Glezna

2016. gada 11. oktobris 10:35

Izteiksmīgs pusprofils, miklā gaisā sasprogojusies matu šķipsna, taisni izsliets zods, starp matiem tikko samanāma auss ļipiņa, smaids, paslēpies vaiga bedrītē. Fonā tikko nopļauts rudzu lauks un kantainās ķīpās sapresēti salmi. Priekšā - plats zemes ceļš, kuru no abām pusēm ieskauj miglā satinušies bērzi.
No gleznas kompozīcijas var saprast – meitene apstājusies pašā ceļa vidū, un viņas skatiens koncentrējies uz kādu mērķi tālumā. Mērķi, kas skatītājam no malas paslēpts biezajā miglā gleznas dziļumā.
Ceļš noteikti kaut kur ved – priekšplānā mākslinieks smalki iekrāsojis automašīnu izdangātas rises, tikko samanāmus raupju oļu vaļņus gar tām un gludu kā asfalts ceļa malu. Kājāmgājējiem. Atceros, mācoties mazākajās klasēs, es parasti izvēlējos iet tieši pa pašu malu. Tad akmeņi neķeras sandaļu spraugās un neklūp zābakiem purngalos. Tad kājas šķiet tik vieglas, jo nav jādomā par iešanu. Var iztēloties sevi kā putnu vai taureni, palēkties no prieka un nenokrist.
Taču šī meitene nekur neiet. Viņa apstājusies ceļa vidū, kalna galā un ļaujas – miglai, laikam, nojausmām. Lai gan - varbūt sapņiem vai atmiņām? Bet varbūt gaida, kad izklīdīs migla? Kad laiks noskaidrosies un ceļa mērķis būs vieglāk saredzams.
Atkāpjos soli, lai pievērstos nākamajai gleznai. Rūtainam vilnas lakatam, sirmai matu šķipsnai, kas izspraukusies gar vaigu, smalkām smieklu krunciņām pie acīm. Raupja adījuma jakai, ar pamatīgu ielāpu uz elkoņa, mezglainām rokām klēpī. Mierpilnam skatienam, kas vērsts kaut kur nezināmās tālēs. Iespējams, tas iesniedzas tur, kur mīt sirmās sievietes mīļie... Šajā gleznā mākslinieks laikam jau vēlējies laiku apturēt, jo nav iegleznojis ceļu. Ir tikai bāli dzeltenas lapas uz lietū izmirkuša nekrāsota koka soliņa dēļiem. Skatiens aizķeras pie šiem pāris krāsainajiem mirkļiem, tad sapinas vilnas lakata pelēki sārtajās rūtīs, it kā meklētu siltumu. Tikai tad pamanu strīpainu runci sievietei pie kājām. Viņi gaida. Skatās tālumā un gaida.
Ar acs kaktiņu saskatu spilgti dzeltenas krāsas laukumu un dodos tālāk – pie mazas meitenes, kas uz raiba istabas tepiķa noķērusi saules zaķēnu un steidzas to noglāstīt. Sprogainie mati kutina vaigus un kaklu, un man šķiet, es sadzirdu smieklus, kas piepilda saules pielieto istabu. Oranžā punktētā kleitiņa skaistā volānā izklājusies ap meiteni, un nu viņa atgādinu mazu saulainu mākoni. Cerību, prieku un siltumu.
Pilnu riekšavu šīs bagātības sasmēlusies, pat neattopos, kā jau atkal esmu paspērusi pāris soļus atpakaļ un stāvu pie gleznas ar meiteni miglā tītā ceļa vidū. Jau atkal. Šodien kā apburtā lokā ik pēc pāris soļiem, nu jau ceturto reizi. Kaut kas vārdā nenosaucams manī briest un liek pie tās atgriezties. Vēl neesmu sapratusi – kas, tāpēc ļaujos zemapziņai un atkal un atkal vēroju šo gleznu.
