Pieķeršanās ar plusa un mīnusa zīmi

2016. gada 7. oktobris 12:20

Ir labi mīlēt, piederēt, darīt kaut ko ar apziņu “manējais”. Tomēr pieķeršanās mēdz būt ne tikai ar plusa zīmi.
Kāpēc rodas tieksme “privatizēt” tuvu cilvēku? Kādēļ pārmēru pieķeramies darbam, attiecībām, hobijam, idejām, savai pārliecībai, statusam, svarīgumam, neaizstājamībai, materiālajai pasaulei? Šī pieķeršanās pārākajā pakāpē gandē dzīvi pašiem un sagādā ciešanas līdzcilvēkiem.

No mammas klēpja –
lielajā pasaulē
“Mēs visi esam nākuši no mūsu mātes klēpja, kur bijām pilnīgā simbiozē jeb saplūsmē ar mammu. Pēc piedzimšanas pirmo dzīves gadu ir jābūt aprūpei, jo bērns vēl ir atkarīgs no pieaugušā,” atgādina psiholoģe Iveta Gēbele. “Tā ir dabā iekārtots, ka dzīvnieku mazuļi drīz pēc piedzimšanas ceļas kājās un diezgan ātri kļūst neatkarīgi. Bet cilvēka bērnam ir jāpiedzīvo divas piedzimšanas: fiziskā, kad viņš atstāj mātes dzemdi, un psiholoģiskā, kad viņš sāk apzināties sevi kā atsevišķu no mātes personību. Fiziskā piedzimšana noris vairāk vai mazāk prognozējami un visiem līdzīgi, bet psiholoģiskā piedzimšana notiek katram individuāli.”
Bērna normāla attīstība paredz pieķeršanos dzīves pirmajā gadā, kas dod drošības izjūtu, savukārt otrais, trešais dzīves gads paredz diferenciāciju jeb atdalīšanos. Šajā attīstības fāzē bērnam jāpiedzīvo pakāpeniska atdalīšanās no saplūsmes ar māti vai citu aprūpes personu. Laba atdalīšanās var notikt tad, ja bijusi droša pieķeršanās. Ja bērnam, pakāpeniski attālinoties no mammas, ir izveidojusies spēja saglabāt savā iztēlē mātes tēlu, tad viņš var pamazām attālināties līdz smilšu kastei, līdz bērnudārzam, skolai, attiecībām ar līdzcilvēkiem. Labas attīstības (gan fiziskās, gan psiholoģiskās) mērķis ir pieaudzis cilvēks, kas ir patstāvīga, nobriedusi, pašpietiekama personība.
Diemžēl pasaulē, kādā dzīvojam, situācijas bieži vien ienes korekcijas normālas attīstības procesā un atstāj sekas uz visu dzīvi. “Ja ir bijuši šķēršļi labai personības attīstībai, var veidoties dažādas projekcijas – pieķeršanās kaut kam, kas cilvēkam var piepildīt bērnībā piedzīvotās nedrošās piesaistes rezultātā radušos tukšumu. Tad arī notiek pieķeršanās attiecībām, darbam, savai pārliecībai, savam svarīgumam, neaizvietojamībai, materiālajai pasaulei,” zina psiholoģe.

Aizlāpa bērnībā
izsistos caurumus
Bēda ir tad, kad pieķeršanās notiek neapzināti – kad mēs pieķeramies kaut kam un neapzināmies savus patiesos, zemapziņas vadītos motīvus, kad ar pieķeršanos lāpām caurumus. Piemēram, kāds bērnībā ir piedzīvojis autoritāru, pārlieku kontrolējošu māti vai tēvu, ar kuru nevarēja rasties droša piesaiste. Pieaugušajā dzīvē neapzināti tiek atrasts partneris, kurš izturas līdzīgi. No šīm attiecībām nevar izrauties, jo mazais bērns iekšā vēl tomēr cer sagaidīt to, kas bērnam ir vajadzīgs, uzsver speciāliste. “Līdzīgā veidā rodas daudzas destruktīvas pieķeršanās. Kā var atpazīt, vai pieķeršanās ir ar plusa vai mīnusa zīmi? Ja pieķeršanās sagādā ciešanas, sāpes un cilvēks nevar dzīvē un savā attīstībā virzīties uz priekšu, tad pieķeršanās ir ar mīnusa zīmi. Jo mūsu katra esība uz šīs zemes paredz attīstību un pieaugšanu. Katrā ir ielikta vajadzība piedzīvot savu individuālo patību, kam nav nekā kopīga ar egoismu. Tā ir sevis paša piedzīvošana, apjaušana: kas es esmu, kāds ir mans ceļš šajā dzīvē. Protams, ir jābūt drosmei iet šo savu ceļu. Arī tas nav viegli: ja, piemēram, vecāki kāda iemesla dēļ nav pieauguši, tad bērns var uzņemties dzīvot vecāka dzīvi un atsakās no savējās.”
Pieķeršanās pamatā ir viena vēlēšanās – lai pieķeršanās objekts sniegtu apmierinājumu kā bērnībā māte. Mēs bieži pieķeramies lietām, reklāmās solītajiem labumiem ar cerību, ka tie sniegs baudu. Bet tā ir īslaicīga bauda, pēc kuras nāk vilšanās un vēlme atkal meklēt jaunu pieķeršanos.

