Dzīves līkločos sargā Laima

2016. gada 23. septembris 00:00

696

Laimas zīmei nav ierobežojuma – tā simbolizē mūža ilgumu

Skolotāja darbs spēj dāvāt mūžīgo jaunību. Lai par to pārliecinātos, ir vērts tikties ar bijušo Galgauskas pamatskolas skolotāju Laimu Gavari. Ne vien izskats, bet arī mundra gaita un optimistisks smaids liedz ticēt, ka viņa nesen svinējusi cienījamu dzīves jubileju.
“Piekrītu, ka skolotāji saglabā jaunību ilgāk, jo viņiem apkārt ir bērnu prieks un skanīgas balsis. Mani bijušie kolēģi ir sasnieguši 80 un vairāk gadus, bet vēl turas. Kā kalna stāvot un atskatoties, varu secināt, ka katram dzīves periodam ir bijusi sava odziņa,” pauž L.Gavare.
Viņas jaunības gadi aizritējuši padomju varas gados, kad abi ar vīru Jāni piedalījās pašdarbībā, vadīja traktoristu un lopkopēju sarīkojumus, dejoja ballēs un iesaistījās atrakcijās. Taču arī vēlāk Laima bijusi aktīva. “Es neesmu mājās sēdētāja. Jūtos labi sabiedrībā, kad varu iziet, tikties, kaut ko redzēt un pēc tam atgriezties mājās,” atzīst pensionāre. Galgauskā droši vien atceras skolotājas lomas teātra izrādēs. 20 gadu laikā to bijis daudz – lielākas un mazākas. “Man patīk tās lomas, kurās vairāk velk uz humoru. Jo trakāk, jo labāk,” atzīst skolotāja.

Bērnība – kara krustcelēs
Laimas bērnība pagājusi tagadējā Drustu pagastā. Viņa dzimusi Gatartā, kas tolaik bija pagasts starp Jaunpiebalgu un Drustiem. Vecākiem bija jaunsaimniecība ar gandrīz 11 hektāriem zemes. Tā nebija auglīga – mālains kalns, tāpēc bija smagi jāstrādā, lai varētu iekopt, apsēt un novākt ražu. Saimniecībā bija ganāmpulks ar sešām govīm, labības lauki, ābeles... Ģimene dzīvoja Gatartas krogus ēkā, kura tēvam piederēja kopā ar brāli. “Tēvs bija lēns, bet strādāja labi. Turpretim mātei darbi šķīrās. Sestdienās tika noslaucīti celiņi un viss sakopts. Bet svētdienās visi atpūtās. Mamma apsēja baltu priekšautu, tēvs noskuva bārdu un uzvilka baltu kreklu. Vectēvam patika spēlēt kārtis. Kad ciemos atnāca kaimiņi, visi sēdās ap galdu, spēlēja kārtis un apsprieda gan lauku darbus, gan dažādus notikumus,” atceras L.Gavare.
1940.gada jūnijā viņa tāpat kā vecāki dzirdēja pa radio izskanējušo Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa aicinājumu: “Jūs palieciet savās vietās, es palikšu savā.” Laimas ģimene palika savā saimniecībā arī tad, kad sākās karš, jo māte negribēja doties ceļā ar mazajām meitenēm. Krievu lidmašīnas meklēja Gatartas pili, kurā atradās vācu karavīru lazarete. To ieskāva koki, tāpēc no lidmašīnas pili nevarēja redzēt. “Nakts uzlidojumos pie lidmašīnām bija izkārtas lampiņas, no tām man bija šausmīgas bailes. Vēl briesmīgāk bija, kad cauri Gatartai dienu un nakti virzījās armijas daļas. Krogus ēka atrodas ceļu krustojumā, tāpēc kustība notika nepārtraukti. Garām plūda arī bēgļu straumes,” stāsta L.Gavare. Kad tuvojās fronte, ģimene tomēr tika izdzīta no mājas. Tā paslēpās pie kaimiņa, kura māja atradās mežā. “Lodes spindza visapkārt, tāpēc mazākos bērnus nosūtīja kaimiņu mājas pagrabā, bet pieaugušie uzturējās šķūnī. Par laimi, nevienam no mums netrāpīja. Tā tur palikām trīs dienas, tad nolēma, ka jāskatās, kas notiek mājās. Mamma ar kaimiņieni devās izlūkgājienā un secināja, ka varam atgriezties,” stāsta L.Gavare. Bija izbraukti un izbradāti saimniecības labības lauki, izbarots lopiem sagādātais siens, tāpēc tagad grūti saprast, kā varēja izbarot lopus un izdzīvot. Taču vēl vairāk tēvs pārdzīvoja, kad vajadzēja lopus un zirgus atdot kolhozam. “Vecāki pēc kara domāja saimniekot, bet vajadzēja strādāt kolhozā. Raudājām, kad mūsu kūti iztīrīja. Kolhozā zirgiem trūka barības, tie griezās māju ceļā un bubināja. Tēvs to nevarēja pārdzīvot un sabruka,” atceras L.Gavare.

