Antonijas pankūkas un vīns “no saldenās pudeles”

2016. gada 9. septembris 00:00

Katrai nodarbei savs laiks un vieta. Ja grāmatu lasīšana vairāk piemērota gada tumšajiem mēnešiem, tad vasara ir laiks, kad plānot tuvākus vai tālākus braucienus, vadoties pēc iespējām un interesēm. Tā kā daudziem cilvēkiem interešu lokā ietilpst gan grāmatu lasīšana, gan ceļošana – abus šos vaļaspriekus savā ziņā iespējams pat apvienot. Kā? Vienkārši: ziemas vakarus veltot lasīšanai, bet vasarās apmeklējot iecienītāko rakstnieku mājas, lai par viņu dzīvi un daiļradi uzzinātu daudz interesanta, par ko monogrāfijās parasti neraksta.
Viens no latviešu literatūras klasiķiem, kura darbus – noveles, pasakas, lugas un arī dzeju – lasa visu paaudžu pārstāvji, ir Rūdolfs Blaumanis (1863 – 1908). Jūlija nogalē kopā ar dzīvesbiedru apmeklējām rakstnieka mājas “Braki” Ērgļu novadā, Vidzemē, kur no 1959. gada atrodas R. Blaumaņa memoriālais muzejs. Tur mūs laipni uzņēma muzeja vadītāja Zinta Saulīte.

Velniņi un Antonijas pankūkas
Pirms sākt stāstu, jāprecizē, ka R. Blaumanis bija “Braku” rentnieks, nevis saimnieks, kā, iespējams, varētu domāt. “Blaumaņu dzimtas īpašumā “Braki” nonāca tikai pēc Rūdolfa nāves,” atklāj muzeja vadītāja, kad esam apsēdušies saimes istabā pie galda. Veroties apkārt, vairākās vietās pamanu novietotas koka skulptūriņas, kurās “iemūžināti” literāro darbu varoņi. Pārsvarā muzejs tās ieguvis kā dāvinājumus no šo koka darbiņu veidotājiem. Uzmanību piesaista un pat liek pasmaidīt divi kokā izgrebti pasakas varoņi, atsaucot atmiņā bērnībā lasīto: “Reiz divi velniņi, kas katru dienu netāļu no elles vārtiem uz ugunīgas pļavas savu brīvo laiku ar visādām nerātnībām pavadīja un jau dažu labu reizi bija mēģinājuši uz kādu acumirkli izsprukt no elles laukā, pamanīja, ka sargs iesnaudies.” Protams, runa ir par abiem draiskuļiem, kuri līdz pat mūsu dienām ir vieni no kolorītākajiem latviešu literāro pasaku tēliem. Z. Saulīte atklāj, ka apmeklētājiem, kuri pēc ilgiem gadiem muzeju apmeklējuši atkārtoti, jautā, kas viņiem pa šo laiku visspilgtāk palicis atmiņā. Atbilde parasti skan, ka zibens šķeltais akmens. Ja saistībā ar pasaku “Velniņi” mēģina minēt rakstnieka fantāzijas lidojumu, iespējams, tieši no šīs vietas draiskuļi sākuši ceļojumu pa Dieva pasauli, jo pirmā ēka zemnieka sētā, kuru velniņi ierauga un ko agrāk labi varējis saskatīt, stāvot pie zibens šķeltā akmens, ir rija.
Vēstījums par “Brakiem” nekam nederētu, ja nepieminētu visslavenāko R. Blaumaņa darbu “Skroderdienas Silmačos”, kam mūsu literatūrā ir īpaša nozīme. “Muzeja apmeklētājiem piedāvājam vairāku veidu ekskursijas. Pašlaik iecienītas ir gardēžu ekskursijas, kad “Braku” ciemiņiem saimes istabā uz galda tiek celtas plānās pankūkas, ko lugā “Skroderdienas Silmačos” cepa Antonija, kā arī, ja izteikta vēlēšanās, glāze vīna,” kārdina muzeja vadītāja. “Vīna malkošana ir īpaša – pirms tam katram lūdzam pastāstīt, kas viņam šai dienā un apmeklējuma laikā paticis visvairāk, vai arī teikt kādu vēlējumu. Smejamies, ka vīns ir “no saldenās pudeles”.”
Ņemot vērā, ka latvieši ir lieli dziedātāji, “Brakos” bieži spēlē klavieres un skan dziesmas. “Šim mūzikas instrumentam mūsu muzejā ir īpaša nozīme – tas nav tikai eksponāts. Apmeklētājiem piedāvājam nospēlēt kādu melodiju. Dažkārt visi kopā dziedam,” atklāj Z. Saulīte.
Saistībā ar “Skroderdienām Silmačos” jāpiemin brīvdabas teātra izrādes, kas “Brakos” notiek vēl mūsdienās, taču pulcē mazāk skatītāju nekā padomju okupācijas laikā. Daudziem ērglēniešiem un ne tikai viņiem spilgti atmiņā palikusi Valsts Liepājas teātra aktieru uzstāšanās 1977. gadā, kad mākslinieki “Skroderdienas Silmačos” spēlējuši 350. reizi. Toreiz “Braku” pagalmā pulcējušies vairāk nekā 1000 skatītāju!

