Pazītā un nepazītā

2016. gada 2. septembris 00:00

Marta Semule – neaizmirsta arī ārpus sava laika

Marta Semule (1904.gada 13.aprīlis – 1985.gada 11.oktobris) ir vienīgā no daudzajām padomju laiku slaucējām, kuras vārdu joprojām piemin ne tikai Galgauskā, kur viņa kādreiz strādāja, bet visā Gulbenes novadā un Latvijā. Klīst leģendas, ka savulaik M.Semules sasniegumi neesot bijuši īsti “tīri” un atkarīgi tikai no viņas pašas čakluma vien. Tāda aprunāšana ir pelnīta vai nepelnīta?
Galgauskas pagasta centrā 1977.gadā bija uzstādīts tēlnieces un vārdamāsas Martas Langes veidotais M.Semules bronzas krūšutēls. 1991.gadā šis piemineklis ar Gulbenes rajona izpildkomitejas sēdes lēmumu tika svītrots no republikas nozīmes vēstures pieminekļu klāsta reizē ar Gulbenē tobrīd vēl stāvošo Ļeņina pieminekli. Vēlāk kādā naktī Galgauskā M.Semules bronzas krūšutēls “izkūpēja”, šobrīd tā vietā ir saglabājies tikai postaments. Visticamāk, šis krāsainais metāls sen jau ir pārkausēts. Tāpat kā šodien ir pārrakstīta padomju laiku vēsture.

Bija Latvijas brūnaļas patriote
“Lops ir kā pulkstenis!” Šos M.Semules intervijā man kā “Dzirksteles” korespondentei 1982.gadā sacītos vārdus atceros vēl tagad. Man bija 18 gadu. Strādāju par korespondenti “Dzirksteles” vietējos radioraidījumos un sagatavoju savu pirmo interviju, kas tika ierakstīta magnetofonā un atskaņota pat Latvijas Radio ziņās. Toreiz tiku uzlielīta, ka pratu slaveno slaucēju atraisīt sirsnīgai sarunai, kurā viņa tik vienkāršiem un visiem saprotamiem vārdiem atklāja savu kādreizējo panākumu atslēgu – mīlestību uz Latvijas brūnās šķirnes gotiņu, kura šodien mūsu laukos ir gandrīz vai pilnībā izzudusi. Šķiet, joprojām dzirdu M.Semules balsi, redzu viņas seju. Tieši tāda viņa ir Līvijas Endzelīnas gleznotajā portretā - rokās turot māla krūzi un gaišus tulpju ziedus tajā. Tobrīd, kad es iepazinos ar M.Semuli, viņai bija 78 gadi. Viņa jau bija pelnītā atpūtā. Tik vienkārša viņa man šķita! Bet M.Semule taču bija divkārtējā Sociālistiskā Darba varone, Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāte četros sasaukumos! Viņa stāstīja, ka, strādādama kolhozā, fermas gotiņas slauca ar rokām. Bija radusi pie smaga roku darba. Jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā turpat Galgauskā, pie saimnieka kalpodama, viņa jau viena galā tika ar 15 līdz 20 govīm un guva augstus sasniegumus. Mainījās sabiedriskās iekārtas. M.Semule kolhozā strādāja paraugfermā, kur viena slauca un apkopa astoņas govis. “Lauku Dzīvei” par to 1988.gadā viņa dalījās atmiņās: “Govis bija dažādas – kāda nu kura. Grūti jau sākumā gāja. Bet ar laipnību, ar uzmanību. Pagāja vairāki mēneši, kamēr pie manis pierada. Viena gan bija niķīga – tā pati Brūnīte. Pirmā piena. Slaucot briesmīgi spēra. Kā pats nelabais.” Vēl M.Semule laikrakstam pieminējusi, ka pirmajā gadā ļoti trūcis lopbarības. Lopkopēja pati vasarā gājusi sienu vākt, audzējusi cukurbietes savām aprūpētajām kolhoza govīm. Jau pirmajā darba gadā kolhozā M.Semule esot sasniegusi, ko bija apņēmusies - izslaukusi vidēji no govs gadā 4500 litrus piena, raksta “Lauku Dzīve” pirms 28 gadiem. M.Semule jau tolaik ne visiem gājusi pie sirds. Daudzi uz viņu skatījušies ar aizdomām. Bet viņa, kā uzsver “Lauku Dzīve”, bijusi par lepnu, lai nolaistos līdz intrigām. M.Semulei nebija laika, viņa strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram.
No melna darba viņa nekad nebaidījās - tā savu radinieci no šodienas skatījuma “Dzirkstelei” raksturo Stanislavs Gžibovskis, mazmeitas Guntas vīrs un Galgauskas zemnieku saimniecības “Lācīši” saimnieks. Viņš uzskata, ka viss, kas sakāms par M.Semuli, jau ir uzrakstīts publicista Egila Ziemeļa 1988.gadā izdotajā grāmatā “Pār Galgausku aizskanēja”.

