Kas mīt Ušura ezerā?

2016. gada 30. augusts 00:00

2977

Valdis Bisenieks ceturtdaļgadsimtu nodarbojas ar zvejniecību

Reti kurš novada iedzīvotājs nav peldējies septītajā dziļākajā Latvijas ezerā, raudzījies saules vai mēness atspulgā rāmajos ūdeņos, bet daudzi ir baudījuši ezera daudzveidīgo zivju klāstu un pat mielojušies ar tur mītošajiem platspīļu vēžiem. Diemžēl pēdējos gados situācija ir krasi mainījusies ne uz to labāko pusi. Par spīti tam, ezerā joprojām rosās un ar zivju nozveju “cīnās” Daukstu pagasta iedzīvotājs Valdis Bisenieks.
- Kā tu kļuvi par zvejnieku?
- Esmu kopš bērnu dienām pieradis pie ūdeņiem, makšķerējis, ķēris, zvejojis. Man vēl bija tā laime redzēt Pededzes un visa Lubāna ezera baseina zivju bagātību. Kad ap Jāņiem ūdens no pārplūdušajām pļavām atkāpās, visas upītes un grāvji ņudzēja no zivju mazuļiem. Lielo ālantu bari pa simts zivīm bija ikdienišķa parādība. Ejot uz Pededzi, makšķerkāts tika nogriezts turpat lazdu krūmā un zivis ar to varēja noķert vairāk, nekā tagad es ķeru ar tīkliem. Šī leiputrija beidzās, kad tika izrakts Pededzes kanāls. Pārplūdušo pļavu platība stipri saruka, un uzskatu, ka līdz ar to šī sistēma tika sapostīta.
Tad pēc jūrskolas pabeigšanas maķenīt paostīju jūras gaisu. Taču, pateicoties to laiku varai, tālāk par Roņu salu mani nelaida. Tāpēc atgriezos mājās un sāku strādāt kolhozā par šoferi. Taču ūdeņi joprojām vilināja, un, mainoties varai un likumiem, 1992. gadā saņēmu savu pirmo zivju nozvejas licenci Ušura ezerā. Un tā jau ceturtdaļgadsimtu dzīvoju uz ūdeņiem. Pa šiem gadiem esmu nobraucis trīs laivas un tūliņ būs klāt jau ceturtā.
- Kā pa šiem gadiem mainījušies lomi?
- Diemžēl uz leju. Tikai uz leju. Ihtiologs gan neesmu, taču domāju, ka mainījies ir arī ūdens ķīmiskais sastāvs. Varbūt ietekmējusi lauksaimniecība, varbūt blakus esošais purvs. Grūti spriest, taču zivju skaits un to izmēri ar katru gadu sarūk. Pirmajos gados bija ļoti daudz lielo līdaku, tagad vairs ne. Esmu dabūjis ruduli - 1,7 kg. Pašam neticējās, bet tā bija. Nu šogad kā par brīnumu dabūjām dažas “piecnieces”, “sešnieces”. Lielie plauži nez kur ir pazuduši. Atceros - vienā gadā tika ap 150 galvām. Tagad labi, ja kāds. Vairs neatceros, kāds zutis izskatās, pēdējo zandartu noķērām 2002. gadā, kad dega Cesvaines pils. Tad vēl arī uz ledus tīklus likām. Bija vērts. Zuši un zandarti šeit bija ielaisti pirmās brīvvalsts laikā. Zuši pēc papīriem gan arī 1984. gadā esot laisti. Bet vai tā bija? Vēdzeles gan vēl pa kādai var dabūt. Vienā gadā oktobrī pat 22 gabalus dabūjām. Tādas “plus mīnus kilograms”. Un vēži - tos pirms četriem gadiem kā ar nazi nogrieza. Neviens vairs nav tīklā iepinies.
- Vai viegli būt zvejniekam?
- Viegli, kamēr jauns. Gadiem ejot, kļūst grūtāk. Bija vieglāk arī tad, kad bija pašpatēriņa licences. Ar šo gadu, kad skaitos individuālā darba veicējs, pieauga tīklu garums, bet reizē arī papīru kalni. Tas apgrūtina ne tikai mani, bet arī cilvēkus, kuriem ar tiem papīriem jāstrādā.
- Kā zvejnieks sadzīvo ar makšķerniekiem?
- Cilvēki ir visādi. Dažs uzskata - kas ūdenī ir ielikts, kļūst par bezsaimnieka mantu. Pa šiem gadiem nozagto tīklu garums mērāms kilometros. Sevišķi agrāk, kad bija daudz vēžotāju, naktīs ezers - vienās gaismiņās. Ko viņi tur dara? Vai vēžo vai lien pie tīkliem? Ej nu sazini. Tad esmu sargājis tīklus, arī tagad ir, kas pieskata. Un šīgada vasara arī ir samazinājusi cilvēku skaitu ezerā.
- Vai Ušurā tiešām ir tas 40 metru dziļums?
- Ir, ir. Tepat pret balto māju uz Ivulāna pusi ir neliela bedre. Vienreiz viens makšķernieks tur makšķerēja. Neticēja. Nācās ar auklu pierādīt. Toreiz 32 metrus nomērījām. Turpat blakus ir arī tie četrdesmit.
- Cik ilgi vēl domā airus cilāt?
- Ja Dieviņš dos nākamo gadu vēl šinī galaktikā sagaidīt, tad doma ir arī nākamgad vēl airus vilkt. Dzīvība ir kustībā, un, kamēr tu kusties, esi dzīvs. Tāpēc priecājies par to, ko tu vēl vari. Lai arī zvejnieka dzīve ne tuvu nav salda, es esmu laimīgs, kaut arī vienmēr tukšs vēders, slapjš dibens un mūžīgs miega bads.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kas mīt Ušura ezerā?

Kategorijas