Par murgaino ilūzijām medicīnā

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

2016. gada 13. septembris 00:00

Izlasīju Latvijas Bankas (LB)koncepciju par obligāto veselības apdrošināšanu. Aicinu šo dokumentu izlasīt, lai ikviens saprastu: Latvijas iedzīvotāji ar savu nodokļu maksātāju naudu uztur Latvijas bankas ierēdņus, kas savā bezdarbībā nododas intelektuālām spēlēm.
LB piedāvātais modelis ar obligātu veselības apdrošināšanas maksājumu faktiski paredz lineāru iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) pieaugumu, ievērojami mazinot jau tā niecīgo progresivitāti IIN sistēmā, un ir klaji pretrunā ar Pasaules Bankas ieteikumiem.
Pasaules Banka 2016. gadā, veicot Latvijas nodokļu sistēmas izvērtējumu, kā vienu no prioritātēm ir ieteikusi ieviest darbaspēka nodokļu progresivitāti, lai paaugstinātu taisnīgumu nodokļu sistēmā un samazinātu augsto darbaspēka nodokļu slogu strādājošiem ar maziem ieņēmumiem.
Savukārt LB, kurai būtu jācīnās par Pasaules Bankas ieteikumu ieviešanu un Iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzības mazināšanu, pat negrasās ieviest progresīvu IIN, bet nāk klajā ar pilnīgi pretēju piedāvājumu – robu veselības budžetā lāpīt, kardināli palielinot mazturīgo nodokļu slogu, tādējādi vēl vairāk palielinot ienākumu plaisu starp trūcīgajiem un turīgajiem iedzīvotājiem.
Dokumenta aprakstošā daļa ir pat ļoti laba – tiek secināts, ka veselības aprūpei naudas ir par maz, ka veselības aprūpes finansējums pēdējos gados nav būtiski pieaudzis, ka Latvija samērā lēti uztur plašu veselības aprūpes infrastruktūru, ka Latvijā valda liela neskaidrība par valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu klāstu, radot milzu nenoteiktību, kas attur iedzīvotājus no ārsta apmeklējuma, ka pašreizējais veselības aprūpes budžeta veidošanas princips ir nepārskatāms un neļauj gūt priekšstatu par veselības aprūpes pakalpojumu patiesajām izmaksām.
Tomēr šajā mirklī LB speciālisti izdara secinājumus – lai atrisinātu šīs problēmas, katram darbspējīgam iedzīvotājam (18–63 gadus vecam, bet ir arī citi varianti) būtu jāpērk apdrošināšanas polise par 300 eiro gadā. Maksājums būtu solidārs, nonāktu privāto apdrošinātāju rokās, kas izšķirtu - pie kā ārstēties, pie kā ne (galvenokārt pēc principa – kas piedāvā lētāku manipulāciju, diagnostiku un ārstēšanu). 300 eiro gadā maksātu gan LB prezidents Ilmārs Rimšēvics no saviem 174 000 eiro gada ienākumu, gan medicīnas māsa lauku slimnīcā, kura gadā saņem 4800 eiro, gan strādniece ar minimālo algu. Skaidrs, ka vairums iedzīvotāju ar zemiem ienākumiem to nevar atļauties.
Darbības ilūzija
Iepriekšējā veselības ministra Gunta Belēviča manevri veselības kopējā finansējuma samazināšanā (G.Belēvičs samazināja pacientu iemaksas, palielināja atsevišķu kompensējamo medikamentu apmaksas procentu) veselības aprūpes pamatbudžetā radījuši robu - 35 miljoni eiro. Šīgada veselības reālais kopbudžets ir ievērojami mazāks nekā 2015. gadā. Valdība nākamā gada budžetā paredz pievienot šos 35 miljonus ar slengu – „reformai” un vēl 10 miljonus klāt. Tātad nākamajā gadā Veselības ministrija 35 miljonus ieguldīs 2016.gada parādos, bet nākamo gadu atkal rosīsimies pa finanšu bedri. Katru dienu Latvijā mirst apmēram 100 iedzīvotāju, bet 17 no tiem mirst pāragri, jo nesaņem solidāri apmaksātu ārstēšanu.
Tiek radīta darbības imitācija ap apdrošināšanas modeli, ko virza LB un kurš katram mēnesī atņemtu 25 eiro no algas. Šāda sistēma dažu ierēdņu komentāros tiek skaļi slavēta. Savukārt medicīna bez finansējuma, bez politiska atbalsta slīgst negācijā. Lielākā daļa no tiem, kas kādreiz tika uzskatīti par nāvei nolemtiem, šodien tiek pieskaitīti pie izdzīvojušajiem, pārtopot par hroniski slimajiem, tas ir, cilvēkiem, kuriem atlikušo mūža daļu nāksies sadzīvot ar savu slimību, no kuras nevar atbrīvoties ar terapeitiskām vai ķirurģiskām metodēm. Attiecīgi pilnīgi izmainījies arī dažādu tipu slimību biežums: šodien hroniski slimie ir kā likums, bet akūtie – izņēmums. 70–80 % slimnieku mūsu ārstu uzskaitē vai ikdienas praksē ir ar hroniskām slimībām.
Politiķi un baņķieri, parasti gados jauni cilvēki ar labiem ienākumiem, sociālo labklājību un arī personisko veselību visu medicīnu rauga caur savu skatu prizmu: apendicīts, zoba ekstrakcija. Tad, kad runa ir par iespējami nāvējošu vai obligāti hronisku slimību, atgriešanās iepriekšējā normālajā stāvoklī ir izslēgta. Tiekoties ar jebkuru smagu pacientu, ticamība, ka viņš gan fiziski, gan garīgi atgriezīsies iepriekšējā stāvoklī, ir visai maza. Pat visveiksmīgākā operācija, reanimācijas pasākumi, vislieliskākā terapija neatgriež cilvēku pie tā veselības un labsajūtas apjoma, kas bija pirms slimības. Valsts politika un ekonomika pieprasa slimniekam panākt restitutio as integrum - atgriezt veselībā un pilnīgā saglabātībā, kāds slimnieks bijis pirms slimošanas.

