Aicinājums vakarā uz tēju domāts pavisam nopietni

2016. gada 23. septembris 00:00

Arnis Līcītis (Ezītis) kopā ar Mārtiņu Vilsonu un Ivaru Kalniņu oktobrī “Gulbenes miglā”

«Zini, kā norunāsim? Runāsim tikai par lietu, bet vienkārši tāpat – nerunāsim. Kā tas ir? Nu, mēs runājam un runājam. Pļāpājam. Bet tu labāk paklusē… Taču, ja reiz ko saki, – tieši desmitniekā,» jau sarunas sākumā vienojamies ar aktieri Arni Līcīti, Ezīša lomas atveidotāju izrādē «Ezītis miglā». Arī šis visnotaļ prātīgais formulējums nācis no krievu rakstnieka Sergeja Kozlova Ezīša, kas radis savu mājvietu grāmatā «Ezītis miglā un citas pasakas».
– Dzirdēts arī pa pusei draudzīgs, pa pusei neizpratni raisošs formulējums – ko tad pieauguši veči (domāts acīmredzot trio Mārtiņš Vilsons, Arnis Līcītis, Niks Matvejevs, vēlāk Ivars Kalniņš) ņemas ar pasakām? Kā īsti sākās Ezīša stāsts miglā? Kas ir šīs izrādes idejas autors?
- Ideja pieder “Latvijas Radio” režisorei Diānai Bērzai. Viņa piezvanīja un jautāja – vai tu negribi piedalīties «Ezītī miglā»? Mans pirmais pretjautājums bija – vai radiouzvedums? Nē, uz skatuves. Dzīvnieciņus spēlēt? Nē. Mēģināsim tās pasakas uzlikt uz skatuves. Nu, un kas tad es būšu? Tu būsi Ezītis. Un kas tad būs mans partneris? Toreiz vēl atbildi nesaņēmu, bet pēc nedēļas Diāna man zvanīja, ka partneris būs Mārtiņš Vilsons. Tad mēs satikāmies, izrunājāmies, un Mārtiņš uzņēmās dramaturga funkcijas – uzrakstīja scenāriju – un kopā ar Zani Vilsoni kļuva arī par izrādes režisoriem.
– Nu jā, jo pati pasaka «Ezītis miglā» īpaši gara nav.
- Lūk, tā ir daudzu nezinātāju liktenīgā kļūda, ka mūsu «Ezītis miglā» ir tikai un vienīgi populārā multfilma. Arī jums rokā redzu pabiezu Sergeja Kozlova grāmatu «Ezītis miglā un citas pasakas. Sirsnīgi stāsti lieliem un maziem lasītājiem». Nevajag izrādes varbūtējos skatītājus aizbaidīt ar domu, ka uz skatuves būs redzama tikai viena neliela pasaciņa. M.Vilsons izveidoja scenāriju, pamatojoties uz to, ko Sergejs Kozlovs uzrakstījis visā savā grāmatā. Tad tika iesaistīts Mārtiņa draugs Niks Matvejevs. Nikam materiāls ļoti iepatikās, šķiet, ka tas viņam pašam bija tīri cilvēciski ļoti tuvs, jo viņš ar milzīgu entuziasmu uzņēmās veidot visu muzikālo partitūru. Radās Nika dziesmas šai izrādei, arī viss pārējais muzikālais noformējums.
– Niks jau nebija tikai mūzikas autors un izpildītājs, bet arī pats aktīvi piedalījās izrādē.
- Tā bija dzīvā mūzika, Niks spēlēja ģitāru, mēs visi kopā dziedājām, bet, kad vajadzēja, viņš piedalījās arī mūsu skatuviskajās spēlēs. 2013.gada februārī klubā «Austrumu robeža» notika pirmizrāde, kurā toreiz piedalījās aktieri Mārtiņš Vilsons, es, Arnis Līcītis, un izcilais, nu jau mūžībā aizgājušais mūziķis Niks Matvejevs. Vēlāk par šīm izrādes dziesmiņām teica, ka tās varēja kļūt par īstiem Latvijas radiostaciju hitiem...
