Ne tikai par Andrievu Niedru

2016. gada 4. oktobris 12:18

Vēsturnieku Āri Puriņu, kurš ir grāmatas “Andrievs Niedra. Četri gadi un viss mūžs” autors, interesenti varēja satikt Gulbenes novada bibliotēkā. Sarunas tēma bija “Andrievs Niedra – no nezāles līdz akmenim”.
Apjomīgo grāmatu par mūsu novadnieku tirzmalieti Andrievu Niedru Ā.Puriņš pirms vairākiem gadiem prezentēja Tirzas pagasta bibliotēkā. Vēsturnieks Tirzā nomā māju, lai vasaras pavadītu laukos. Šovasar viņš apmeklējis arī A.Niedras dzimto mājvietu “Dauškāni” Tirzā, pārliecinoties, ka no tās nekas vairs nav palicis pāri. “Pirmās brīvās Latvijas Prezidentam Kārlim Ulmanim viņa dzimtās mājas “Pikšas” tiek uzturētas kārtībā. Neviens viņa atbildību par latviešu tautas likteni četrdesmitajā gadā neprasa, bet A.Niedras māja, kas arī būtu pelnījusi, lai to godā, sakurināta malkā,” saka vēsturnieks, kurš arī sevi uzdrošinās dēvēt par tirzmalieti. Viņš uzskata, ka daudzi A.Niedras līdzgaitnieki viņu uzlūkojuši kā nezāli, lai gan viņam vajadzētu būt brīvās Latvijas pamatakmenim.

A.Niedru iepazīst Biķernieku priedēs
“Ar A.Niedru savulaik “iepazinos” Rīgā, Biķernieku priedēs. Aptuveni 1974. vai 1975.gadā Rīgā sākās pusnelegāla grāmatu tirdzniecība un apmaiņa. Tajā interesenti varēja iegūt ļoti daudz vērtīgu grāmatu. Pat tādas, kas tika glabātas specfondos. Šo grāmatu tirgu milicija trenkāja no viena meža uz otru, bet grāmatu aprite spītīgi turpinājās. Es tam nepiekrītu, ka padomju laikā nevarēja iegūt vērtīgu literatūru. Diemžēl no mūsu inteliģences starp šiem grāmatu draugiem bija maz pārstāvju. Latviešu inteliģence, kā es mēdzu teikt, vienmēr bijusi ar vienu kāju disidenti, ar otru – karjeristi. Lai nebojātu savu karjeru, viņi gāja Biķernieku mežam apkārt ar līkumu. Es nebiju starp viņiem, tāpēc šajā grāmatu apmaiņā mans pirmais ieguvums bija A.Niedras grāmata “Tautas nodevēja atmiņas”, kas tolaik tika slēpta un aizliegta. Tagad to var izlasīt jebkurš. Diemžēl šis izdevums tika izdots tikai daļēji, jo “Tautas nodevēju atmiņas” bija četras daļas, kas tika visādā veidā nīcinātas. K.Ulmaņa laikā bija izveidots aizliegto izdevumu saraksts, kurā A.Niedras darbi bija vieni no pirmajiem,” stāsta Ā.Puriņš. Viņu pārsteidz, ka savulaik aizliegtās grāmatas atkārtoti tiek izdotas tikai daļēji.

Es faktus vērtēju mazliet citādāk
Vēsturnieks, stāstot par A.Niedras likteni, bilst, ka, rakstot par A.Niedru, nekad viņu nav uzskatījis ne par nodevēju, ne par tautas nodevēju. Lai atklātu A.Niedras saikni ar tā laika notikumiem, Ā.Puriņš ļoti daudz laika ir pavadījis Valsts vēstures arhīvā un citos arhīvos, detalizēti, rūpīgi visu izpētot, pārskatījis A.Niedras rakstu fondu. Vēsturnieks pats uzskata, ka, lai gan ir izdota apjomīga grāmata, tomēr tas nebūt nav viss, kas būtu izstāstāms par A.Niedras darbību. Savā izdevumā autors ļoti rūpīgi izraudzījies zīmīgus citātus un salīdzinājumus, lai iespējami labāk atklātu A.Niedras domas un darbību. Viņš salīdzinājumam izmantojis arī daudz tā laika politikā nozīmīgu faktu, tos sasaistot ar šodienas notikumiem, jo uzskata, ka vēsture vairāk vai mazāk atkārtojas, tāpat kā tās savulaik pieļautās kļūdas. “Es ceru, ka pēc šīs tikšanās Gulbenes novada bibliotēkā, būs cilvēki, kuri ar interesi izlasīs šo grāmatu un caur manām sajūtām un domām daudz citādāk iepazīs arī A.Niedru,” uzskata Ā.Puriņš. Izdevumā pavisam ir piecas nodaļas. Starp tām viena veltīta A.Niedras vispārīgai biogrāfijai, pārējās ir “četri gad”, kuros piefiksēti A.Niedras trauksmainā mūža mirkļi un gadi. Piemēram, A.Niedras skolas gaitas Tirzā, Vecpiebalgā, Rīgā un Tērbatā, darbs laikrakstu redakcijās un dažādās luterāņu draudzēs.