Iztēlē miglai lieku izklīst un iet līdzi ceļam… Soli pa solim, izvēloties ceļa līdzeno malu, kas tik labi zināma no bērnības. Sajust tik pazīstamās tuvā rudens smaržas…
Pamazām veidojas atskārsme, ka šī glezna man kaut ko ļoti atgādina. Kaut ko pazīstamu. Kaut ko personisku. Ka esmu to jau kaut kur redzējusi. Ceļu, kalnu, miglu un rudens smaržu matos. Sajutusi cilvēku, kurš stāv man blakus un aptur šo mirkli. Tikai – kad? Un kā es to varētu būt redzējusi?
Negausīgi pieķērusies doma ir mazinājusi interesi par citiem izstādes darbiem un steidzina doties mājup, it kā zinātu - tieši tur es atradīšu meklēto atbildi! Reizēm tā notiek – lai arī kā pūlies kaut ko atcerēties – kādu seju vai kādu notikumu, tas nekādi neizdodas, bet tad, kādā pavisam negaidītā brīdī, zemapziņa piespēlē atskārsmi – jā, rokā ir!
Pirmajā brīdī tējas krūze un mīkstais dīvāns atbildi nedod. Bez taustāmiem rezultātiem aizrit arī nemierīgi gulēta nakts. Nākamā jau atnāk ar dziļāku miegu, tāpat kā aiznākama. Darba dienas aizrit steigā, cenšoties noķert laiku, un uzmācīgā doma par meiteni miglā tītā ceļa vidū norimst.
Ceturtajā dienā meita prasa:
- Un kur ir tavas skolas laika fotogrāfijas?
Tobrīd nevaļīgi atmetu ar roku:
- Kaut kur dziļumā, kastē, albumā, jāmeklē.
Kā parasti pēc dzīvokļa remonta daudzas retāk vajadzīgas lietas joprojām pamatīgi noliktas ar domu: gan jau būs vakari, kad atradīsies laiks tās pārcilāt. Tik sen neviens nav interesējies par vecām fotogrāfijām, un arī man nav bijusi tāda vajadzība.
Vakars paiet simfoniskās mūzikas koncertā, bet nākamajā dienā mani darbā uzmeklē cilvēki, kas sarunā piemin krietni senus notikumus un meklē fotoliecības par šo laiku. Atceros, ka tādas bija. Tajā pašā dziļumā, kastē, albumā. Tātad – jāmeklē.
Iepriecinu arī meitu:
- Šovakar ceļosim laikā! Galamērķis – mani skolas gadi.
Kārtīgi iepakotais arhīvs izrādās interesants un intriģējošs. Pārvācoties viena daļa milzīgo senlaicīgo albumu likvidēta, fotogrāfijas sašķirotas pa aploksnēm, tagad tikai atliek atrast īstās. Kamēr izpētu vienas kastes saturu, tad otras, apskatos vecāku, vecvecāku un citu radinieku fotouzņēmumus, aiz loga sen jau tumsa. Tad ierodas meita un meklēšana iegūst konkrētu virzienu.
- Tās visas bildes vajadzētu ieskenēt, - viņa prātīgi iesaka. - Būtu ātrāka un ērtāka meklēšana.
Iespējams, tikai arī tam vajag laiku. Daudz laika. Un tāpat vajadzētu ilgi meklēt, ja būtu jāatrod kāda konkrēta seja.
Pagaidām ātri pārskatām aploksnes, un nekur neizpaliek arī rezultāts. Ar platu smaidu atceros monoizrādi “Lidojums”, kurā Andris Bulis izteiksmīgi stāsta par pirmā septembra fotogrāfijām. Baltie pušķi meiteņu matos, kas aizsedz otrā rindā stāvošos zēnus, saulē piemiegtas acis, kādam draiskulim izauguši radziņi… Tad vēl deju kolektīvu, pašdarbības un sporta pasākumu fotouzņēmumi. Draugu un draudzeņu portreti. Fotomirkļi no ekskursijām.
- Kas šīs te fotografēja? - meita izceļ no kādas gaišzilas aploksnes piecas glancētas fotogrāfijas. - Izcili! Labs fotogrāfs bijis.