– Un pēc Nika aiziešanas...
- Kopš pirmizrādes bija pagājuši vairāk nekā divi gadi, un izrādes veidotāji nolēma, ka iestudējums jāatjauno, šoreiz to veltot tieši Nika Matvejeva piemiņai. Tādēļ pagājušā gada 29. novembrī kinoteātra «Splendid Palace» kafejnīcā «Film Noir» notika atjaunojuma pirmizrāde. Tajā man un Mārtiņam pievienojās arī Latvijā kādu brīdi neredzētais populārais aktieris Ivars Kalniņš. Viņš spēlē ģitāru un dzied Nika dziesmas. Tekstus sacerējis gan pasaku autors Sergejs Kozlovs (latviešu izrādēs tie, protams, ir tulkoti), gan Mārtiņš Vilsons.
- Vai bērniem ir interesanti skatīties?
- Grūti spriest, jo autors jau ir fantastisks ar to, ka ir interesants visiem – pat nosaukumā rakstīts «stāsti lieliem un maziem lasītājiem». Pieļauju, ka ierēdņi, kas ieteikuši grāmatu konkrētai vecuma grupai, ir redzējuši multfilmu un varbūt pat lasījuši grāmatu, bet, vai viņi ir redzējuši mūsu izrādi, stipri šaubos. Ja viņi šo izrādi apmeklētu, tad saprastu, ka autors faktiski uzrunā mūs, pieaugušos.
Kad es biju maziņš, lasīju Kārļa Skalbes un Andersena pasakas, man bija ļoti smagi, bēdīgi un skumīgi. Man vienmēr bija žēl. Kad izaugu lielāks, sapratu, ka šāda literatūra nemaz nav tieši bērniem domāta. Tā domāta mums, pieaugušajiem. Ļoti skaista literatūra – tāpat kā «Mazais princis». Izmantojot šķietami bērnu varoņus, uzrakstīts stāsts par mums.
Tāpat arī šajā gadījumā – autors cenšas mūs, pieaugušos, parādīt, izmantojot dzīvnieku pasauli. Bet viss, kas notiek ar Ezīti, Zaķēnu un Lācīti, būtībā notiek ar mums, cilvēkiem. Cik daudz bērni no tā saprot? Es domāju, ka saprot, bet vai tieši to pašu, ko pieaugušie? Domāju, nevar šāda veida literatūru strikti sašķirot pieaugušo un bērnu literatūrā. Bērni sapratīs kaut ko savu, pieaugušie – ko savu. To centāmies parādīt arī mūsu izrādē. Tā ir filozofija, tās ir domas par sevi, par vientulību, par draudzību, par otru cilvēku, kurš ir tev blakus jeb varētu būt blakus. Uzskatu, ka Diānai Bērzai «Ezītis miglā» bija lieliska ideja.
– Savu «Ezīti miglā» esat rādījuši ne tikai latviešu skatītājiem.
- To paguvām parādīt arī ar Niku – Blagoveščenskas kinofestivālā. Visa zāle bija milzīgā sajūsmā, pēc izrādes piecēlās kājās un aplaudēja. Krievijā bijām arī šā gada pavasarī un augustā. Mums ir pat jautājuši – kā jums varēja ienākt prātā tik brīnišķīga ideja? Mums lielajā Krievijā neviens līdz tam nebija aizdomājies. Bet jūs tur – mazajā Latvijā?! Jā, es teicu, mēs esam maza zeme, maza tauta, bet mums bija viens cilvēks, kuram šī ideja ienāca galvā, un mēs to realizējām. Viss, kas ar mums dzīvē notiek, izriet no šīm pasakām. Koncentrēts materiāls, kas uzlikts uz skatuves. Jau pašā sākumā mēs viegli vienojāmies, kā to darīsim un kā tas viss notiks. Proti, ka nespēlēsim dzīvniekus, būsim tādi, kādi esam dzīvē, – trīs veči. Bērni domās – ko tie trīs lielie onkuļi tur rāda, bet gan jau kaut kas aizķersies arī jaunākos skatītājos.
– Vai trim lielajiem onkuļiem nav grūtības sastapties?
