Esi vai neesi vecis?

2016. gada 8. septembris 00:00

184

Viņdien vakarā īsi pirms veikala slēgšanas aizskrienu pēc cigaretēm. Nāku ārā. Pie durvīm man viens tumšs stāvs paprasa smēķi. Atbildu, ka nav. Nepadomāju, ka šis redzējis, ko pērku veikalā. Bet laikam bija gan redzējis. To sapratu vēlāk, kad man aiz muguras atskanēja lūgums uzgaidīt. Pagriezos atpakaļ. Sekoja blieziens pa snuķi. Asins garša mutē. Nokrītu. Vēl pāris reizes jūtu, ka man iemauc ar kāju pa seju. Tad ieraugu zvaigznes. Jūtu, kā man kāds pārmeklē kabatas. Pretoties nav spēka. Nezinu, cik ilgi tā guļu. Beidzot tomēr uzslienos kājās un pirmais, ko gribas, - uzpīpēt. Un tad saprotu, ka esmu ne tikai piekauts, bet arī apzagts. Jūtos kā Mārtiņdienas gailis, kas dabūjis ar cirvi negaidīti un liktenīgi. Nē, tā tas nepaliks! Pārnākot mājās, savējiem saku, ka tūlīt saukšu “ātros” un zvanīšu policijai.
“Nu vai zini... Ja tu to izdarīsi, es tevi vairs necienīšu! Tu esi vai neesi vecis?!” nosprauslā mazdēls. Pretī taisnojos, ka man varbūt ir lauzts deguns! Mazdēls pretī bilst: “Nu un tad? Tas nav nekāds vīrietis, kuram savu reizi kāds nav degunu salauzis! Šodien tev salauza, rīt tu kādam salauzīsi!”
Man mute paliek vaļā. Tāda nežēlība pret vectēvu! Bet ar to vēl ir pat maz. Mazdēls turpina mani aizskart ar vārdiem: “A kāpēc tu neturējies pretī? Tu kaut reizi iesiti pretī tam, kurš tev uzbruka?”
Un pēkšņi man ataust atmiņā kāda nesena aina, kad mēs ar mazdēlu bijām mainītās lomās... Viņš – sestās klases puika – bija dabūjis pa purslām no mazliet vecāka skolasbiedra par to, ka nedeva savā bulciņā iekosties. Mans dēls toreiz solījās skriet sūdzēties pie visiem pēc kārtas, sākot ar kauslīgā zepera vecākiem un beidzot ar bērnu tiesību aizsardzības inspekciju. Bet tad es ņēmu vārdu un pavēlēju nevienam nelēkt ārā no biksēm. Vedeklai, kura gribēja mazdēlu vest pie ārsta sašūt pārsisto uzaci, nolasīju lekciju par to, ka rētas īstus vīrus tikai grezno. Mazdēlu aizvedu uz brīvās cīņas treniņgrupu, lai mācās aizstāvēties. Pēc pusgada mūsu puika pāridarītāju sagaidīja aiz skolas stūra un kārtīgi apstrādāja, vispirms iesperot pa vienu vietu un pēc tam – aiz matiem un pret zemi, pret zemi, pret zemi... Rezultātā puika izauga par riktīgu spēka mitriķi. Neviens pats neiedrošinās viņam atteikt cigareti vai neļaut iekosties savā bulciņā. Daudzi ir gatavi atteikties no savām līgavām un pat sievām, ja mans mazdēls uz šīm aci ir uzlicis. Līdz šai dienai es ar viņu biju traki lepns. Nav mūsu miestā lielāka kaušļa par mazdēlu. Nu jau viņš pret vārguļiem rokas nemaz nesmērē. Spēkiem mērojas tikai ar ar tādiem pašiem divdurvju skapjiem kā viņš. Mums šajā sakarā pat ir aktuāls ģimenes melnais humors - kad ziloņi kaujas, cieš tikai zāle.
“Bet mani taču varēja nosist... cigarešu paciņas dēļ,” klusi sacīju tādā balsī, ka bija skaidrs – es iekšēji raudu. To dzirdot, kā kutināts vispirms iesmējās mazdēls, pēc tam dēls un pat mana sieva. “He, tad tam sitējam būtu jāiet cietumā,” bez elpas caur zobiem izņirdza mazdēls. Tikai vedekla nesmējās. Un neko arī nekomentēja. Mēs abi saskatījāmies. Nopūtāmies. Varbūt tomēr esmu pieļāvis kļūdu mazdēla audzināšanā?

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Esi vai neesi vecis?

Kategorijas