“Motociklu vasaras” varone strādā muitā Liepājā

2016. gada 16. septembris 00:00

858

“Motociklu vasaras” varone strādā muitā Liepājā

Re, kur meitene no filmas “Motociklu vasara”, šādus komentārus, kaut arī pagājuši vairāk nekā četrdesmit gadi, liepājniece Inese Valagina dzirdot regulāri. Arī no krievu tautības cilvēkiem.
“Pati brīnos, ka atpazīst, jo drīz mazmeita būs tādā vecumā kā es toreiz. Uz ielas gluži klāt cilvēki nenāk, bet kafejnīcā – mierīgi.”

Atveidotāju atrod skolas koridorā
To, ka tikusi pie galvenās varones lomas, Inese sauc par nejaušību. Kad viņa mācījusies Liepājas 1. vidusskolas 8. klasē, izsludināti dažādi konkursi, bet meitene uz tādiem nav gājusi. Tolaik radošās komandas talantīgus jauniešus meklējušas arī skolās. Televīzijas filmai “Cāļus skaita rudenī” izraudzīta liepājniece Marita Pumpure (Lūriņa-Stelmakere), vēlāk atklāts Indras Briķes talants.
“Operators Kalvis Zalcmanis un režisora asistente Ruta Mierleja ieradās mūsu skolā un, dabīgi, gāja iekšā vecākajās klasēs. Es ar meitenēm smiedamās staigāju pa koridoru un teicu: salīgsim, ka tūlīt pienāks klāt. Un pienāca ar’. Turpat skolas direktora kabinetā nofotografēja un lika gaidīt. Sākumā meiteņu bariņu no dažādām Latvijas vietām uzaicināja uz foto provēm. Finālā palikām četras: Zita Ersa, Māra Zvaigzne, Aida Zars (Ozoliņa) un es.”
Kaut arī Inese nav darbojusies pat skolas teātra pulciņā, nez kāpēc bijusi pārliecināta, ka izvēlēsies tieši viņu. Jā, apstiprināta un pasaukta filmēties. Jau pirmajā dienā Vidzemes jūrmalā bijis jābrauc ar močiem, Kārlis Sebris tēlojis mežsargu. Režisoram Uldim Braunam, dokumentālistam, gribējies dabiskumu un jauniešu drāmu “Motociklu vasara” viņš iecerējis melnbaltu.
“Es tolaik vēl nekrāsojos, bet tur drusku piešpaktelēja. Pirmā ekspedīcija bija Kuldīgas rajonā, rudens pusē – Siguldā. Aktrise nebiju ne pirms, ne pēc šīs filmas, nekādus dižos pārdzīvojumus spēlēt arī nevajadzēja. Brauns, prātīgs onkulītis, izstāstīja, pamatoja, ko un kāpēc grib. Sapratu būtību – simts baltie zirgi simbolizē laiku, lai pārbaudītu sevi, pārliecinātos. Un ne tikai par attiecībām,” toreiz dziļāku jēgu “padsmitniece” gan nav meklējusi.

Kino dēļ neaiziet uz mākslas skolu
Filmēšana turpinājusies līdz vēlam rudenim, lēkšanu Ventas ūdenskritumā nācies pārfilmēt vēl oktobrī. “Ūdens mutuļoja, Brauns ar akvalangu lejā ķēra. Viņš pats nodarbojās ar zemūdens medībām. Varbūt mana māte sēdēja ar aukstām kājām, bet es par bīstamību nedomāju.”
Filmas pirmizrāde 1975. gadā notikusi kinoteātrī “Rīga”. Inesi Jansoni runāšana uz skatuves biedējusi vairāk nekā filmēšanas process. Kad filma demonstrēta kinoteātrī “Liepāja”, pilsētā ieradusies visa filmēšanas komanda.
Par to, vai kādu brīdi nav uzskatīta par filmu zvaigzni, Inese nosmaida: “Zini, kā pie latviešiem – dažādi komenti no tantēm, jo visu jau personificē. Ne tā es sēdējusi, ne tā skatījusies, ne tādi brunči mugurā. Lai jau runā! Filmēšanas process patika, bet ne tā, ka bez tā dzīvot nevar. Vēstules bija, bet ar rožu klēpjiem neviens pakaļ nav skrējis.”
Inese pieļauj, ka pacenties nākamajā projektā apstiprinātais Pauls Butkēvičs, jo, mācoties 10. klasē, viņa uzaicināta filmēties Kijevā, kur sportistu filmā “Krosings” bijusi nepieciešama galvenā varone. Latviete paņemta bez provēm. Vēl pēc gada kino vilnis aiznesis uz Moldāviju, kur Inese iejutusies raganas meitas fejas lomā pasaku filmā.
“Ja kāds pabīdītu, varbūt arī ietu tālāk, pašai domas par aktiermākslas studijām prātā nebija. Nebūtu sapērusies ar kino, pēc astotās klases droši vien iestātos mākslas skolā: diezgan labi zīmēju un konkursos pirmās vietas dabūju. Izņemot piecnieku (pēc piecu ballu sistēmas), citas atzīmes zīmēšanā nebija.”
Pēc vidusskolas Inese atradusi darbu kara tirdzniecības uzņēmuma (“Vojentorg”) noliktavā un draudzīgajā kolektīvā nostrādājusi piecpadsmit gadu. “Ja tas kantoris būtu vēl šodien, droši vien joprojām strādātu. Apprecējos divdesmit gadu vecumā, divi bērni piedzima. Kad vajadzēja atgriezties pēc dekrēta, viss tur gāja uz galu. Vecākā meita Elīna, ieraugot mani ekrānā, salīdzināja un priecājās: viena mamma te, otra – televizorā. Otrā meita Alise šo lietu neuztvēra, skolniece būdama, izvēlējās skatīties programmu, kur “Sprīdīti”, nevis “Motociklu vasaru” rāda. Mazbērni, kas jau pie saprašanas, arī filmu ir redzējuši.”

