Dienas te paiet kā lidojumā

2016. gada 2. septembris 00:00

1214

Vācu labdaru ģimene Latvijā dzīvo ar māju sajūtu

Daukstu pagasta “Zigrīdās” vārti ir plaši atvērti ciemiņiem. Dzīvojamā māja, kurā vasaru pavada gulbeniešiem labi zināmā Vācijas labdara Friča Flūga dēls un vedekla, priecē ar jaunu skaidu jumtu. Frīdhelms un Mihaela Flūgi aicina cienāties ar kafiju un gardu torti. Abi smejas, ka Latvijā kūkas ir tik gardas, ka grūti no tām atteikties. Tomēr ne jau kārumi vai skaistā daba atveda viņus uz Latviju.

Uzņemas misiju turpināt tēva darbu
Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem naudas un dažādu mantu ziedojumus no Vācijas šurp veda Fricis Flūgs. Tagad to dara viņa dēls un vedekla, kas palīdzības sniegšanu uzskata par savu misiju. “Mēs vienmēr sekojām, ko dara vecāki. Tēvs beigās secināja, ka tā palīdzība, ko var un vajag dot, ir vajadzīga citāda nekā sākumā, kad uz Latviju veda galvenokārt humānās palīdzības sūtījumus. Tie bija vairāk nekā 80 kravu furgoni, kuros bija gultas un iekārtas slimnīcām, pansionātiem, skolām un bērnudārziem vajadzīgas lietas. Mēs vēlējāmies turpināt, bet darīt to veidā, kādā to varam. Mums ir maz brīva laika, taču sadarbībā ar Lauvu klubu tas ir iespējams. Ceram, ka finansiāls atbalsts Gulbenes jauniešu studijām viņus mudinās atgriezties un strādāt dzimtajā novadā,” saka F.Flūgs.
Frīdhelms uz Latviju un Gulbeni brauc kopš 1989. gada, kad bija te pirmo reizi. Toreiz vēl uz Rīgu vajadzēja lidot caur Maskavu. Kopš 1998. gada, kad tika iegādāta māja, vasarās viņi te ir regulāri. “Lielpilsēta Rīga ir galvaspilsēta, bet tā nav Latvija. Lauku rajoni izskatās pavisam citādi. Rīgas attīstība ir salīdzināma ar citu Eiropas valstu pilsētām, kurās izpaužas labklājība, var redzēt daudz tūristu un internacionālu iezīmju. Savukārt Latvijas laukos ir līdzīgas problēmas kā Vācijas laukos, arī tur paliek galvenokārt vecie cilvēki, bet jaunie aiziet. Laukos nav viegli, jo tehniskā un sociālā infrastruktūra ir maz attīstīta. To ierīkot ir dārgi, turklāt ir par maz cilvēku un darbavietu, lai viņi par to varētu maksāt. Šī problēma ir arī Vācijā, tikai citā līmenī,” salīdzina F.Flūgs.

Māju nosaukums – mātes piemiņai
Frīdhelms turpina tēva misiju, taču arī atzīst: “Man acīmredzot ir tāds ģenētiskais potenciāls, kas velk uz Latviju. Man šī zeme ir tuva no mātes stāstītā. Patīk, ka varu darīt, ko gribu, ka te viss nav zināms un paredzams. Daba ir ļoti skaista, un cilvēki – jauki. Turklāt daudz ir ieguldīts mājas atjaunošanā un sakārtošanā,” secina F.Flūgs. Ar laiku Latviju iemīļojusi arī Mihaela. “Sākumā tā nebija. Atceros, kā Frīdhelms atrada šo māju. Vakarā vēlu viņš skrēja pa ceļu, kas ved garām, un bija pamanījis to. Viņš man jautāja, vai varu iedomāties, ka mums brīvdienu māja būtu Latvijā, nevis Toskānā, kā Vācijā ierasts. Atbildēju – nē,” atceras M.Flūga. Bet otrā rītā vīrs viņu aicināja apskatīt māju, kas bija neapdzīvota un pamesta. “Viss te bija klusu un mierīgi. Apsēdos priekšnamā un secināju – jā, te es varētu dzīvot. Man iepatikās apkārtnes ainava, turklāt jutos kā mājās,” atklāj Mihaela. Frīdhelms piebilst, ka te ir laba aura. Mātes piemiņai mājai dots vārds “Zigrīdas”, jo viņa ir dzīvojusi Gulbenē, Bērzu ielā, no 8 līdz 16 gadu vecumam. Pēc tam mātes ģimene pārcēlās uz Rīgu, līdz 1939.gadā Hitlers aicināja baltvāciešus atgriezties Vācijā. Ceļā uz Vāciju Zigrīda sastapa nākamo vīru Frici Flūgu. Viņš ir nesavtīgi darbojies sievas dzimtās puses cilvēku atbalstam.

