Ar mākslas pieskārienu saviļņo dvēseli

2016. gada 30. septembris 00:00

714

Svētdien - Skolotāju diena

Gulbenes novada bibliotēkā līdz 11.oktobrim ir apskatāma Gulbenes mākslas skolas profesionālās ievirzes skolotājas Rudītes Liepiņas darbu izstāde “Pieskārieni”, kas ļauj ielūkoties autores noskaņās un sajūtās. Viņas darbi bijuši izstādēs arī kaimiņu novados, raisot apmeklētāju interesi. “Mans ceļš uz mākslu sākās, mācoties Stāmerienas pamatskolā,” saka Rudīte. Līdz ar citiem pedagogiem arī viņa 2.oktobrī svinēs Skolotāju dienu.
Zīmēt Rudītei, kas bērnībā bijusi ļoti klusa meitene, paticis kopš mazotnes. Pirmās skolas gaitas viņa uzsākusi Litenē, bet, kā pati saka, par laimi, pārgājusi mācīties uz Stāmerienas pamatskolu, kur satikusi vizuālās mākslas skolotāju Ilmāru Kori. “Viņš mani iedrošināja iet uz savu mērķi. Es, būdama slaucējas meita, iestājos Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā dekoratoru nodaļā, kur bija liels konkurss. Tagad teiktu, ka mācījos par telpu dizaineru. Sākumā gribēju kļūt par keramiķi, jo vidusskolā tolaik bija trīs nodaļas – audēji, keramiķi un dekoratori. Mācoties Rēzeknē, es atraisījos, kļuvu drošāka. Mācījos četrus gadus, lai iegūtu vidējo izglītību un arī profesiju,” atceras Rudīte. Šajā laikā viņa apmeklējusi arī teātra studiju, kur tolaik strādājusi režisore Māra Zaļaiskalns un Igors Mihailovs. “Viņi abi bija lielas personības. Ar katru aktieri tika strādāts individuāli. Vasarās pa visu Latviju braucām ar viesizrādēm. Piedalījos divu lugu iestudējumos - “Pepija Garzeķe” un “Mazā raganiņa”. Pie galvenajām lomām netiku, jo par mani bija spēcīgāki aktieri,” stāsta Rudīte.
Pēc lietišķās mākslas vidusskolas beigšanas viņa sešus gadus strādājusi Alūksnes kultūras namā par mākslinieci-noformētāju. “Agrāk nebija ne datoru, ne printeru. Pasākumu afišas zīmēju ar roku, bet Alūksne man bija laba darba prakse. Tur mazliet atkal tiku spēlējusi teātri pie režisora Ulda Sedlenieka. Priecājos, ka manu māksliniecisko izaugsmi ir veicinājusi sastapšanās ar labiem cilvēkiem. Tādi bija Alūksnē. Arī mākslas vidusskolā man bija lieliski pasniedzēji gleznotāji Jānis Zunda un Osvalds Zvejsalnieks, kompozīciju mācīja koktēlnieks Antons Rancāns. Diplomdarbu vērtēja mākslinieks Jāzeps Pīgoznis, kurš bija iekļauts vērtēšanas komisijā. Vidusskolā bija jauna ēdnīca ar kailām sienām. Es tām veidoju milzīgu mezglojumu. Izdomāju, kāds tas būs, kādus materiālus izmantošu un tamlīdzīgi. Protams, vieglāk būtu bijis šīs sienas apgleznot, bet dekoratori var izpausties daudz plašāk. Mans pirmais diplomdarbs toreiz tika novērtēts ļoti augstu.”

Vienmēr saistījušas tekstilijas
Gulbenē pirmo reizi durvis vēra mākslas skola. Rudīte, dzīves līkloču vadīta, kopā ar meitām no Alūksnes pārcēlās uz Gulbeni. “Pieteicos darbā mākslas skolā un tiku pieņemta. Tad par skolotāju varēja strādāt bez augstākās pedagoģiskās izglītības. Tolaik mākslas skolā bija skaitliski lielas klases. Skola darbojās pirmo gadu. Daudz kas bija neskaidrs. Atceros, savulaik tiku sacījusi, ka nekad negribu strādāt par skolotāju, tomēr visus šos aptuveni 27 gadus esmu skolotāja. 1994.gadā neklātienē pabeidzu studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, tāpēc varu pasniegt visus mācību priekšmetus. Akadēmijā satiku fantastiskus pedagogus, piemēram, Helēnu Kuzminu, O.Zvejsalnieku, tēlnieci Māru Kalniņu. Bija ārkārtīgi garas mācību sesijas,” smaida Rudīte. Beidzot akadēmiju, viņa diplomdarbam šuvusi sešas auduma vestes. Gulbenes Tautas teātra aktrises braukušas tās demonstrēt. Teorētiskā diplomdarba daļa bijusi veltīta gleznotājam Kārlim Dekteram. “Mani vienmēr ir saistījušas tekstilijas, jo līdztekus darbam mākslas skolā, šuju avangarda tērpus. Būtībā protu sašūt absolūti visu. Pat kāzu kleitas esmu šuvusi saviem bijušajiem audzēkņiem. Tagad ir tik liela materiālu dažādība!” atklāj Rudīte.

