un apārstēs, gan mīļi un jauki parunāsies. To es tev saku no savas pieredzes.
Eleonora izlēma neko neatbildēt, tikai piekrītoši pamāja ar galvu un stingrāk saspieda draudzenes plaukstu. Viņa vēl joprojām uzskatīja, ka ir no tiem cilvēkiem, kam paveicies ar gudru un izdarīgu kaimiņieni.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Tur tevi uzklausīs

Kategorijas