Caur pieredzes un
filozofijas prizmu
Ne vienmēr pieķeršanās ir destruktīva, norāda I. Gēbele un rosina atcerēties algoritmu, kas ir normālas attīstības formula – piedzīvojam saplūšanu, iegūstam drošību un pakāpeniski atdalāmies, iegūstot savu personīgo stabilitāti. Cilvēki var piedzīvot arī pozitīvu pieķeršanos, ja atrod veidu, kā realizēt sevi, nonāk saskarsmē ar savām patiesajām vajadzībām un tās realizē un jūtas piepildīti, tad viss ir kārtībā.
“Klients atnāk, sajūt drošības sajūtu, saprot, ka var uzticēties, pieķeras un, turpinot terapiju, pēc kāda laika jau pats var “stāvēt uz savām kājām” – iegūst savu drošību, pamazām atdalās no terapeita un aiziet. Tās ir labas terapeitiskās attiecības. Tad pieķeršanās notiek apzināti un arī atdalīšanās notiek apzināti,” praksē pieredzējusi psiholoģe. ◆

Cilvēka dabā – pieķerties
“Vairums mūsu kreņķu rodas no kaislīgas vēlmes un pieķeršanās lietām, kuras kļūdaini uztveram kā nemainīgas,” teicis Dalailama.
Cilvēka dabā ir pieķerties. Padarot par milzīgu vērtību darbu, rezultātu, idejas, statusu, mēs orientējam savu dzīvi apkārt tām. Nedrošība, nenoteiktība rada mūsos trauksmi, meklējam stabilitāti, kaut ko, uz ko varētu balstīties. Un balstāmies caur pieķeršanos.
Kā praktizēt nepieķeršanos?
◆ Pieņem mirkli tādu, kāds tas ir, necenšoties to pārvērst par vakardienu, lai cik laba tā bijusi, un, neplānojot to padarīt par rītdienu: tā vēl nav pienākusi! Būt mirklī un priecāties par to, kas ir, jo arī tas paies, beigsies. Nekas nav pastāvīgs, nekas nav mūžīgs. Strīdēšanās ar šo atziņu tikai vairo sāpes.
◆ Tici, ka tev ir pietiekoši daudz! Rītdiena būs citāda nekā šodiena, lai kā mēs censtos. Attiecības var izbeigties. Darbs arī. Mantas var pazust. Šodien nevar izdarīt neko, kas garantētu, ka rīt tā nenotiks. Tas, ko var darīt šodien, ir pateikties un priecāties par to, kas ir.
◆ Sabremzē sevi! Ieturi pauzi! Pamani tos brīžus, kad tu pieķeries cilvēkiem, mantām, apstākļiem un sabremzē sevi, baudot atvēlēto mirkli!
◆ Izbaudi tagadni pilnībā! Nav svarīgi, cik ilgi tu būsi labā pieredzē vai attiecībās ar cilvēku, kuru mīli, nekad nebūs pietiekoši. Tāpēc nedomā par kvantitāti, tai vietā skaties uz kvalitāti! Dzīvo šobrīd – šajā brīdī, kāds tas ir!

◆ Domājot par jutekļu priekšmetiem, cilvēks pieķeras tiem. No pieķeršanās rodas iekāre, un no iekāres rodas dusmas.
Bhagavad Gita

◆ Labumi, ko draugi cits no cita cer sagaidīt, ir arī to savstarpējās pieķeršanās pamatā. Ja šie labumi zūd, arī draudzība pārstāj eksistēt.
P.A. Holbahs

◆ Pie pilnīgas brīvības pieder arī tas – nekur un nekādās lietās nepadoties, nepiesieties tā, ka no tām nevarētu vajadzīgā brīdī tikt vaļā.
R. Kaudzīte

◆ Visas cilvēciskās pieķeršanās nes sev līdzi daudz vairāk rūgtuma nekā prieka.
A. Šopenhauers

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pieķeršanās ar plusa un mīnusa zīmi

Kategorijas