Citādā direktore

2016. gada 26. augusts 00:00

3203

Edīte Kanaviņa Gulbenes 2.vidusskolā jūtas kļuvusi par savējo

Piekto gadu lielākajā novada skolā ar vairāk nekā 500 skolēniem par direktori strādā vēstures skolotāja Edīte Kanaviņa. Kādam viņa ir pārbēdzēja no mazās Daukstes pamatskolas uz pilsētu. Kādam - citāda vadības stila ieviesēja par dzelžainu stingrību slavētajā/aprunātajā Gulbenes 2.vidusskolā. Tā vairs nav “krievu skola”, kā tika dēvēta senāk. Tā ir vienkārši skola. Viņa pati saka – ir jāspēj mainīties līdzi laikam. Viņa atzīst, ka ienākšana šīs skolas kolektīvā nebija vienkārša, taču šodien E.Kanaviņa ar kolēģiem jūt patiesas abpusējas simpātijas. Vel viņa uzsver, ka pilsētas lielās skolas un to direktori nav greizsirdīgi cits uz citu. “Kāds domā citādi? Ziniet - tas ir mīts. Mēs ļoti labi saprotamies,” saka E.Kanaviņa.
- Jums droši vien jaunajā mācību gadā būs lielākais pirmklasnieku skaits?
- Mums būs 57 pirmklasnieki. Es tiešām nezinu, kā būs citās novada skolās. Novada dome ir noteikusi mums divus klašu komplektus, tas nozīmē, ka tā arī būs. Vienā 1.klasē mums būs 28, otrā – 29 bērni. Latviešu valodas, matemātikas un svešvalodu apguvei bērni dalīsies pa grupām. Mēs bijām pieņēmuši lēmumu, ka mēs uzņemsim 52 pirmklasniekus. 26 bērni klasē – tas būtu optimāls piepildījums. Laiku, kad vecākiem savi bērni jāpiesaka uzņemšanai 1.klasē, bijām noteikuši no 1. līdz 20.maijam, kad arī apstiprinājām pirmklasnieku sarakstu ar 51 pieteikto bērnu. Taču vasarā atklājās, ka vairāki vecāki bija palaiduši garām termiņu. Ja ģimenes pie mums 1.klasē vēlas palaist mācīties bērnus, kuriem brāļi vai māsas jau ir mūsu audzēkņi, mums ir pienākums to respektēt. Tāpēc arī rezultātā mums pirmklasnieku skaits ir kļuvis tik liels.
- Jaunais mācību gads nāk ar jaunu darba samaksas modeli pedagogiem!
- Tas ir pārsteigums. Vai mūsu šobrīdējās prognozes un mācību procesa plānošana sakritīs ar realitāti, to nezinu. Līdzšinējā pieredze, citus gadus pašiem aprobējot savu mācību plānu, liecina - mūsu domas nesakrīt ar to, cik daudz darba algas likmju pēc tam piešķir ministrija. Jaunais pedagogu darba atalgojuma modelis vēl līdz galam nav skaidrs. Ir zināmi tikai kaut kādi kontrolcipari, ar kuriem rēķināmies, plānojot savu darbu uz priekšu. Vai būs labāk? Vai būs sliktāk? Nezinu. Ir iedota metodika aprēķinu veikšanai. Ir aptuvenais finansējums, kāds varētu būt atbilstoši skolēnu skaitam. Pēc tā mēs arī vadāmies un plānojam savu darbu. Kādas būs sajūtas, kad saņemsim konkrētos ciparus un vai būs atbilstība mūsu pašu iepriekš veiktajiem aprēķiniem, to rādīs laiks. Šobrīd pašvaldībā jūtam atbalstu, ar grāmatvežiem sadarbojamies.
- Novada domē dzirdēju, ka septembrī un oktobrī pārskatīs skolu tehnisko darbinieku algu likmes atbilstoši skolēnu skaitam.
- Arī par to šobrīd jau domājam. Jau pagājušajā gadā tika pārskatīts likmju apjoms, piemēram, apkopējiem. Mums ir apkopēji uz nepilnajām likmēm. Par to mēs domājam. Plānojam, lai 2017.gadā pašvaldībai nodokļos nebūtu jāpiemaksā starpība, ja kādam atalgojums ir mazāks par valstī noteikto minimālo darba algu.
