Baltijas ceļš - lielākais lūzuma punkts

2016. gada 26. augusts 00:00

299

Irina Zeibārte: “Ir lepnums, ka arī mēs tur bijām, ka arī es tur piedalījos.”

1989.gada 23.augusts - Baltijas ceļš. Šogad kopš šīs Baltijas valstu sadošanās rokās, kad divi miljoni cilvēku piecpadsmit minūtes elpoja vienā ritmā, ļāvās vienām sajūtām, aprit 25 gadi. Baltijas ceļš bija akcija Baltijas valstīs, kad 1989. gada 23. augustā vairāk nekā miljons Lietuvas, Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju sadevās rokās, savienojot valstu galvaspilsētas Tallinu, Viļņu un Rīgu.

Tā bija reāla spēka demonstrācija
Šī akcija bija kā kopīgs pieprasījums 1939. gada 23. augustā parakstīto Molotova-Ribentropa pakta slepeno papildprotokolu publiskai atzīšanai un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai. 2009. gadā Baltijas ceļš tika iekļauts UNESCO dokumentālā mantojuma “Pasaules atmiņa” sarakstā. Tas bija lielākais pasākums, kurā piedalījās arī skaitliski vislielākais gulbeniešu skaits. Var tikai apbrīnot, kā laikā, kad iztikām bez mobilajiem tālruņiem un virtuālajiem sakariem, izdevās saskaņot un noorganizēt Latvijai, Igaunijai un Lietuvai tik ārkārtīgi nozīmīgu plaša mēroga notikumu. Cilvēki, kuri piedalījās Baltijas ceļā, to joprojām uzskata par miermīlīgu, bet ļoti reālu spēka demonstrāciju. Šo Latvijai un abām pārējām Baltijas tautām tik izšķirošo laiku atceras Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā mūsu novadniece Irina Zeibārte:
“Šajā laikā mēs ļoti daudz runājām par Baltijas ceļu gan darbā, gan mājās. Emocijas bija gan tolaik, gan tagad. Interesanti ir salīdzināt šīs emocijas. Jāteic, ka 1989.gadā varbūt emocijas dažreiz nonāca otrajā plānā darbošanās dēļ tāpēc, ka tolaik, es ļoti labi atceros, bija uztraukums par to, vai sanāks cilvēki, kā mēs tiksim uz Gulbenes rajona Tautas frontes nodaļai iedalīto vietu Baltijas ceļā, kas bija pagarš gabals mazapdzīvotā vietā Valmieras pusē ar nosaukumu Sauļi. Mums bija bažas, vai mūsu pietiks. Daudzi bija paņēmuši līdzi tautiskās jostas. Mūsu pietika. Emocionālais brīdis iestājās tad, kad pulksten 19.00 visi sadevās rokās. Tagad, kad kopš tā brīža ir pagājis tik daudz gadu, emocijas atkal ir tādas, kas liek domāt, cik tas viss tolaik bija pareizi, cik pareiza bija izvēle. No katras Baltijas valsts Baltijas ceļā piedalījās ap trīsdesmit procentiem iedzīvotāju - tas nozīmē, ka piedalījās katrs trešais cilvēks. Arī mazajiem bērniem, kas tolaik bija cits mazāks, cits lielāks, neatkarīgi no tā, cik viņi paši atceras, cik par visu stāstīja vecāki, šis notikums ir palicis prātā. Arī viņi šodien var ar lepnumu sacīt: “Es tur biju!” Atmodas laiks un Baltijas ceļš ir notikums, par ko jau labi sen māca skolā. Tālaika bērna bērns, mācoties skolā, aptver, ka arī viņa vecāki ir piedalījušies notikumā, par ko stāsta vēstures stundās. Tas ir ļoti emocionāls stāsts.