Skolas gadi – represiju ēnā
“1944.gadā man jau bija astoņi gadi, tāpēc vajadzēja sākt mācīties skolā. Paliku internātā, kur dažam laimējās gulēt dzelzs gultā, bet citiem bija jāguļ uz koka nārām, kas bija saglabājušās no vācu lazaretes. Man līdzi bija putraimu karaša, melnas pankūkas un cukurbiešu sīrups, kas bija gan cukurs, gan konfektes un ievārījums. Mācījos Drustu septiņgadīgajā skolā, kas bija nokrāsota raiba kā zemessargu apģērbs. Tomēr šī skola man palikusi vismīļākā,” atklāj Laima. Tajā bija skolotāji – personības. Daudzi no viņiem tika atbrīvoti, kad piecdesmitajos gados notika tā saucamā skolu tīrīšana. Daudzu biogrāfijā atrada melnu traipu, tāpēc nedrīkstēja skolā mācīt un audzināt bērnus. “Starp viņiem bija skolotājs Mārtiņš Balodis un viņa dzīvesbiedre. Gudri un interesanti skolotāji, kuri daudz ko varēja iemācīt,” klāsta L.Gavare.
Viņa bija nolēmusi pēc pamatskolas beigšanas apgūt tirdzniecības darbinieka profesiju Rīgas kooperatīvajā tehnikumā. Skolotāji Baloži aizbrauca uz tehnikumu, lai iepazītu un izvērtētu. Pēc tam viņi atzina, ka nav šaubu – ar darbu Laima tiks galā, taču akcentēja, ka viņa ir sīka auguma, tāpēc kāds cits varētu nodarīt pāri meitenei. Skolotāji viņu atrunāja no šīs ieceres. Savukārt māte iebilda pret mācībām Bulduru dārzkopības tehnikumā un izlēma – jāmācās Jaunpiebalgas vidusskolā. Viņa uzskatīja, ka ir jāapgūst cienījama profesija, kāda ir skolotāja darbs. “Arī Jaunpiebalgas vidusskolā bija brīnišķīgi skolotāji, turklāt ļoti labestīgi. Viņi par mums rūpējās kā par saviem bērniem. Dzejnieces Skaidrītes Kaldupes māsa Erna Sprince bija mana klases audzinātāja 10. un 11.klasē, kā arī mācīja vācu valodu. Man vācu valoda ļoti patika. Savukārt mīlestība pret latviešu valodu nāk līdzi no Drustu skolas, tāpēc izvēlējos mācīt šos priekšmetus,” atzīst L.Gavare.

Izvēlas stipru vārdu - Laima
Lai gan latviešu valoda Laimai ir vismīļākā, viņas latviskā vārda izvēlei ir cits pamats. “Kad es piedzimu, biju ļoti maza, šķiet, svēru tikai apmēram kilogramu. Grūti iedomāties, kā izskatījos un spēju izdzīvot. Bet brēkusi esot vareni. Kad mamma gudrojusi vārdu, vecākā māsa staigājusi apkārt un teikusi, ka man jādod Laimas vārds, citādi viņa par māsu nerūpēšoties. Viņai bija mīļa lelle – Laima, kuras vārdu deva man,” skaidro pensionāre. Viņai bija vēl otrs vārds - Ārija, bet vajadzēja izvēlēties vienu, kad tika izrakstīta pase. Skolā jau meitene bija pieteikta ar Laimas vārdu, tāpēc arī pasē palika tieši tas. Turklāt Ārija L.Gavarei nepatika, jo māsa viņu ar to nerroja, teikdama, ka tas ir riebīgs vārds – rija, rija, Ārija. Turpretim dvīņumāsai esot - vija, vija, Silvija.
Arī vācu valoda joprojām nav aizmirsta. To varēja likt lietā, kad saņēma dāvinājumu – braucienu uz Vāciju ciemos pie radiem. Padomju varas gados skolotāja bija neapmierināta, ka netiek uz Vāciju un nedzird īstu vācu valodu. Toties pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viņa ir apceļojusi daudzas valstis.
L.Gavare secina, ka nevar salīdzināt dzīvi pirmajā Latvijas brīvvalstī un tagad. Daudz kas ir mainījies, sevišķi jūtams ir tehniskais progress. Kad Laima studēja, skrēja pie tantes televizoru skatīties, kas toreiz bija kā brīnums. “Daudz ir paveikts. Taču varētu vēl vairāk sasniegt, ja mums būtu gudra valdība,” atzīst L.Gavare. Viņu satrauc, ka cilvēku attiecībās trūkst sirsnības. “Kur paliek godīgums? Kā var būt labas attiecības, ja nepārtraukti strīdas, viens otru vaino mantas un naudas dēļ! Agrāk dzīvoja draudzīgāk, vairāk turējās kopā,” salīdzina L.Gavare. Tagad viņa skolā negribētu strādāt. Nespētu, jo skolēnos jūtama visatļautība, trūkst atbildības un pienākuma izjūtas. Skolotāja bagātība ir iespēja piedzīvot sava darba augļus – skolēnu sasniegumus. L.Gavare secina, ka no viņas audzēkņiem neviena nav Saeimā. Tomēr tas nenozīmē, ka nebūtu tādu, ar kuriem viņa lepojas. Bet lielākais prieks ir divas meitas, trīs mazbērni un četri mazmazbērni. “Tas nozīmē, ka man būs turpinājums. Daļa manu skolēnu jau ir pensijā, bet arī viņiem ir bērni un mazbērni,” saka L.Gavare.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzīves līkločos sargā Laima

Kategorijas