Floristes ceļš nav rozēm kaisīts

2016. gada 16. septembris 00:00

5863

Agra Maulāne - panākumiem bagāta ziedu meistare

Ilgāk nekā divus gadu desmitus Agra Maulāne ir rīdziniece, bet Lizumā viņu joprojām uzskata par savējo. Daudzi novadā dzīvo līdzi pazīstamās floristes panākumiem un priecājas par tiem. Par spīti šaubām Agra ir pierādījusi, ka visu var apgūt, ja darbā ieliek daļiņu sirds.
- Tas bija Dieva vai likteņa pirksts, ka kultūras darbiniece kļuva par floristi?
- Tā varētu teikt. Kad strādāju Lizuma kultūras namā, ar laiku radās sajūta, ka gribu kaut ko citu, ka ir pienācis laiks kaut ko mainīt. Gribējās pašai atbildēt par to, ko daru, nevis cerēt uz citu palīdzību un atbalstu – ka pašdarbnieki nāks uz mēģinājumiem un aktīvi darbosies. Dažam, protams, tā bija sirdslieta, bet netrūka arī vienaldzīgo. Ja patiesi lūdz iespēju pašai būt par visu noteicējai, tad tas piepildās. Kādu dienu kursa biedrene piezvanīja un aicināja uz Rīgu, lai darbotos ziedu pasaulē. Nebija viegli pieņemt lēmumu aizbraukt no dzimtās vietas, kur viss ir tik mīļš. Tomēr zemapziņā biju izšķīrusies, jo teicu – jā, es braukšu. Un tad vairs nebija atpakaļceļa. Pagājuši jau 23 gadi, bet vēl joprojām ir liels prieks, kad ieraugu ziedu skaistumu.
- Tomēr ceļā līdz florista amata meistarei droši vien netika tikai rozes kaisītas?
- Sākums bija Ritas Garaissils ziedu kārtošanas skolā, kur toreiz uzņēma tikai tos, kuru profesija bija saistīta ar dārzkopību vai ainavas veidošanu. Es biju pilnīgi no citas nozares, tāpēc mani negribēja uzņemt skolā. Tomēr biju neatlaidīga, negāju prom. Vēlāk zināšanas un prasmes pilnveidoju Tallinā, kur esmu sastapusi fantastiskus šīs profesijas pārstāvjus. Neskaitāmas tikšanās un pieredzes apmaiņa ar kolēģiem bijusi Lietuvā iedvesmas naktīs, kā arī kopēja darbošanās ar Ukrainas un Krievijas floristiem iedvesmas dažādos pasākumos. Ir vairāki starptautiski konkursi, kuros jūtam līdzi savējiem.
- Vai esat pati piedalījusies konkursos?
- Piedalījos un kļuvu par laureāti starptautiskā konkursā “Rīga gadsimta ziedos”. Konkursos piedalās ne jau tādēļ, lai iegūtu godalgotu vietu. Tā ir iespēja apstāties un vairāk padomāt, jo ikdienas darbs saistās ar daudz ko citu. Konkursā ir jāiegulda vairāk darba, materiālu, lai īstenotu kādu jaunu un spilgtu ieceri. Tas ir grūtāk, bet ir arī interesantāk radoši izpausties. Konkurss ir kā mācību stunda pieredzei, jo var vērtēt un salīdzināt, ko spēju pati un ko citi floristi. Tiklīdz kaut kam gatavojas, tas pārņem savā varā un uzlādē. Sevī tiek izaudzēta ideja, kura ir jāīsteno. Ir pozitīvas emocijas, fantastiska sajūta. Reizēm neizdodas viss tā, kā gribētos. Esmu secinājusi, ka katrā veikumā ir kaut kas no Dieva. Ja līgavas pušķis neizdodas, tad ir bažas, vai jaunais pāris dzīvos saticīgi. Daudz iznāk veidot pasūtījumus bērēm. Man tie patīk, jo mūsu darbs ir pats pēdējais aizgājējam. Uz bērēm ir jāiet ar pašiem skaistākajiem un mīļākajiem ziediem.
- Vai ir atšķirības starp dažādu valstu floristu darbiem?
- Nevar salīdzināt, ka kādā valstī ir labāk vai sliktāk. Visur floristi strādā ļoti interesanti. Pavasarī bijām konkursā Itālijā, Dženovā, kur startēja man pazīstami igauņi, ukraiņi, un katram bija kaut kas tāds, no kā var mācīties. Protams, var gadīties, ka viss nav pieņemams, bet tas ir mans viedoklis. Var arī priecāties, ja kādam ir izdevies atrast jaunu veidu, kā izmantot tradicionālus materiālus. Nesen mani uzaicināja uz Rapinas floristikas skolu Igaunijā, kur bija liels prieks par kaimiņvalsts jaunajiem floristiem.