Pasniedzos pēc bildēm un samulstu. Savādi ieraudzīt sevi tik negaidīti svešu. Kautru vidusskolnieci ar noslēpumainu skatienu un vējā izspūrušiem matiem.
- Kur tu tās ņēmi? – satraukti jautāju, jo pati jūtos bezgala pārsteigta. Skatiens ieķēries pirmajā fotogrāfijā un neatlaižas no tās.
- Tajā lielajā aploksnē, kur tavas izlaiduma bildes. Dubultajā apsveikuma kartītē. Tur bija šī aploksne, aizlipusi. Vai varbūt nemaz neatlīmēta? - meita aizdomīgi paskatās uz mani. – Tikai nesaki, ka tu tās redzi pirmo reizi!
- Nē, pirmo gluži ne, - klusi atbildu.
Atmiņas uzvirmo kā vēja dzītas rudens lapas un es pēkšņi apjaušu, kas varētu būt nākamā fotogrāfija. Kā es to vispār varēju aizmirst?
– Otro, - es saprotu, ka meita gaida paskaidrojumu, tāpēc klusi turpinu. – Vidusskolas laikā es kādā sarīkojumā iepazinos ar puisi, kurš lielījās, ka kādreiz būšot izcils fotogrāfs. Tolaik es jau zināju, ka puiši mēdz visu ko pļāpāt un solīt, lai tikai iepatiktos meitenēm. Arī viņš pārāk daudz runāja par sevi un par fotografēšanu, un gandrīz nemaz par mani. Otrreiz mēs satikāmies, kad es nācu mājās no skolas. Puisim līdzi bija fotoaparāts, un viņš, atļauju neprasījis, sāka mani fotografēt. Laukā bija migla, un es teicu, ka viņam nekas nesanāks. Bet vai tad kāds manī klausījās? Viņš dancoja ap mani gandrīz līdz mājām, komandēja un aizrādīja, un, ja pareizi atceros, piefotografēja trīs filmiņas. Es tolaik sadusmojos, jo man nepatika viņa lakstīšana un, kā man šķita, muļķīgā lielīšanās, un bezjēdzīgā pļāpāšana.
Pēc tam es viņu ilgu laiku neredzēju un jau biju pavisam aizmirsusi, līdz kādā dienā puisis atkal mājupceļā mani panāca un vēlējās parādīt savas fotogrāfijas. Tāpat, ejot pa ceļu, aplūkoju prāvu žūksni bilžu, kurās redzams bija viss kas – puķes un kukaiņi, koki un mājas, ainavas un portreti. Nekas īpašs, bet viņš nemitīgi jautāja: “Nu, kā? Ir izdevies? Tev patīk?” Ar katru nākamo jautājumu es kļuvu arvien strupāka un noraidošāka, tāpēc, kad tikām līdz manām bildēm, es jau atkal biju sadusmojusies. “Nu, kā? – viņš jautāja, kad es apstājusies skatījos uz savu svešādo profilu. “Nekā,” strupi atbildēju un pievērsos nākamajai bildei. Lai arī dažas bildes man patika, es vairs nevarēju atkāpties no sava “nekā”, un tā mēs arī šķīrāmies – ar “nekā”.
- Un pēc tam? – meita ziņkāri jautāja.
Skaļi nopūtos, jo sapratu, ka šim stāstam nepiestāvētu atzīšanās, ka es vairs neatceros pat viņa vārdu. Eriks vai Einārs. Bet varbūt Zintis vai Didzis?
- Nekā… - pasmaidīju un paraustīju plecus. – Tieši tāpat, kā es neatceros, kādā veidā šī aploksne nonāca pie citām bildēm.
- Varbūt tava mamma? – meita izteica varbūtību.
Klusējot paraustu plecus un pamāju ar galvu – tas varētu būt vienīgais loģiskais izskaidrojums. Viņa ticēja, ka reiz es tās atradīšu.
- Tu teici – toreiz bilžu bija daudz vairāk, - meita aizdomājās. – Kāpēc viņš izvēlējās šīs piecas?
(Turpinājums -
nākamajā numurā)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Glezna

Kategorijas