Jauni un pašpārliecināti muļķi
Nabagie, vecie, slimie, kas šobrīd mokās mūsu veselības aprūpes mazspējā, nespēj ietekmēt sabiedrības un valdības viedokli. Iespējams, viņi nav pietiekami kompetenti diskutēt ar demagoģijā izcili sagatavotiem baņķieriem. Ilūziju par to, ka visu var izārstēt, ja pareizi menedžē procesus, bet medicīnai nauda jāmeklē iekšējos resursos, uztur relatīvi jauni un pašpārliecināti muļķi.
Jebkurā attīstītā pasaules valstī no līdzekļiem, ko sabiedrība tērē veselības aizsardzībai un ko mēs katrs maksājam no saviem nodokļiem, 30 % patērē bērnu medicīna, 50 % – cilvēki savā mūža norietā, bet tikai 20 % patērē tie, kam LB pieprasa 300 eiro gadā papildus citiem nodokļiem. Tiem, kas publiski ziņo, ka viņi iemaksājuši nodokļos tik un tik, bet neko no medicīnas nesaņem, kaut kā vajadzētu ieskaidrot, ka trešdaļu visu līdzekļu jau viņi saņēmuši bērnībā, kad nemaksāja vēl ne centu nodokļos, bet pusi saņems sava mūža pēdējos gados, kad arī nemaksās neko.
Ārsti savā ikdienas praksē aizvien biežāk sastopas ar hroniski slimajiem, tāpēc varētu uzskatīt, ka tas kaut kā atainosies pētījumos un apmācībā. Nē – hronisko slimību slimnieki, kā bija, tā arī paliek pabērna lomā ne tikai naudas izteiksmē, bet arī pētījumos un zinātnē. Iespējams, lielā mērā tādēļ, ka pasaules medicīnu virza farmācija. Lielā farmācija pasauli skata naudas kategorijās. Izdevīgāk ir ārstēt slimniekus, kuriem ir iespēja pēc ārstēšanas panākt restitutio as integrum. Tas nozīmē ārstēt pacientus maksātspējīgajā pasaules iedzīvotāju segmentā, jo gan slimokases, gan valsts budžets tieši vai netieši ir pagriezts ar seju uz akūto, pilnībā izārstējamo pacientu. Ieguldot miljonus zāļu pētniecībā, zāļu firmas arī virzās to zāļu virzienā, par kurām tiks dāsni maksāts.
Tā nu globalizācijas, lokālo finansiālo un politisko uzstādījumu, kā arī zāļu firmu biznesa ietekmē medicīna sadodas rokrokā ar ilūzijām. Veselības ministrija (īpaši iepriekšējā ministra vadībā) nonāk ilūziju pasaulē, ka par sabiedrības veselību rūpēsies cilvēki, kam nav nekas zināms par slimību, tādēļ ārsti no ministrijas ir pilnībā izstumti, bet sabiedrības veselības nauda dāsni sadalīta pašvaldībām bez pašvaldību slimnīcu un mediķu piesaistes. Veselības ministrija visus resursus cenšas ieguldīt medicīnas jomās, kas kaut ilūzijās spēj panākt restitutio as integrum, proti, procentuāli maksimāli daudz līdzekļu novirzīt jaunai tehnoloģijai vai kompensējamo zāļu apmaksai. Maksimāli līdzekļi tiek ieguldīti diagnostikā, jo ir ilūzijas sajūta, ka tieši ar kodolmagnētisko rezonansi, nevis ārsta smadzenēm ārstē pacientu.