Baltijas ceļu zina Rietumos
No nozīmīguma viedokļa es domāju, ka Baltijas ceļš noteikti bija viens no lielajiem Atmodas lūzuma punktiem, kas aizveda mūs līdz valsts neatkarības atjaunošanai. Ja visa Atmoda ir četru piecu gadu process, tad Baltijas ceļš ir šis lūzums. Tas izšķīra, ka būs nevis atpakaļ, bet būs uz priekšu. Par to liecina arī Maskavas reakcija. Pirms Baltijas ceļa tās attieksme bija - nu labi, jūs tur ar savu Tautas fronti, kaut kas jums tur notiek. Bet pirmais tāds akūts satraukums, ko atklāj arī Maskavas dokumenti, parādās pēc Baltijas ceļa: ak Dievs, tas, kas notiek Baltijas valstīs, laikam ir nopietni! Šinīs dienās runāju arī ar Tautas frontes muzeja darbiniekiem, kuri stāstīja, ka muzeju apmeklē ārzemnieki. Viņi ir tūristi, kas atbraukuši visu apskatīt - kurš zina vairāk, kurš mazāk vai gandrīz neko nezina par Latvijas valsti. Bet tad, kad viņi ienāk muzejā un uzkāpj tajā stāvā, kur ir ekspozīcija, kas stāsta par Baltijas ceļu, to atpazīst gandrīz visi. Tas ir ar tas, ar ko, starp citu, esam kļuvuši pazīstami ne tikai pie sevis, bet visā pasaulē. Ļoti daudzi ārzemnieki stāsta, ka tad, kad bijušas reportāžas par Baltijas ceļu Rietumos, šis notikums viņiem bijusi pirmā reize un pirmā informācija, kad viņi uzzinājuši, ka ir tādas Baltijas valstis. Tagad mēs saprotam, ka Baltijas ceļš un piedalīšanās tajā bija pareiza izvēle.

Rīkoja mazos Baltijas ceļus
Materiālu klāsts, kas stāsta par Atmodas laiku un Baltijas ceļu, muzejā nemitīgi papildinās. Aizpagājušajā gadā muzeja krājumā nonāca UNESCO rīkotās akcijas “Baltijas ceļa stāsti” visi pierakstītie stāsti, kā arī Daiņa Ivāna džemperis, kas viņam bija mugurā, stāvot Baltijas ceļā uz Igaunijas – Latvijas robežas. Atradās arī D.Īvāna runa, ko viņš nolasīja 1989.gada 23.augusta rītā radio, jo tiešo translāciju noliedza. D.Īvāns ilgu laiku domāja, ka šī runa ir zudusi, šķiet, ka arī tās ieraksts radio ir zudis, bet tagad runas oriģināls ir atradies un tagad glabāsies muzejā. Pirms pāris gadiem uz muzeju tika atnestas fotogrāfijas no Jūrmalas. Bija tā, ka ne visi cilvēki varēja tikt uz Baltijas ceļu. Kā zināms, tā maršruts bija stingri nosprausts un caur daudzām vietām arī negāja, tāpēc tolaik tie cilvēki, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nevarēja aizbraukt uz Baltijas ceļa kādu no maršrutiem, viņi rīkoja savus mazos Baltijas ceļus. Piemēram, kāda piejūras ciema iedzīvotāji iznāca jūras malā un pulksten 19.00 paši sadevās rokās. Tā rīkojās arī Kauņas iedzīvotāji Lietuvā, lai gan Baltijas ceļa galapunkts bija Viļņa.
Vai šodien cilvēki atkal veidotu Baltijas ceļu? Te jārunā par divām lietām. Manuprāt, cilvēks pēc būtības ir ļoti kūtrs savā domāšanā. Lai neviens neapvainojas, bet cilvēks bieži vien nespēj savilkt lietas kopā, kā viņš dzīvoja tolaik, kad viņam nebija nekā, un kā viņš dzīvo šodien. Ņemsim kaut vai elementāras lietas - ledusskapjus, veļasmašīnas, kas šodien ir ikdiena. Ja kāds saka, ka tādā akcijā nepiedalītos, esmu gatava pajautāt: “Vai tev tad bija viss tas, kas ir šodien?” Atvainojos, šī te ņaudēšana un gaušanās par lietām jau ir kļuvusi hroniska. Cilvēks ir gatavs gausties par visu. Par to, ka līst lietus, ka spīd saule, arī par ļoti būtiskām un valstij nozīmīgām lietām. Daudz būtiskāk ir, lai šāds Baltijas ceļš vairāk nebūtu jāveido, lai mums nebūtu vajadzības stāvēt uz barikādēm un apliecināt savu spēku. Varbūt šodien tieši ir jāpriecājas, ka nav šādas vajadzības, ka mēs varam dzīvot normālā un mierīgā sabiedrībā.