- Ģeogrāfiski tā varētu šķist, jo filmēšanās un citi darbi itin bieži notiek ārpus Latvijas. Mūsu galvenā priekšrocība ir tā, ka esam trīs brīvi cilvēki, un neviens no mums nav saistīts ne ar vienu valsts iestādi. Mēs darām to, kas mums patīk un kas mūs interesē. Ja ir interesants piedāvājums filmām vai izrādēm, katrs no mums to var apsvērt un pieņemt vai nepieņemt. Ja neinteresē, mierīgi dzīvojam tālāk un darām tās lietas, kas mūs interesē. Šajā jomā mēs – es, Mārtiņš un Ivars – esam absolūti vienādā situācijā. Mēs neesam nevienam pakļauti un nevienam neesam spiesti atskaitīties.
– Ko darāt pašreiz vai gatavojaties darīt ārpus «Ezīša miglā»?
- Par saviem kolēģiem atbildēt nevaru, bet man vasarā bija neliela darbošanās mākslas īsfilmā par Rēzekni, ko Krievijas puse uzņēma saistībā ar ceturto Rēzeknes starptautisko kinofestivālu «Open Place». Vēl trīs sezonas spēlēju vienu izrādi Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī – Alana Aleksandra Milna komēdijā «Ceļš uz Duvru».
– Jūsu saistība ar Rīgas Krievu teātri, tāpat kā ar kādreizējā Jaunatnes teātra ne tikai latviešu, bet arī krievu trupu ir vēl senāka.
- Astoņus vai pat deviņus gadus es Rīgas Krievu teātrī nostrādāju kā štata aktieris. Jaunatnes teātra krievu trupā gan esmu spēlējis tikai vienā izrādē, toties kādā – tā bija Josifa Brodska «Demokrātija»! Vēl tagad atceros, ka izcilais režisors Ādolfs Šapiro bija ļoti neapmierināts ar manu it kā joprojām pārāk krievisko akcentu (tā bija pirmā reize, kad uz skatuves runāju krieviski!), kam izrādē esot jāskan krietni «āriskāk».
Pēc kāda laika Maskavas režisors Sergejs Bogomazovs Rīgas Krievu teātrī piedāvāja galveno lomu jau minētajā izrādē «Ceļš uz Duvru». Atzīšos, bija svētīgi kopā pastrādāt.
– Latviešu mākslinieku darbība austrumu virzienā daļā «īsteno latviešu» sabiedrības tiek uztverta gandrīz vai ar negatīvu pieskaņu (tas zināmā mērā attiecas arī uz jūsu trijotni – Vilsons, Kalniņš, Līcītis).
- Attiecībā uz «Ezīti miglā» pēc Nika aiziešanas es jau uzskatīju, ka tas viss ir beidzies, bet uzradās viens ļoti solīds, korekts un inteliģents cilvēks – Boriss Levi, kuram zināmā mērā varam pateikties par saviem panākumiem aiz Latvijas robežām. Tieši Levi bija par to, ka jāveido šāda, zināmā mērā arī Krievijā pazīstamu aktieru trijotne. Sazinājāmies ar Mārtiņu Vilsonu, un, šķiet, izdevās vienā upē iekāpt otrreiz. Interesanti, ka, spēlējot atjaunoto variantu, atklājās vēl tik daudzas pirms tam nepamanītas lietiņas. Šo soli absolūti nenožēloju, jo mums atkal ir interesanti. Dzirdam arī skatītāju atsauksmes, kas brīžiem var būt vienkārši ģeniālas: Krievijā pēc izrādes kāds skatītājs pienāca pie Mārtiņa un nespēja slēpt izbrīnu: «Ārprāts, jūs pirms paša izrādes sākuma pasakāt – manis nav!»
– Vai atšķiras skatītāju reakcija Latvijā un Krievijā?
- Atšķirība, pirmkārt, ir tīri mentāla. Faktiski jau materiāls tiek uztverts vienādi. Tikai katrs to izrāda, izejot no savām nacionālajām īpatnībām.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Aicinājums vakarā uz tēju domāts pavisam nopietni

Kategorijas