Ilūzija, ka visu var aprēķināt naudā
Politizējot un “atnaudojot” medicīnu, Latvijas vadība un valdība radījusi medicīnas ēnas pusi – tirgus iedalījumu labajos un sliktajos klientos (pacientos). Esmu daudzkārt klausījies pseidozinātniskus ekonomiskus prātojumus par to, cik un kā maksā kurš pakalpojums vai ka slimnieka izārstēšana dod valstij šādu vai citādu finansiālu ieguvumu. Patiesībā ārstiem, medicīnas personālam, slimnīcai, poliklīnikai, doktorātam, Veselības ministrijai un pat valdībai ir tikai divi uzdevumi: 1) pagarināt cilvēka dzīves ilgumu (atsevišķa cilvēka, populācijas, Latvijas iedzīvotāju kopuma); 2) uzlabot cilvēka dzīves kvalitāti. Civilizētās Eiropas valstīs mēdz stādīt arī 3) uzdevumu: nodrošināt indivīda finansiālu aizsardzību pret nonākšanu nabadzībā veselības zaudējuma, katastrofas, neparedzētu nelaimju gadījumā un atbilstību iedzīvotāju tiesiskajai paļāvībai.
Jebkurš resurss (mediķa zināšanas, intuīcija, pieredze, darba laiks, telpas, aparatūra, nauda), kas tiek ieguldīts veselības aizsardzībā, profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā lielākā vairumā gadījumu pagarina cilvēka dzīves ilgumu un dzīves kvalitāti. Te rodas medicīnas pamatparadokss – jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aizsardzībā, jo cilvēki dzīvos ilgāk (kā jau iepriekš rakstīts, sadzīvos ar savu hronisko slimību), jo lielāki resursi būs vajadzīgi veselības aizsardzībai. Un civilizētās valstīs neviens nebrīnās par to, ka pieaug izdevumi veselības aizsardzībai gan absolūtos skaitļos, gan relatīvi pret nacionālo kopproduktu.
Kopš 1990. gada Latvijas iedzīvotāji vidēji dzīvo vismaz 8,5 gadus ilgāk, un šis dzīves ilgums pagarinās tieši tajā – vecu ļaužu segmentā, kas nemaksā nodokļus, bet tērē medicīnas naudu. Ilgāk dzīvot grib ikviens. Globalizācija nāk ar patērētāja filozofiju, bet LB ir globalizācijas un patērēšanas filozofijas spogulis. Patērētāju filozofija kā normu nosaka trīs aksiomas: „vairāk medicīnas – tātad labāk veselībai”, „dārga medicīna – tas ir labāk nekā lēta medicīna”, „medicīnu var pielīdzināt iepirkumam, izvēloties lētāko piedāvājumu”. Līdz ar to maksātspējīgi pacienti tiek apkalpoti kā karaliski klienti, nevis kā slimi ļaudis, bet maksātnespējīgie 14 % iedzīvotāju nevar saņemt nekādu veselības pakalpojumu.

Paralēlā baņķieru pasaule
Tie, kas šobrīd zīmē apdrošināšanas medicīnas shēmas, dzīvo paralēlajā – baņķieru - pasaulē. Grūti saprast, ko viņi vēlas iznīcināt – valsts ekonomiku (palielinot darbaspēka nodokļus) vai medicīnu. Skaidrs, ka viņi lobē privāto apdrošināšanu, kas šajā lobismā nav pārlieku ieinteresēta.
Ar to cilvēku rokām, kas virza veselības politiku vai vismaz silda savas rokas ap to, Latvijas medicīnā ienācis tirgus sacensības gars, komercializācija, privatizācija un konkurence, bet tam nav nekādas korelācijas ar sabiedrības veselību. Naudīgie redz iespēju no veselības naudas nopelnīt. Vienkāršākais – atdot medicīnas finansēšanu privātajai apdrošināšanai.
Valstij patiesībā ir tikai divi uzdevumi - lai iedzīvotāji dzīvo ilgāk un kvalitatīvāk. Latvija šobrīd ir izvēlējusies ceļu – lai tie cilvēki ātrāk mirst nost, līdzekļus tērējot relatīvi apšaubāmām kvalitātēm – VID namam, elektrovilcieniem, „Parex” bankas glābšanai utt. Līdz ar to ir apdraudētas tādas vispārnacionālas vērtības kā veselības politika (nevienam nav laika noņemties ar prevenciju un profilaksi), solidaritāte un vienādas iespējas saņemt kvalitatīvu medicīnisku palīdzību. Ārstiem atkal un atkal nāksies visai bezcerīgā toņkārtā definēt, ko īsti mēs gaidām no veselības aizsardzības sistēmas, no Veselības ministrijas, no valsts. Bet tie divi uzdevumi – visiem ilgāk un kvalitatīvāk dzīvot - ir tik vienkārši un saprotami.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Par murgaino ilūzijām medicīnā

Kategorijas