Ir ļoti svarīgi, kādā skolā florists ir mācījies. Mūsu uzdevums ir parādīt un izgaršot dabas skaistumu, tāpēc strādājam galvenokārt ar dabas materiāliem, kas ir katram gadalaikam atbilstoši. Protams, floristikā tiek izmantoti arī citi materiāli. Jaunu Ameriku nevaram atklāt, bet varam parādīt, ka katrs materiāls ir īpašs.
- Ir arī īpaši izdevušies floristikas darbi vai katrs ir īpašs?
- Katrs darbs ir īpašs, lai arī kam tas būtu veidots. Kad dodos uz pasākumu, es braucu pie cilvēkiem, kuri to rīko. Piemēram, Tukuma rožu svētki. Vēl atceros, kā pirmoreiz veidojām šiem svētkiem rožu vanagu, izvēlējāmies formu un izmērus. Tas ir liels pārdzīvojums! Divus gadus veidojām ziedu paklāju pie Brīvības pieminekļa. Tāpat Ventspilī ziedu paklāju veidošanā piedalījos pirmos sešus gadus. Tā ir pieturvieta, kurā sastopu domubiedrus un varu priecāties kopā ar viņiem. Bulduros kādreiz bija fantastiski svētki “Mana mīļā mašīna”, kuru rotājām ar ziediem. Svētkos vienmēr ir īpaša gaisotne, bet katrā vietā citāda. Kādreiz veidojām ziedu noformējumu koncertiem operā. Tagad bieži tiek izmantotas modernās tehnoloģijas, kurās spēlējas ar krāsām un gaismām. Taču arī ziedi uz skatuves ir svarīga koncerta daļa. Mani iepriecina sadarbība ar kori “Latvija”, jo varam ar dzīvajiem ziediem piedot fantastiskas mūzikas izpildījumam arī burvīgu smaržu. Man ir gandarījums, ka diriģentam Mārim Sirmajam dzīvie ziedi ir ļoti svarīgi. Tikšanās ar šādiem cilvēkiem iedvesmo.
- Kuri ziedi ir īpaši mīļi?
- Jaunībā ļoti patika kallas. Tagad grūti kādus īpaši izcelt. Nupat ziedu salonam “Ansis”, kurā strādāju, atveda krizantēmas. Tās ir bezgala skaistas! Katram gadalaikam ir savs smeķis: pavasarim – vieglums, maigums un trauslums, vasarai – dabas krāšņums, kas iepriecina un reizēm arī biedē, rudenim – krāsu bagātība. Man patīk arī ziema, sevišķi Ziemassvētki, jo līdz ar tiem ienāk arī greznums, ko var veiksmīgi parādīt floristikas darbos. Man gadu gaitā ir izveidojušās īpašas sajūtas pret ziediem. Pagājušajā gadā, kad veidojām ziedu paklāju Ventspilī, blakus strādāja japāņu floristi. Tas ir apbrīnojami, ar kādu cieņu pret ziediem viņi izturas!
- Vai ir kāds sapnis, ko vēlētos īstenot?
- Sapnis ir vienmēr, jo bez sapņiem nevar. Taču tos nevajag atklāt. Jāļauj, lai sapņi nobriest, jo tikai tad tie piepildās. Tāpat kā maizes mīklai vajag norūgt, sapņiem ir jāiedzīvojas.
- Varbūt arī Lizumā vai Gulbenē būtu vajadzīgi ziedu svētki?
- Katrā vietā ir vajadzīgi cilvēki, kas vēlas un rīko šādus svētkus. Tie ir cilvēki, kuri tā izsapņo savus sapņus. Tukumā tā ir Anita Stikāne, Ventspilī – Inga Reinholde, Bulduros – Anita Onkele. Ir jābūt kādam vilcējam, kas savu ieceri apaudzē, kuram ir prasme ar to aizraut citus, lai rastos fantastisks pasākums. Pie šādiem cilvēkiem braucam, jo vēlamies viņus atbalstīt. Esam bijuši Alūksnē, kad tika svinēta Ernsta Glika jubileja. Bet nevar no malas ieteikt – jums vajadzētu darīt tā vai citādi. Iecerei ir jāizaug tajā vidē.
- Varat teikt, ka esat atradusi savu īsto vietu dzīvē?
- Sirdi var ielikt jebkurā darbā. Nekad nevar zināt, kā dzīve veidosies. Vēl man ir prieks par ziediem, patīk saņemt ziedus. Mani fascinē cilvēki, kuri izaudzē ziedus. Viņiem ir spēks šajā skarbajā laikā rast un dāvāt prieku citiem. Tā ir ļoti liela bagātība, ja esi atradis sirdij tuvu darbu.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Floristes ceļš nav rozēm kaisīts

Kategorijas