Nepatīk strēbt karstu
Neilgi pastrādājusi Liepājas Gaļas kombināta eksporta daļā, Inese Valagina pārgājusi uz VID Muitas pārvaldes Kurzemes muitas daļu.
“Tur ir četras maiņas un virsuzraugs. Pārbaudām dažādas auto, kuģu un vilcienu kravas, bet pārsvarā – dokumentāciju. Divdesmit gadu laikā visādi gājis, bet darbs ir interesants, kolektīvā daudz jaunu cilvēku,” ar patiku teic vecākā muitas uzraudze. Kad amats pieprasījis pirmā līmeņa augstāko izglītību, mācījusies Muitas institūtā un ieguvusi ekonomistes specialitāti.
“Droši vien katram ir savas likteņa līnijas, bet, ja tu pats negribi virzīties, tās paliek kā ūdenī zīmētas. Šodienas skatījumā cilvēkam ir sevi jāpierāda, bet man viss sanācis bez laušanās un cīnīšanās. Ar otro vīru esam kopā vairāk nekā trīsdesmit gadu. Neesmu īpaši emocionāla, bet aprēķinātāja arī ne. Kā filmas “Motociklu vasara” varonei man netīk strēbt karstu. Laiks visu noliek savā vietā. Attiecības ar abām pieaugušajām meitām – labas. Pat tīņu vecumā viņām nebija izdarību, ar ko netiktu galā. Mēs ar māsu Dainu visu mūžu esam Iks un Daks, arī bērni un mazbērni mūs tā sauc.”
Apkārtējo cilvēku pieņēmumu, ka izskatīgā sieviete ir pašpārliecināta, iespējams, pat iedomīga, Inese Valagina apgāž: “Pēc horoskopa esmu Vēzis, man vajag savu būri. Nekad mūžā neesmu gājusi uz dejām: filmēšana izrāva no tīņu vecuma, palīdzēja ātrāk pieaugt, neiederējos vairs vienaudžu kompānijās. Par mani smējās, bet nebija patikšanas kaut ko radikālu darīt, neesmu atradusies ne šajā, ne tajā grāvī. Staigāju stalti, degunu gaisā, jo bērnībā, jaunībā nodarbojos ar mākslas vingrošanu. Uz radikālām pārmaiņām, piedzīvojumiem neparakstos, pirms lēmuma pieņemšanas baltos zirgus saskaitu.”

laikraksts jautā:

Vai kaut ko darītu citādi, ja varētu “likt jaunu bildi iekšā”?
Lasīju, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijusi vīrietis, pavārs, pirāts, klejotājs. Smejos, ka varbūt to gribētu. Bet reālajā dzīvē diez vai ko citādi darītu: nav nepiepildījuma sajūtas.

Vai gadījies vilties cilvēkos?
Nē, uzskatu, ka cilvēki pa lielam ir labi. Tas varbūt profesionāli traucē, bet nedomāju, ka katrs katru grib apšmaukt. Ja kāds nepatīk, ignorēju.

Kas dzīvē sagādā vislielāko prieku?
Svarīgi – lai visi manējie ir veseli. Jaunā paaudze – citāda, protams, bet tiešām forša, pozitīva. Pamatvērtības, ko ieaudzina ģimenē, paliek. Neteikšu, ka man patīk ēst rupjmaizi ar sāli un kleitiņas pirkt humpalās: pieticība nav nekas labs. Bet nemirstu nost bez “Armani”. Ja prioritātes saliek no pareizā gala, viss notiek un ir līdzsvarā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Motociklu vasaras” varone strādā muitā Liepājā

Kategorijas