- Vai 1.septembrī ieeja skolā jau notiks ar personas identifikācijas kartēm, kā tika solīts?
- Nepaspēsim. Mums sola, ka šis jauninājums tiks ieviests labi ja ar 1.oktobri. Pamazām viss notiek. Katrs mūsu skolas izglītojamais ir nofotografēts. Visa vajadzīgā informācija ir iesniegta, lai katram tiktu pagatavota sava personalizētā karte. Turniketi tiks uzstādīti septembra otrajā un trešajā nedēļā. Tiks uzstādītas iekārtas elektronisko karšu informācijas nolasīšanai arī pie ieejas skolas ēdamzālē, jo tā mēs fiksēsim, cik bērnu paēd. Tā ka ar 1.oktobri skolā šajā ziņā sāksies jauna dzīve. Personalizētās kartes vienlaikus kalpos arī kā skolēna apliecība. Tādas kartes būs pilnīgi visiem mūsu skolas audzēkņiem. Arī vidusskolēniem. Tāpat arī visiem skolas pedagogiem un tehniskajiem darbiniekiem. Ja skolā gribēs ienākt kāds cilvēks no malas, viņam būs jāvēršas pie dežuranta. Un tas tiks fiksēts.
- Vai šāda elektroniskā barjera skolā kalpos labāk par fizisku sētu?
- Par drošību ir jādomā! Starpbrīžos kustība skolā ir ļoti liela. Ja tobrīd skolā ienāk vēl kāds no malas, tam izsekot ir ļoti grūti. Tagad varēs. Tomēr arī fiziska sēta skolai ļoti noderētu. Starpbrīžos un brīvajā laikā mazie bērni bieži vien atrodas pagalmā. Es ļoti ceru, ka pienāks brīdis, kad mēs sāksim apgūt Eiropas Savienības finansējumu skolas apkārtnes sakārtošanā, sporta laukuma labiekārtošanā, norobežojot teritoriju ar sētu. Mums ir doma ne tikai nomainīt elektroinstalāciju, apkures sistēmu skolas iekšvidē un veikt kosmētisko remontu telpās, bet arī parūpēties par vidi pie skolas. Ir paredzēts arī izveidot stāvlaukumu automašīnām, kura šobrīd nav, jo tas mums ir apgrūtinājums gan svētkos, gan ikdienā.
- Valsts un pašvaldības nodrošinātās brīvpusdienas – cik vajadzīgas tās ir?
- Daudziem ļoti vajadzīgas! Novērots, ka ir bērni, kuri nespēj vien sagaidīt pusdienu laiku un dodas pusdienot agrāk. Tātad, iespējams, mājās nav brokastojuši. Esam informējuši arī vidusskolēnus, ka tie, kuri ir no daudzbērnu vai maznodrošinātām ģimenēm, var saņemt brīvpusdienas. Piesakās arvien vairāk bērnu. Tātad atbalsts ir vajadzīgs un tas ir ļoti nopietni. Pie mums bērni var pusdienās labi paēst. Un tas ir svarīgi. Paēdis cilvēks var domāt par mācību procesu. Nepaēdušam mācīties ir grūti.
- Trešo gadu jūsu skolā dzīve ritēs pēc saviem iekšējās kārtības noteikumiem!
- Šai skolēnu atbalsta programmai ir ir savi ieguvumi un savi riski. Iepriekš visu paredzēt nevar. Arī mums, pedagogiem, pašiem ir jāaug līdzi saviem skolēniem, atbalstot pozitīvu uzvedību. Sabiedrība kopumā ir tendēta pamanīt kļūdas, labot tās. Tas ikdienā šķiet būtiskāk, nekā pamanīt labo un pateikt to vārdos. Pirmais gads ar saviem skolas iekšējās kārtības noteikumiem prasīja no skolotājiem papildu laiku, piedomāšanu. Tagad labā pamanīšana un piesaukšana ir jau kļuvusi par ieradumu. Kādam vairāk, kādam mazāk, bet ir! Ir tik laba sajūta jau tāpēc vien, ka skolēni un skolotāji sveicinās un smaida cits citam pretī. Es