Saldā un rūgtā slavas nasta
M.Semule jau 31 gadu atdusas Lejasciema kapsētā un neko par jaunajiem laikiem nezina. “Es biju viņas bērēs,” “Dzirkstelei” saka Galgauskas kolhozā “Kopdarbība” pēdējais priekšsēdētājs Vilis Razminovičs. Viņa vadībā M.Semule vairs netika strādājusi par slaucēju, jau bija pelnītā atpūtā. Viņas aktīvā darba gadi, ja ticēt publiski pieejamajai informācijai, šajā kolhozā bija tikai 13 gadus un turpinājās līdz 1961.gadam. M.Semule kļuva slavena ar to, ka no katras viņas pārziņā esošās brūnaļas gadā slauca no 5000 līdz 6000 kilogramiem piena. Šādi sasniegumi tika fiksēti deviņus gadus pēc kārtas – no 1951. līdz 1960.gadam. “Tie viņas izslaukumu rezultāti – tagad tas vairs nekas nav. Bet tam laikam bija! Govis viņai bija kārtīgi turētas, barotas,” uzskata S.Gžibovskis.
Par to, kā M.Semule tika galā ar slavas nastu, V.Razminovičs saka: “Sākumā, šķiet, viņai bija grūti, bet ar laiku iejutās un labi nesa to slogu.” M.Semule ir dzimusi galgausniete. Viņas balsts bija ģimene, dzīvesbiedrs, divi bērni. “Man nācās braukt pie M.Semules ciemos jubilejas reizēs,” stāsta V.Razminovičs. Vecmāmiņas čakluma gēnu ir pārmantojušas mazmeitas un mazmazbērni.
“Viņa bija darba cilvēks. Pozitīvs cilvēks. Tajos laikos neviens jau tā vaļīgi nevarēja dzīvot. Bija roku darbs. Grūti un smagi bija jāstrādā. Viņa to darīja! Kaut gan palīdzība viņai no tā kolhoza puses arī tika dota. Citiem ne tik ļoti, bet viņai vairāk. Taču viņa pati strādāja apzinīgi un kārtīgi. M.Semule nav vienīgā slaucēja toreizējā Gulbenes rajonā, kas tika īpaši izcelta un atbalstīta. Arī citos rajona kolhozos bija! Piemēram, Lizuma kolhozā “Spars”, Lejasciema kolhozā “Rainis”,” saka V.Razminovičs.
Gulbenes bibliotēkas novadpētniecības lasītavā viena mape ir atvēlēta kādreizējā kolhoza “Kopdarbība” vēsturei. Tur ir arī materiāli par M.Semuli. Lietišķas informācija par lopbarības bāzi, govju ēdināšanu, slaukšanu, atnešanos, protams, beidzas ar vārdiem: “M.Semule ir pateicīga Padomju Savienības Komunistiskajai partijai un padomju valdībai, kas ved mūs pretī komunismam.” “Protams, viņa tika izmantota. Ne viņa viena,” tālaika tikumus komentē V.Razminovičs.

Dzidra Ozola: “Bija tādas slaucējas!”
“Tagad tos vecos laikus noliek līdz ar zemi, bet cilvēki taču strādāja! Nemaz nevarēja nestrādāt, kā tagad daudzi dara. Vai par to jāķengājas? Bija tādas slaucējas kā M.Semule! Lai gan šodien daudzi gribētu domāt, ka padomju gados kolhozu fermās strādāja tikai dzērājas,” “Dzirkstelei” saka kādreizējā kolhoza “Spars” bijusī priekšsēdētāja Dzidra Ozola. Tikpat izcila kā M.Semule Galgauskas “Kopdarbībā” Lizumā esot bijusi slaucēja Marta Upatniece, Lejasciema “Rainī” - Vija Gureviča, Daukstu pagasta Staros – Viktorija Grase un citas. Bez savu ģimeņu atbalsta vienas viņas diezin vai tik labi tiktu ar visu galā, uzskata D.Ozola. Viņa neatminas, ka būtu kādreiz sanācis tā pamatīgāk aprunāties ar M.Semuli. “Nebija jau laika. Bija jāstrādā. Darba bija tik daudz!” saka D.Ozola.
Laikabiedru atmiņā M.Semule ir vēl arvien. Šodien viņa ir pretrunīgi vērtēta. Tomēr tie, kuri paši ir pieraduši visu mūžu smagi un daudz strādāt, par M.Semuli nekad nerunā nievājoši. 68 gadus vecais gulbenietis Harijs Āboliņš, kurš kā zēns padomju gados atgriezās Latvijā kopā ar ģimeni no izsūtījuma Sibīrijā, “Dzirkstelei” saka: “Zinu M.Semuli, kaut sejā viņu nepazinu. Atceros, ka padomju gados tiku viņu dzirdējis pieminam radio un televīzijas raidījumos. Viņa kā slaucēja visu laiku pārpildīja plānus un paaugstināja izslaukumus. Bija Latvijā liela slavenība. Taču mans tēvs vienmēr uzsvēra, ka mūsu pašu piemājas saimniecībā gotiņa dod trīs tonnas piena vairāk gadā nekā slavenās slaucējas brūnaļu ferma vidēji gadā. Mūsējā arī bija šķirnes govs, bet tā nebija Latvijas brūnā. Viņa strādāja tā saucamajā krievu sistēmā. Gan jau viņas rezultāti tika uzlaboti. Un tā tos plānus pildīja! Tādi cilvēki kā M.Semule tika speciāli izvirzīti par piemēru citiem, lai kāpinātu darba ražīgumu kopumā. Tā mēs to sociālismu cēlām uz augšu un gājām uz komunismu... Tāds bija tas laiks. Plāni. Jo vairāk kāpināji rezultātus, jo vairāk no tevis prasīja! Darba bija tik daudz, visa dzīve pagāja darbā. Cilvēku dzīves saturs bija darbs.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pazītā un nepazītā

Kategorijas