Darbu motīvi atrodami pagalmā
“Braku” pagalms, kas no ārpasaules norobežots ar zedeņu žogu, un apkārtne ap mājām ir fantastiska vieta dabas baudīšanai! Līgo svētki tradicionāli tiek pavadīti Jāņkalniņā, savukārt paugurainais reljefs ziemā nodrošina labu slēpošanu. Pat tad, ja šai pusē gadās nokļūt neplānoti un muzeja ēku durvis ir slēgtas, ieejiet “Braku” pagalmā, paskatieties, kā 19. gadsimta sākumā un vidū Latvijā būvēja namus, pārsvarā apaļkoku guļbūves ar laukakmeņu pamatiem: dzīvojamo māju, klēti, riju, govju kūti, zirgu stalli un citas! Tā kā 15 R. Blaumaņa stāstos un vairākās lugās zirga tēlojumam atvēlēta īpaša vieta, “Braku” stallī eksponēts keramiķa Jāņa Vīduša šamota dekors “Andrs un Liena. R. Blaumaņa “Salna pavasarī” motīvs” (1978).
Nedaudz atstatus, starp Pirtsgravu un dīķi, uzbūvēta pirtiņa ar krāsni, kas krauta no akmeņiem. Neparasti, ka tai nav dūmvada – dūmus izvadīja pa durvīm vai lūku. Pagalma vidū vēl aizvien aug baltrozīšu krūms, tepat ozols un divas liepas, bet netālu no Lejas akas – Noliņa ābele. Visi minētie koki un krūmi minēti R. Blaumaņa darbos.
Z. Saulīte pauž, ka muzeja darbinieki priecājas par ikvienu apmeklētāju, bet it īpaši skolēniem, kuri “Brakos” ne tikai iepazīstas ar rakstnieka daiļradi un, ja tāds ir bijis mērķis, visi kopā aizpilda darba lapas literatūras stundai, bet arī spēlē dažādas spēles, teātri un muzicē.
Apmeklējot “Brakus”, ieteicams piestāt arī Ērgļu centrā un aizbraukt pie R. Blaumaņa kapvietas, kas atrodas Vecajos jeb Blaumaņa kapos.

Uzziņai
R. Blaumaņa memoriālmuzeja “Braki” adrese: Ērgļu pagasts, Ērgļu novads, LV-4840
E-pasta adrese:
braki.muzejs@inbox.lv
Darbalaiks:
◆ no 10. maija līdz 1. novembrim katru dienu no plkst. 10 līdz 17, izņemot pirmdienas;
◆ no 1. novembra līdz 10. maijam pēc iepriekšēja pieteikuma.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Antonijas pankūkas un vīns “no saldenās pudeles”

Kategorijas