Ir mainījies laikmets
Mākslas pedagoģe uzskata, ka 27 darba gadu laikā ir paspējis mainīties laikmets un līdz ar to arī cilvēciskais faktors. Rudīte domā, ka cilvēki ir kļuvuši steidzīgi un tā rezultātā virspusēji. “Nav laika iedziļināties sajūtās, ir vajadzīgs tūlītējs rezultāts. To varu teikt arī par audzēkņiem. Ja ir ilgstošāk jāstrādā, viņiem zūd pacietība. Viss notiek ātri. Pa telefonu mēs arī sazināmies ātri. Tas mani spēj sadusmot. Tad palieku līdzīga pūķim, kurš klusē, lai nevajadzētu cīnīties vārdiski,” stāsta skolotāja. Rudīte kopā ar savām kolēģēm strādā arī mākslas skolas klasē, kas izveidota Galgauskas pamatskolā. Pedagoģe novērojusi, ka bērni, kuri iestājas mākslas skolā, visi prot zīmēt. Viņa kā piemēru min šķēres, kam sākumā atvērums ir vaļā, bet tad tas sašaurinās. “Ir brīdis, kad audzēknis saprot, vai saistīs sevi ar mākslu vai no tās atteiksies. Manā praksē ir bijis daudz talantīgu jauniešu. Par viņiem joprojām priecājos.”

Veido animācijas filmas
Rudītei kopā ar audzēkņiem patīk ne tikai kompozīcijas un zīmēšanas nodarbības, bet arī animācijas filmu veidošana. To viņa dara jau vismaz 16 gadus. “Laikam šīs filmiņas ir jālaiž tautās, lai arī citi paskatās. Arī Novada svētkiem bijām izveidojuši animācijas filmas, par pamatu ņemot teikas, diemžēl tehnisku iemeslu dēļ tās nevarējām parādīt. Kādreiz domāju, ka dzīvē varētu kļūt par modelētāju vai animatori. Šī doma mani ir pavadījusi arī praktiski visus šos gadus. Man pat tika izteikts piedāvājums strādāt animācijas filmu studijā pie Rozes Stiebras. Vislielākā filma, ko zīmēju kopā ar bērniem, ir 1800 kadri. Tā tika veidota kā pētījums par to, kādas tautas dzīvo Balvu novadā. Šogad, domājot par gaidāmajiem Novadnieku svētkiem 2017.gadā, mūsu animācijas filmas tēma būs veltīta māksliniekam Leo Svempam. Sadarbojos arī ar filmu studiju “Lote”, kurai veidoju tērpus. Dažkārt domāju – vajadzētu sarīkot animācijas filmu festivālu vai savu dizainēto tērpu fotogrāfiju izstādi.”
Klausoties Rudītes stāstītajā, atliek vien brīnīties, cik viņa daudz paspēj diennakts 24 stundās. Viņa pati domā, ja cilvēkam ir konkrēts mērķis, tad viņš pamazām to arī sasniedz.

Atvērta visam jaunajam
“Pašas radošajām izpausmēm atliek maz laika, tomēr šobrīd esmu pievērsusies jaunai tehnikai – krāsaino grafiku veidošanai, mēģinot tajās iesaistīt arī tekstilijas. Es vienmēr esmu gatava apgūt kaut ko jaunu. Ja piedāvā iespēju apmeklēt kursus, cenšos šo iespēju izmantot, jo vienmēr var izdomāt, atrast, piesaistīt vai pielietot kaut ko jaunu, lai attīstītu savas idejas,” uzskata Rudīte. Viņa labprāt izmanto brīžus, lai ieklausītos un izbaudītu klusumu, lai pabūtu vienatnē ar sevi un sakopotu domas. “Tādos brīžos domas lido tur, kur tām jālido. Dzejniece gan neesmu. Man ļoti patīk reālā māksla, jo apzinos, cik daudz laika un talanta cilvēks ir veltījis tai. Uzlūkojot manas pēdējās grafikas izstādē, kāds droši vien sacīs, ka tās tapušas ātri. Tas tā nav. Vārdos nav pasakāms, cik daudz domu ir izdomāts, izdzīvots, izjusts, kamēr darbs ir gatavs! Uzskatu, ka tiek atpazīti tie mākslinieki, kam ir savs izteikts rokraksts. Mākslas darbam ir jāspēj cilvēkos radīt emocijas. Ja tiek aizskarta vismaz viena jūtu stīga, tad mākslinieks ir sasniedzis savu mērķi,” uzskata Rudīte.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar mākslas pieskārienu saviļņo dvēseli

Kategorijas