Jāmaina domāšanas
stereotips
Šodien daudz tiek runāts arī par Latvijas drošību. Manuprāt, arī šeit nav racionālās analīzes, tiek teikts, ka no kaut kā ir jābaidās, un tamlīdzīgi. Varbūt vajag mazāk klausīties, ko domā un dara Krievija, bet vairāk ir jāpūlas strādāt savā labā, nevis uzklausīt, ko kāds padomāja, atvainojos, kā uz šķaudienu noreaģēja. Ja šai drošības lietai pasaulē pieiet nopietni, tad ir pētījumi, kas liecina, ka ekonomiski Latvijas sabiedrība nekad nav dzīvojusi tik labi un tik ilgstoši augšupejā, neskaitot mazās krīzes. Arī no drošības viedokļa Latvija nekad nav bijusi tik droša un stabila kā šodien, kad Latvija vairs nav viena. Arī tādā gadījumā, ja kāds apšauba, ka cilvēki būs gatavi iet un karot par Latviju, atdot par to savu dzīvību, es esmu pārliecināta, ka ies, jo šajā skarbajā un dīvainajā pasaulē cilvēkos tomēr ir atbildība par savu vārdu un solījumiem. Citādāk nevar būt! Ja cilvēks šaubās par savu gatavību, tad tas liecina, ka viņš pats par sevi ir bailīgs. Šāds cilvēks visu vērtē pēc sevis.
Man un ne tikai man ir vēl kāda doma, ka arī tādā ziņā mēs domājam vecajos stereotipos - tanki, runājot par valsts drošību, būs tie, kas visu izšķirs. Tanki neizšķirs. Tā ir aizvakardiena. Tā domā cilvēki, kuri ir saskatījušies padomju filmas. Tā nebūs. Iespējams, ka būs vēl bīstamāk, vēl nemanāmāk. Mērīties tankos un bruņumašīnās nav nopietni. Mēs taču dzīvojam 21.gadsimtā.

Izstāstīsim Latvijas vēsturi
Latvijai ir svarīga tās vēsture, tāpēc šobrīd muzejā strādājam pie globālām lietām, kas savā ziņā pārsniedz Latvijas mērogu, jo bieži vien mums stāsta un runā, ka Rīgas pils tiek atjaunota un restaurēta, ka pilī atgriezies Valsts prezidents. Visu cieņu! Mēs par to priecājamies, bet tā īstenībā ir Rīgas pils priekšpils. Īstā Rīgas pils ir tā, kur tikai šogad sāksies atjaunošanas darbi un kurā pēc trīs gadiem gatavojas atgriezties Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Visā vēsturiskajā un senajā ēkā būs mūsu muzeja ekspozīcija un izstādes. Šī būs Latvijas muzeju vēsturē pirmā iespēja vienkopus pastāstīt Latvijas vēsturi. Mēs ļoti smagi strādājam, lai līdz tam, kad būs būvdarbi pilī būs pabeigti, mēs jau būtu sagatavojuši šīs plašās ekspozīcijas saturu. Lai zinātu, kā izstāstīt Latvijas vēstures stāstu tā, lai tas būtu interesants, pilnīgs, skaidrs gan vietējam Latvijas iedzīvotājam, gan ārzemniekam, gan bērnam, gan vecam cilvēkam. Tas ir liels izaicinājums ne tikai mūsu muzejam, bet visai Latvijas vēsturei un sabiedrībai, jo sabiedrība to apmeklēs. Ne jau sev to gatavojam. Nacionālais vēstures muzejs, kurš stāsta savas tautas vēsturi, nedrīkst būt lokāls. Pēdējos gados visas izstādes muzejā ir tādas, kurās mēs daudz ko izmēģinām, eksperimentējam, lai tad veidotu pamatekspozīciju, kurā būs ļoti maz tiesību kļūdīties.

Vizītkarte

◆ Irina Zeibārte dzimusi Krāslavas novada Izvaltā.
◆ Beigusi Izvaltas vidusskolu.
No 1977. līdz 1982.gadam – Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte, vēsturniece, vēstures un sabiedrības mācības pasniedzēja.
◆ No 1995.gada līdz 2006.gadam – vēstures skolotāja Gulbenes ģimnāzijā.
◆ No 1982.gada līdz 2006.gadam – Gulbenes vēstures un mākslas muzejs, Vēstures nodaļas krājuma galvenā glabātāja.
◆ No 2007. gada strādā Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Ir direktora vietniece zinātniskajā darbā.
Daudzu izstāžu veidotāja, autore un līdzautore virknei vēstures tēmām veltītu izdevumu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Baltijas ceļš - lielākais lūzuma punkts

Kategorijas