Atjauno ēkas, ievērojot latvisko stilu
Kopš mājas iegādes tās atjaunošanā ir ieguldīts daudz līdzekļu un darba. “Vajadzēja visu atjaunot. Kur tagad ir modernizēta viesu māja, bija kūts. Šķūnis sabruka un bija jāceļ no jauna. Turklāt cenšamies celt tā, kā tas tradicionāli tiek darīts Latvijā,” stāsta F.Flūgs. Mihaela piebilst, ka pēc izšķiršanās pirkt māju domāja to tikai nedaudz remontēt. Taču Frīdhelms atzina, ka šis ansamblis ir jāsaglabā. “Viņš to redzēja arhitektoniski atjaunotu, tāpēc devās uz Brīvdabas muzeju, kur ir senās ēkas, un, braucot pa Latviju, pētīja, kā būtu atjaunojamas būves šeit,” skaidro Mihaela. Viss tika uzzīmēts skicēs 1:50, kas liecina - “Zigrīdas” tiek atjaunotas ar tikpat lielu rūpību kā Frīdhelms projektē jaunu Frankfurtes pilsētas daļu Vācijā. “Savas karjeras sākumā es restaurēju senas celtnes, tāpēc var teikt, ka esmu atgriezies pie sākotnes,” atzīst F.Flūgs.
Viņa mīļākais gadalaiks ir pavasaris, tāpēc nākamgad Flūgu ģimene uz Latviju brauks jau aprīlī. Arī Rīgā dzīvojošie radi un draugi no Vācijās labprāt ciemojas “Zigrīdās”. Nākamvasar uzaicinās atbraukt Zīgenes Lauvu kluba biedrus. “Dienas te paiet kā lidojumā – “in Flug” (vāciski),” joko F.Flūgs. Vienmēr ir, ko darīt, tāpēc dzīvesbiedri ir pārliecināti, ka Latvijā viņiem nekad nebūs garlaicīgi. “Nevienu dienu 20 gadu laikā neesmu te pavadījusi dīki atzveltnes krēslā,” secina Mihaela. Ir nepārprotami redzams, ka Flūgu pāris saprotas bez vārdiem, viens otru atbalsta un papildina. Viņi sastapās diskotēkā, kad Mihaelai bija 16 un Frīdhelmam – 18 gadi. “Mani vecāki domāja, ka meitenei nevajag mācīties ģimnāzijā, lai pēc tam studētu augstskolā, bet pietiek ar desmit klasēm. Frīdhelms bija beidzis ģimnāziju un gatavojās studēt, tāpēc arī es turpināju mācības vakara ģimnāzijā, un, protams, studēju, kā arī vienlaikus strādāju. Viņš ir “vainīgs”,” uzsver M.Flūga. Viņa ieguvusi zinātnisko grādu onkoloģijā.
Rosina veidot ideju banku labiem darbiem
Abi dzīvesbiedri visu laiku ir strādājuši, tāpēc nolēmuši pensijas gados, kas būs drīz, vairāk laika pavadīt kopā, kā arī paveikt vēl kaut ko labu Latvijā. “Palīdzība, ko sniedzam sadarbībā ar Zīgenes Lauvu klubu jauniešiem, ir viena lieta. Domājam, ko vēl varētu labu izdarīt Gulbenes novadam. Arī būdams pensionārs, mans tēvs katru dienu strādāja no rīta līdz vakaram, lai varētu palīdzēt,” uzsver F.Flūgs. Viņš vēlas nākamgad sadarbībā ar Gulbenes novada domi un laikrakstu “Dzirkstele” rosināt ieteikt idejas, kādi projekti būtu īstenojami, izmantojot viņa kontaktus Vācijā. Mihaela domā, ka varētu iesaistīties studentu un skolēnu apmaiņas programmās, jo var Gulbenes jauniešiem nodrošināt dzīvesvietu Berlīnē. Viņa ir gatava “Zigrīdās” uzņemt vietējo bērnu grupu kopā ar audzinātāju, kas vasarā dzīvotu viesu mājā un saņemtu arī ēdināšanu. “Te apkārtne ir piemērota spēlēm un rotaļām, var peldēties un doties ekskursijās,” rosina M.Flūga. Viņa uzsver, ka vajadzētu veidot ideju banku, lai izkristalizētos labākās ieceres, ko iesaka paši jaunieši un vietējie iedzīvotāji.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dienas te paiet kā lidojumā

Kategorijas