Esmu aizņemts cilvēks

2016. gada 13. septembris 00:00

1141

Seniors Vilis Grasis no Stradu pagasta dzied, dejo, raksta dzeju un maksķerē

Stradu pagasta iedzīvotājs Vilis Grasis, kura dzimtā puse - Valmieras novadā, ir radoša personība, jo, būdams pelnītā atpūtā, rod laiku dziesmām, dejām, dzejas rakstīšanai, makšķerēšanai, sporta sacensību apmeklējumam un papīra aplikāciju mini gleznu veidošanai. “Esmu aizņemts cilvēks,” sevi raksturo Vilis.
“Savulaik esmu strādājis par galdnieku. Man ļoti patīk darboties ar koku. Kopumā darbam ar koku esmu atdevis aptuveni četrpadsmit sava mūža gadus. Šo prasmi man iemācīja vecie galdniecības meistari, jo par galdnieku sāku strādāt 1957.gadā. Taisījām solus, logus, durvis, bufetes. Likām veikalos, lai pārdotu. Savulaik, kad dzīvoju Alsviķos, biju tur vienīgais galdnieks. Izgatavoju saimniecības fermām logus, durvis, siles. Kopā ar savu mācekli Aldi Verneru, kuram Alūksnē tagad ir personīgais dabas muzejs, kopā uztaisījām divus mūzikas instrumentus – cītaru un ģitāru, lai gan tās vietā sanāca bandžo. Mūzikas instrumentus taisījām pa brīvajiem brīžiem,” uzskata Vilis. Viņa darbnīcā joprojām rasta vieta kokamatnieka instrumentiem. “Manuprāt, agrāk viss tika darīts, domājot par darba kvalitāti, ar mīlestību un apziņu, ka uzticētais darbs ir jāpadara tā, kā likts, nevis citādāk,” uzskata Vilis.

Muzikalitāti pārmanto
Muzikalitāti Vilis pārmantojis no saviem vecākiem, jo viņa tēvs spēlējis cītaru. Savukārt tēva brāļi – vijoli un kontrabasu. Arī viņš pats pieprot cītaras un akordeona spēli. Vokālā ansambļa “Retro”, kurā darbojas Vilis, vadītājs Juris Slaucītājs viņam izteicis piedāvājumu spēlēt cītaru. “Dziedāšanai pievērsos, dzīvojot Valmierā. Trīs gadus dziedāju vīru korī “Imanta”. Bijām 65 vīri. Televīzijā uzstājāmies. Bija padomju laiks. Mēs labi dziedājām, tāpēc korim bija paredzēts brauciens uz ārzemēm. Man neļāva piedalīties braucienā, jo mans tēvs, kurš pirmās Latvijas laikā Kocēnos strādāja par kalēju, bija latviešu strēlnieks. Principa pēc es aizgāju no “Imantas”. Draudzība ar dziesmu Vilim turpinājusies, arī dzīvojot Alsviķos. “Dziedāju ansamblī “Vaidava”. Spēlējām cītaru, akordeonu, bija bungas un vijole. Braukājām spēlēdami kāzās, kristībās, apkūlību un apsējību ballēs. Divas reizes gadā noteikti braucām dziedāt un spēlēt uz Trapeni.” 1998.gadā atnākot darba meklējumos uz Gulbenes rajonu, Vilis pēc diviem gadiem iesaistījies Gulbenes kultūras centra vīru vokālajā ansamblī “Namejs”, kam ir uzticīgs sešpadsmit gadus. Reizi nedēļā viņš dodas uz deju mēģinājumiem Stradu pagasta senioru ansamblī “Baltābele”. “Tālajā 1958.gadā sāku dejot deju kolektīvā Valmierā. Ar pārtraukumiem esmu dejojis dažādos kolektīvos,” lepojas seniors.