Procesi neko daudz nav
mainījušies
“Neatkarīgi no grāmatas par A.Niedru es rakstīju Latvijas Bankas vēsturi divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Lasot Bankas padomes protokolus, notvēru sevi pie ķecerīgām domām, ka faktiski Latvijas valsti tajā laikā vadīja noziedznieki. Kad Latvijas valsti sāka okupēt ienaidnieki, Latvijas zelts, kas bija paredzēts Latvijas lata segumam, seškārtīgi pārsniedza likumā noteikto summu. Tas nozīmē, ka seškārtīgi bija iesaldēta nauda, ko varēja izmantot Latvijas saimniecības attīstībai. Kāpēc tā rīkojās? Tāpēc, ka Latvijas valsts dibinātāji lielākoties bija 1905.gada bēguļi, kuri Eiropā dzīvoja lielā trūkumā. Šīs trūkuma pilnās atmiņas lika domāt, ka liela nauda vienmēr var noderēt. Faktiski tajā laikā Latvija tika izmantota zināmai naudas akumulēšanai šauru aprindu rokās. A.Niedra nostājās pret notiekošo, tāpēc tika pielīdzināts nezālei. Paskatoties uz šodienas bankām, jāteic ka ar tām saistītie procesi ir vēl bēdīgāki nekā pirmās Latvijas laikā,” izpētījis Ā.Puriņš.
Vēsturnieks uzskata, ka A.Niedras idejas par sabiedrisko dzīvi bijušas tādas, uz kuru pamata varētu izveidot Latviju kā ļoti nopietnu valsti, nevis tādu karikatūru, kāda Latvija ir šodien iznākusi. A.Niedra daudz raidījis kritikas arī K.Ulmaņa valdīšanas laikam, savās vēstulēs norādot, ka K.Ulmanis nesaprot pilsoniskuma politiku, jo pilsonis var būt tikai tas, kurš savu mantu ieguvis privāttiesiskā ceļā. “Tas arī šodien mums ir pats svarīgākais, jo privāttiesiskumu, pārrakstot dažus dokumentus, var pakļaut savām vajadzībām. Prihvatizācijas, kas ir notikušas, tagad traktē privāttiesiskumu kā likumību. No morālā aspekta raugoties, tas ir ārprāts un ņirgāšanās par tautu, kas piedalījās kustībā par tagadējo Latvijas neatkarību. Arī šodienas mantiskā ieinteresētība ir tas, kāpēc A.Niedra šodien netiek godāts kā politiķis un valstsvīrs,” saka Ā.Puriņš.
Politiskās partijas – šeftmaņu grupiņas
Vēsturnieks uzsver, ka A.Niedra iestājies arī pret partiju sistēmu, uzskatot, ka tās nav vajadzīgas, jo kalpo tikai savām interesēm. “To taču mēs redzam arī šodien. Partijas ir sīkas šeftmaņu grupiņas, kas savā starpā dala varu, izmantojot to, ka latviešu vēlētājs ir diezgan neapdomīgs. Viņš skrien uz vēlēšanām un domā, ko varētu labāk ievēlēt. Kurš ir vissliktākais – par to nebalso. Kad vēlēšanas ir pagājušas, tad mēs uzreiz attiecīgi gribam tikt vaļā no ievēlētajiem, “sitam logus” Saeimas namam un tamlīdzīgi. Visas ministrijas tiek sadalītas pa partijām. Manuprāt, tas ir pats dīvainākais, kas notiek Latvijā. Latvijā taču nav nevienas valsts ministrijas! Katra politiskā partija meklē naudu savu ministriju vajadzību apmierināšanai. Partijas līdzinās suņu baram, kam pamests kauls. Kurš sagrābs vairāk, tas būs tas labais. Es Saeimu vēlēt neeju. Nesaskatu jēgu, jo visi ir savi cilvēki, kas savstarpēji satiek ļoti labi, tikai vieni tēlo opozīciju, otri – pozīciju. Vai ir izeja? Šobrīd domāju, ka nav, jo esam ierauti globālā bezprāta virpulī. Ja tā turpināsies, tad latviešu tautas nākotne krāsojas drūmos toņos, jo visu nosaka tikai nauda. Dažkārt ir grūti spriest, uz kā vēl turas valsts, jo viss tiek pārdots tiem, kam ir nauda,” viņš prāto. Ā.Puriņš uzskata, ka latvieši ir dziedātāji un dancotāji. Citādāk ir ar saimniekošanu. “Rīgā esmu novērojis, ka saimniekošanā daudz aktīvāki ir krievu un ebreju tautības cilvēki. Latviešiem ar viņiem konkurēt ir grūti. Mēs paši esam radījuši tādus apstākļus viņiem, jo visas budžeta iestādes ir aizpildījuši latvieši. Krievi ir spiesti ekonomiski kustēties. Tieši tas pats notika arī pirms simts gadiem. Vēsture atkārtojas,” viņš piebilst. ◆

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ne tikai par Andrievu Niedru

Kategorijas