uzreiz pamanu, ja skolā ienāk kāds bērns no malas, jo bieži vien viņam neienāk prātā pasveicināt svešu cilvēku. Sveicinu es un smaidu, sagaidot pretī to pašu. Labas savstarpējās attiecības ir pamats sadarbībai un attīstībai. Otrs ieguvums, ieviešot skolā savus iekšējās kārtības noteikumus, ir tas, ka mēs visi mācāmies uzņemties atbildību - gan skolēni, gan skolotāji. Tas ir darbietilpīgi. Mēs esam spiesti katrs atsevišķi vai skolotājs kopā ar skolēnu biežāk padomāt, kas ir balts un kas ir melns. Tam ir paliekoša nozīme. Taču nav tā, ka nesastopamies ar problēmsituācijām. Manuprāt, mūsu skola ir tā, kura visbiežāk sadarbojas ar visām citām institūcijām, kas strādā ar ģimenēm, - bāriņtiesu, sociālo dienestu, pašvaldības policiju, valsts policiju. Mēs sēžamies pie kopīga galda un meklējam risinājumus kopā ar ģimenēm. Tā ir skolas ikdiena. Ir situācijas, kad mums godīgi ir ģimenei jāpasaka, ka klašu piepildījums ir pietiekami liels un, ja kādam bērnam ir nepieciešama individuāla uzmanība, varbūt der padomāt par pāriešanu uz citu skolu, kur klasē ir mazāk skolēnu un var katram skolēnam nodrošināt daudz lielāku individuālo uzmanību. Arī tāds var būt risinājums.
- Par ko jums ir prieks, sākot jauno mācību gadu?
- Pagājušajā gadā skolā veiksmīgi tika uzsākt programma “Sporto visa klase”. Arī jaunajā mācību gadā klase būs piepildīta ar maksimālo bērnu skaitu. Prieks ir par valsts aizsardzības programmu vidusskolā. Lai gan ir jāsaka godīgi, ka šogad uz šo programmu ir pieteicies mazāk jauniešu nekā pagājušajā gadā. Uzskatu, ka tas, ko Lāsma Gabdulļina caur Jaunsardzi ienes skolā, ir ļoti vērtīgi. Pagājušajā gadā bija prieks par skolēnu pašu iniciatīvām. Prieks par akciju “Superklase 2016”. Tādā garā turpināsim! Tas ir viens no mūsu mērķiem – veicināt mūsu skolēnu veidošanos par līderiem, mudināt uzņemties iniciatīvu, atbildēt par idejas realizāciju no sākuma līdz galam. Prieks ir par to, ka turpinās mūsu skolas tradīcijas: makulatūras, lietoto elektropreču, zīļu vākšana, saulespuķu audzēšana un izstāde, putnu dienas gājiens.
- Vai nosāp sirds, ka jaunajā mācību gadā vairs nebūs Daukstes pamatskolas?
- Protams! Bet mēs paši, jaunie Daukstes pamatskolas skolotāji, savulaik, redzot reālo situāciju, bijām aprēķinājuši, cik ilgi skola vēl varēs pastāvēt. Mēs prognozējām - ne vairāk par septiņiem gadiem. Spriedām pēc skolēnu skaita. Redzējām, ka pagastā bērnu kļūst arvien mazāk. Kamēr vēl nebija notikusi administratīvi teritoriālā reforma, finansiāli pagastu pašvaldībām nebija iebildumu par skolēnu pārvilināšanu rajona teritorijā. Tolaik nauda gāja līdzi skolēnam, kas izpaudās finanšu norēķinos starp pagastiem. Mainījās laiki, mainījās situācija. Sāp, ka skolas Daukstēs vairs nebūs. Taču ir prieks, ka ēka nepaliks tukša. Tā patiešām ir labi sakārtota – apkures sistēma, logi, jumts, iekštelpas - un godam kalpos kā sociālās aprūpes centra “Siltais” struktūrvienība. Līdz ar to būs arī darba vietas cilvēkiem.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Citādā direktore

Kategorijas