Izmantojis pseidonīmu “Kadiķis”
Vilis uzskata, ka radošumu pārmantojis no mammas. Viņš atceras, kā bērnībā vakaros visa ģimene sanākusi kopā, lai dziedātu. “Kad vēl dzīvoju Alsviķos, mamma lasīja manus dzejoļus un ieteica, lai tos parakstu ar pseidonīmu Kadiķis. Ar pseidonīmu parakstīju dzejoli, ko veltīju Zolitūdes traģēdijai un citus. Dzejoļus nesu arī uz “Dzirksteli”. Nupat uzrakstīju veltījuma dzejoli brāļiem Gido un Imantam Kokariem. Nepagāja piecas minūtes un tapa dzejolis. Tas lauzās uz āru. Ja ienāk prātā doma, man uzreiz vajag to pierakstīt. Ir bijis tā, ka pie pierakstītās domas, lai apstrādātu, atgriežos tikai pēc nedēļas,” stāsta Vilis. Viņš kādu laiku nezinājis, ka Gulbenē ir iespēja reklamēt savus dzejoļus. To uzzinot, viņš sācis piedalīties dzejas pasākumos. “Manī rodas vēlēšanās izteikties. Bija intervija ar komponistu Imantu Kalniņu, kurš interviju beidza ar vārdiem “es atveru acis un esmu laimīgs”. Turpināju viņa domu “jo pamodies esmu es sevī un jūtu to laimes mirkli, kas atnāks un paliks tik manī. Es atveru acis un laimīgs es esmu atkal no agra rīta līdz saulrietam vēlam. Tik nesaku to nevienam no rīta, ka esmu laimīgs”. Piedāvāju savus dzejoļus Ivetai Krūmiņai, kura izskatīja tos, izvēlējās labākos un sacīja, ka tā lieta ies. Būtu ideāli izdot savu dzejas krājumu, bet tas viss ir saistīts ar naudu,“ prāto dzejoļu autors. Vilis lasa arī jauno un moderno autoru dzeju. “Man patīk Renāra Kaupera dzeja. Viņam pietiek ar divām rindām, lai izteiktu domu.”

Veido aplikāciju mini gleznas
Brīvajā laikā Vilis labprāt pārvietojas ar mopēdu, kam piekonstruējis blakusvāģi, lai būtu kur salikt laivu, airus un zvejas rīkus, dodoties makšķerēt. “Man ir vajadzīgi vientulības brīži. Tos izbaudu pie ūdens. Braucu vērot arī motociklu un bagiju sacensības. Nesen biju Smiltenē. Redzot, kā puiši brauc, pašam ne ēst, ne dzert negribas. Jūtu visiem līdzi, jo pats labi zinu, ko tas nozīmē. Visu to vienpadsmit gadu laikā esmu izjutis uz savas ādas. Astoņus gadus sacensībās braucu ar blakusvāģi un trīs gadus ar bagiju. Man joprojām pietrūkst motora skaņas un adrenalīna. Divdesmit četrus gadus esmu nostrādājis arī par šoferi.”
Vilis veido arī papīra aplikāciju mini gleznas. Staru sporta zālē jau bijusi viņa izstāde. Gleznas top no papīra. Šobrīd ir simts mini gleznu. To veidotājs sola, ka noteikti būs vairāk, bet pietrūkusi gleznu tēma. “Vainīgi ir garie ziemas vakari. Grāmatnīcā iegādājos krāsainās aplikāciju papīra loksnes un darbojos. Pats izdomāju krāsu salikumu. Ieraugu kādā žurnālā kādu interesantu rakstu vai zīmi un pēc tās veidoju gleznu, tikai salīdzinoši lielāku. Izmantoju kokgriezēja nazīšus. Vispirms uz pamatnes uzzīmēju zīmējumu un tad visu līmēju. Vienam zīmējumam ir jāveltī puse dienas.
Atminos, vienu darbu veidoju pat divas dienas. Kādreiz jau bija mākslīgā marmora papīra loksnes. To līmēja uz mēbelēm, nolakoja un izskatījās tā it kā tās būtu no marmora. Man bija saglabājies šis papīrs. Izmantoju to par pamatni,” Vilis atklāj vēl vienu savu talantu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Esmu aizņemts cilvēks

Kategorijas